Tomēr, lai cik bezpalīdzīgi jutās savās noslēpumainajās bailēs mazie cilvēciņi, es biju veidots citādi. Mani bija radījis mūsu laikmets, šis plaukstošais cilvēces pavasaris, laikmets, kad bailes nespēj paralizēt un noslēpums vairs neiedveš drausmas. Es vismaz varēju aizstāvēties, Bez tālākas vilcināšanās nolēmu sev sagādāt ieročus un izraudzīt cietoksni, kur pārgulēt. Ja man būtu šāds patvērums, es varētu šinī svešajā pasaulē vērties ar zināmu paļāvību, ko biju zaudējis, atskārzdams, no kādiem radījumiem neesmu aizsargāts naktīs. Jutu, ka nespēšu iemigt, ja mana guļas vieta nebūs droša no viņiem. Es nodrebēju šausmās, iedomādamies, ka viņi jau iztaustījuši mani.
Visu pēcpusdienu es klejoju pa Temzas ieleju, taču neatradu nevienas piemērotas paglābtnes. Visi koki un ēkas šķita viegli pieejami veikliem kāpējiem, par kādiem bija jāuzskata morloki, spriežot pēc viņu akām. Tad man ienāca prātā zaļā porcelāna pils augstie, smailie tornīši un vāpētās, spīdīgās sienas; un vakarā, uzsēdinājis Vīnu uz pleca kā bērnu, es devos augšup pa atkalnēm, turēdamies dienvidrietumu virzienā. Vajadzēja noiet, pēc mana aprēķina, septiņas vai' astoņas jūdzes, bet īstenībā bija droši vien astoņpadsmit. Šo celtni pirmoreiz tiku redzējis valgā pēcpusdienā, kad attālumi izliekas mazāki. Turklāt es kliboju, jo kurpes papēdis izļodzījās un kāda nagla dūrās cauri zolei; man kājās bija ērtas, vecas kurpes, ko mēdzu valkāt mājās. Un tikai labu laiku pēc saules rieta es sasniedzu vietu, no kurienes redzēju pili, kas tumši zīmējās pret bāli dzeltenām debesīm.
Vīna varen priecājās, kad sāku viņu nest, bet vēlāk gribēja tikt zemē, un viņa skrēja man blakus, pie kam lāgu lāgiem pašāvās uz vienu vai otru pusi, lai noplūktu puķes, ko spraust manās kabatās. Vīna bija allaž brīnījusies par manām kabatām, taču pēdīgi nosprieda, ka tās ir īpatnējas vāzes ziediem. Viņa vismaz izlietoja tās šādam nolūkam. Un te nu atceros… Pārģērbjoties atradu …
Laika ceļotājs aprāvās, iebāza roku kabatā un klusēdams nolika uz galdiņa divas savitušas puķes, kas atgādināja loti lielas, baltas malvas. Pēc tam viņš atsāka savu stāstu.
— Kad pasauli apņēma vakara rimtība un mēs devāmies pār pakalna kosu uz Vimbldonas pusi, Vīna nokusa un gribēja atgriezties pelēkaja akmens namā. Bet es norādīju uz zaļā porcelāna pils attālajiem tor- nīšiem un pratu viņai iegalvot, ka meklējam patvērumu no bailēm. Jūs zināt to lielo mieru, kas iestājas pirms krēslas? Pat vēsma aprimst kokos. Man liekas, šis vakara klusums vienmēr gaidu pilns. Debess bija skaidra, dziļa un klaja; tikai dažas līmeniskas strēles pie paša apvāršņa vīdēja saulrieta atsarkumā. Nu tanī sirmajā stundā manas citkārtējās gaidas vērtās bailēs. Tanī rāmumā un augošajā krēsla mani jutekļi šķita pārdabiski paasinājušies. Man likās, es varēju pat samanīt apakš savām kājām tukšumu zemē, jā, tai cauri varēju gandrīz redzēt morlokus ņudzam ka skudras pūznī un gaidām tumsu. Uztraukumā sadomāju, ka mans iebrukums viņu alās iztulkots par kara pieteikumu. Un kāpēc viņi bija aizvākuši manu laika mašīnu?
