Tanī garajā naktī es vairīt vairījos prātot par morlokiem un īsināju laiku, mēģinādams sev iegalvot, ka spīdekļu jaunajā juceklī saskatāmas miņas no vecajiem zvaigznājiem. Debess joprojām palika ļoti skaidra; manīja tikai pāris dūmakainu mākoņu. Protams, es brīžiem snaudu. Kad biju izvārdzies nomodā, debess austrumdaļā parādījās blāvums, kas līdzinājās bezkrāsaina ugunsgrēka atspīdumam, un uzlēca veca mēness sirpis, šaurs, ragains un balts. Un tam tūlīt sekoja, to panāca un pārspēja ausma, kas sākumā svīda bāli, bet pēcāk kļuva aizvien sārtāka un siltāka. Morloki nebija tuvojušies mums. Patiesi, tonakt netiku redzējis uzkalnā nevienu no viņiem. Un, tā kā dzimstošā diena viesa paļāvību, man gandrīz šķita; ka esmu baidījies bez iemesla. Es piecēlos un atklāju, ka mana kāja kurpē ar izļodzīto papēdi satūkusi ap potīti un pēda sāpīga; tamdēļ apsēdos, noāvu kurpes un aizsviedu tās projām.
Es pamodināju Vīnu, un mēs devāmies lejup un iegājām mežā, kas tagad bija zaļš un tīkams, nevis melns un atbaidošs. Atradām augjus, ar kuriem apmierināt izsalkumu. Drīz sastapām gleznos radījumus, kas smējās un dejoja saules gaismā, it kā dabā nekad nebūtu iestājusies nakts. Un tad es atkal iedomājos gaļu, ko biju redzējis pazemē. Tagad jutos pārliecināts, kas tā par gaļu, un mani līdz sirds dziļumiem sažēlināja šī pēdējā sīkā urdziņa, kas palikusi no cilvēces agrākajiem lielajiem paliem. Skaidrs, kādreiz cilvēces pagrimuma senatnē morlokiem bija aptrūcis barības. Iespējams, ka viņi bija pārtikuši no žurkām un līdzīgiem mūdžiem. Pat tagad cilvēks mazāk smalkojas ēdiena izvēlē nekā pirmāk — daudz mazāk nekā jebkurš pērtiķis. Viņa aizspriedums pret cilvēka gaļu nav dziļi iedabāts instinkts. Un tā šie necilvēciskie cilvēku pēcnieki… Es mēģināju šo jautājumu aplūkot zinātniskā garā. Galu galā morloki bija necilvēciskāki un tālāki nekā mūsu kanibāliskie senči pirms trijiem vai četriem gadu tūkstošiem. Un intelekts, kas liktu apzināties šāda stāvokļa neciešamību, bija zudis. Kāpēc man uztraukties? Sie eloji bija tikai baroti lopi, ko skudrām līdzīgie morloki saglabāja un medīja, — droši vien tāpēc audzēja. Un Vīna dejoja man blakām!
Es dzīros visu to iztulkot par cilvēka egoisma bargo sodību un tādējādi raudzīju atgaiņāties no uzmācīgām drausmām. Dzīvodams no savu brāļu pūliņiem, cilvēks bija radis apmierinājumu vieglumā un izpriecās, pie kam aizbildinājies ar nepieciešamību, un noteiktā laikā nepieciešamība bija vērsusies pret viņu. Es pat mēģināju sevī modināt kārlailiskas [3] nievas pret šo nožēlojamo aristokrātiju pagrimumā. Taču es nespēju lūkoties no šāda viedokļa. Lai cik liela bija eloju intelektuālā degradācija, viņi vēl izskatījās tik cilvēciski, ka jutu viņiem līdzi un gribot negribot ņēmu pie sirds viņu degradāciju un bailes.
Es toreiz ļoti neskaidri jautu, ko darīt turpmāk. Vis- p-irms man vajadzēja uzmeklēt drošu patvērumu un no akmens vai metāla izgatavot ieročus — kādus nu es varētu sameistarot. Tā bija tūlītēja nepieciešamība. Pēc tam cerēju atrast līdzekli uguns aizdegšanai, jo zināju, ka lāpa būtu visiedarbīgākais ierocis pret morlokiem. Vēl gribēju tikt pie kādas ierīces, ar kuru iedragāt bronzas durvis zem baltās sfinksas. Prātoju uztaisīt tarānu. Biju pārliecināts, ka atgūšu laika mašīnu un aizbēgšu, ja varēšu iekjūt pa šīm durvīm, turot lāktī- jošu gaismekli. Nedomāju, ka morloki būtu tik stipri, ka spētu mašīnu aizvākt tālu projām. Vīnu nolēmu ņemt līdzi uz mūsu gadsimtu. Kaldinādams šādus plānus, kopā ar viņu turpināju ceļu uz ēku, ko biju noskatījis par mūsu mītni.
XI
ZAĻĀ PORCELĀNA PILS
Kad dienvidū tuvojāmies zaļā porcelāna pilij, es redzēju, ka tā pamesta un pussagruvusi. Tās logos turējās tikai robainas rūšu atliekas, un lieli gabali zaļā klājuma bija nolupuši no sarūsējuša metāla karkasa. Pils stāvēja ļoti augstu zālainā paugurā, un, pirms gāju iekšā, paskatījos uz ziemeļaustrumiem. Es izbrīnījos, ieraudzīdams plašu estuāru vai pat līci, kur, manuprāt, kādreiz bijušas Vondsverta un Betersi. Tad iedomājos, taču līdz galam neizdomāju, kas gan noticis vai notiek ar dzīvām būtnēm jūrā.
Es pārliecinājos, ka, ceļot šo pili, par būvmateriālu patiešām lietots porcelāns. Uz fasādes bija kaut kas uzrakstīts nepazīstamiem burtiem. Diezgan muļķīgi spriedu, ka Vīna varētu to iztulkot, bet es tikai uzzināju, ka viņai vispār trūkst priekšstata par rakstīšanu. Es domāju, viņa vienmēr man šķita cilvēciskāka nekā īstenībā — laikam tāpēc, ka viņas pieķeršanās bija tik cilvēciska.
Aiz lielām divvērtņu durvīm, kas bija pamestas vaļā un salauztas, mēs ieraudzījām parastās zāles vietā garu galeriju, kuru apgaismoja daudzi sānu logi. No pirmā acu uzmetiena tā atgādināja muzeju. Flīžu grīdu sedza bieza putekļu kārta, un tāds pats pelēks auts klāja dažādu priekšmetu ievērojamo kolekciju. Tad skaidri izšķiru kāda milzīga skeleta apakšdaļu, kas stāvēja zāles vidū dīvaina un atbaidoša. Pēc greizajām kājām secināju, ka tas bijis kāda izmiruša megatērijam līdzīga dzīvnieka ģindenis. Galvaskauss un augšejie kauli gulēja turpat blakus zem biezās putekļu kārtas, un kādā vietā, kur pilējis lietus ūdens no cauruma jumtā, kauli bija izdeldēti. Tālāk galerijā atradās milzīgs brontozaura skeleta viduklis. Apstiprinājās mans pieņēmums, ka esam muzejā. Pagajies sānis, es pie* kļuvu pie tādiem kā slīpiem plauktiem, un, kad noslau- cīju no tiem putekļus, atklājās mūslaiku vecās pazīstamās stikla vitrīnas. Jādomā, tās bijušas hermētiskas, jo daži eksponāti tanīs izskatījās ļoti labi saglabājušies.
Skaidrs, mēs stāvējām vecās Sautkenzingtonas drupās! Te, acīm redzot, atradusies paleontoloģijas nodaļa, kurā, domājams, bijusi lieliska fosiliju kolekcija, taču nenovēršamais sairuma process, kurš ticis uz kādu laiku apturēts un, iznīkstot baktērijām un sēnītēm, zaudējis deviņdesmit deviņus procentus sava spēka, atkal turpinājās, tā ka ļoti lēni, bet ļoti noteikti bojājās visi šie dārgumi. Šur un tur pamanīju mazo cilvēciņu atstātās pēdas: retas fosilijas bija salauztas gabaliņos vai uzvērtas niedru stiebros. Dažas vitrīnas bija aizvāktas, un es nospriedu, ka to darījuši morloki. Šī vieta bija ļoti klusa. Biezā putekļu kārta apslāpēja mūsu soļu troksni. Es platām acīm skatījos apkārt, un drīz pie manis pienāca Vīna, kas bija ripinājusi kādu jūras ezi lejup pa vitrīnas slīpo stiklu. Itin mierīgi saņēmusi manu roku, viņa nostājās man blakus.
Sākumā šis senatnes piemineklis, kas norādīja uz intelektuālu ēru, tik ļoti pārsteidza mani, ka nemaz neiedomājos, kādas iespējas tas varēja dot. Pat rūpes par laika mašīnu pagaisa no mana prāta.
Šīs ēkas apmēri lika secināt, ka zaļā porcelāna pilī atrodas ne tikai paleontoloģijas galerija, bet arī daudz kqs cits; varbūt vēstures galerijas; iespējams, pat bibliotēka! Vismaz šādos apstākļos tās interesētu mani krietni vairāk nekā šī irstošā agrāko laiku ģeoloģijas ekspozīcija. Es devos izlūkos un uzgāju otru, īsu galeriju, kas šķērsoja pirmo. Te šķita savākti minerāli, un liels sēra gabals mani uzvedināja uz domu par