Šinī rimtībā mēs turpinājām savu ceļu, un mijkrēslis brieda par nakti. Tāles dzidrais zilums zuda, un cita pēc citas iedegās zvaigznes. Zeme kļuva pelēka un koki — melni. Vīnu pārvarēja bailes un nogurums. Es viņu paņēmu rokās, mierināju un apmīļoju. Kad tumsa biezēja, viņa apķērās man ap kaklu, aizvēra acis un cieši piespieda seju pie mana pleca. Tā mēs lejup pa garu nogāzi virzījāmies ieplakā, un tur, aklumā, gandrīz iegāzos mazā upē. Es pārbridu tai pāri, devos augšup pa ielejas pretējo slīpumu un pagāju garām vairākiem guļamnamiem un kādai statujai — faunam, kas palicis bez galvas, vai tamlīdzīgai figūrai. Te arī auga akācijas. Pagaidām morlokus nemanīju, taču nakts tikko bija nolaidusies un vēl vajadzēja iestāties dziļākai tumsai pirms vecā mēness lēkta.
No nākamā uzkalna paures redzēju biezu mežu, kas pletās manā priekšā liels un melns. Es apjuku. Ne pa labi, ne pa kreisi neredzēju tam gala. Tā kā jutos noguris — it sevišķi manas kājas bija kļuvušas gaužām smagas, — es apstājos, saudzīgi nolaidu no pleca Vīnu un apsēdos zālē. Es nevarēju vairs saskatīt zaļā porcelāna pili un skaidri nezināju pareizo virzienu. Lūkojos meža biezumā un domāju, kas gan varētu tanī slēpties. Zem tāda blīva zaru savijuma es neredzētu zvaigznes. Es kluptu pār saknēm un apdauzītos pret kokiem, ja arī tur neuzglūnētu citas briesmas — briesmas, ko baidījos iztēlot. Pie tam biju pagalam nokusis pēc dienas uztraukumiem; un tā es nolēmu, ka neiešu vis mežā, bet pārnakšņošu klajā uzkalnā.
Es nopriecājos, ka Vīna gulēja ciešā miegā. Rūpīgi ietinis viņu svārkos, es piesēdos viņai blakus un sāku gaidīt mēness lēktu. Atkalne bija klusa un vientulīga, bet meža melnumā es šad un tad dzirdēju kustamies dzīvas būtnes. Virs manas galvas spulgoja zvaigznes, jo nakts bija ļoti skaidra. To mirdza man šķita kā draudzīgs mierinājums. Debesīs gan neredzēju vecos zvaigznājus: tos jau sen bija pārkārtojusi svešos grupējumos tā lēnā kustība, kas nemanāma simt cilvēka mūžos. Bet Piena Ceļš, tā man likās, joprojām bija tāds pats kā agrāk — izrobota zvaigžņu putekļu josla. Dienvidos — tā es spriedu — mirgoja ļoti spilgta, sarkana zvaigzne, ko nepazinu; tā bija vēl spožāka par mūsu zaļo Sīriju. Un starp visiem šiem dzirkstošajiem gaismas punktiem kāda spilgta planēta spīdēja vienmērīgi un laipni kā veca drauga vaigs.
Kad lūkojos šinīs zvaigznēs, mana paša nepatikšanas un visi zemes dzīves grūtumi piepeši likās sarū- kam. Es domāju par spīdekļu neaptveramo tālumu un to lēnajām neatturamajām kustībām no nezināmas pagātnes uz nezināmu nākotni. Domāju par lielo precesio- nālo riņķi, ko apvelk zemes pols. Pa visiem manis pārceļotajiem gadiem tikai četrdesmit reizes bija noticis šis klusais apvērsums. Un šo nedaudzo apvērsumu laikā bija beigusies jebkura aktivitāte, zudušas visas tradīcijas, kompleksās organizācijas, valodas, nācijas, literatūras, tieksmes, pat atmiņas par cilvēku — par tādu cilvēku, kādu es pazinu. To vietā eksistēja šīs trauslās būtnes, kas aizmirsušas savus dižos senčus, un baltganie radījumi, kuri iedvesa man šausmas. Es domāju par lielajām bailēm, kas šķīra abus cilvēka paveidus, un, pēkšņi nodrebēdams, pirmoreiz skaidri atskārtu, kādu gaļu esmu redzējis apakšzemē. Tas tomēr bija pārāk drausmīgi! Paskatījies sānis uz gulošo mazo Vīnu, kuras baltā seja it kā vizēja zvaigžņu gaismā, es tūlīt aizgaiņāju šo domu.