šaujamo pulveri. Bet es nevarēju sameklēt salpetrī; patiesi, neatradu nekādus nitrātus. Bez šaubām, tie bija izšķīduši pirms gadu simtiem. Taču sērs neizgāja no mana prāta un sarosināja domas. Šīs galerijas pārējie eksponāti mani interesēja maz, kaut arī visumā tie bija saglabājušies labāk nekā citi, ko redzēju. Neesmu nekāds speciālists mineraloģijā, un es devos tālāk pa gaužām gruvīgu aili, kas stiepās paralēli zālei, kur biju nonācis vispirms. Acīm redzot, šī nodaļa tikusi veltīta dabzinātnei, taču te viss jau sen bija kļuvis nepazīstams. Dažas sarukušas un nomelnējušas izbāztu dzīvnieku paliekas, sažuvušas mūmijas traukos, kuri kādreiz turēti pilni ar spirtu, brūni putekļi no izkaltušiem augiem — tas bija viss! Es to nožēloju, jo labprāt būtu izsekojis tai neatlaidīgajai reorganizācijai, ar kuras palīdzību sasniegta uzvara pār dzīvo dabu. Pēc tam nonācām īsti kolosālā, bet sevišķi trūcīgi apgaismotā galerijā, kas sākās ar vieglu nolaide-, numu. Zināmos atstatumos pie griestiem karājās apaļi,' balti stikla abažūri, kas norādīja, ka agrāk šī telpa apgaismota mākslīgi. Daudzi no tiem bija sasprēgājuši un iedragāti. Te jutos vairāk savā elementā, jo abās pusēs kā milzeņi slējās lielas mašīnas — visas pamatīgi aprūsējušas, daudzas sabrukušas, bet dažas vēl puslīdz veselas. Jūs zināt, mehānismi ir mana vājība, un es gribēju pakavēties starp šīm mašīnām — jo vairāk tāpēc, ka to lielākā tiesa bija man nepazīstama un varēju tikai nedroši minēt, kādiem nolūkiem tās izgatavotas. Domāju, ka, atrisinot šīs mīklas, es varētu rast kādu līdzekli, kas izlietojams pret morlokiem.
Pēkšņi Vīna pienāca man gluži klāt — tik pēkšņi, ka satrūkos. Ja nebūtu viņas, es laikam nemaz nepamanītu, ka grīda sliecās uz leju. [4] Pats galerijas sākums atradās labj virs zemes un bija apgaismots svešādiem, šauriem logiem. Bet, jo tālāk gājām, jo augstāk cēlās zeme aiz šiem logiem, līdz pēdīgi katram bija priekšā bedre — kā «pagalmiņš» pie puspagraba loga Londonā; palika tikai šaura gaismas švīka augšmalā.
Es lēnām soļoju dziļāk, gudrodams par mašīnām, kas tik ļoti nodarbināja manu prātu, ka neievēroju vienmērīgo gaismas pavājināšanos, līdz Vīnas augošās bažas saistīja manu uzmanību. Tad redzēju, ka galerija iestiepjas lejup biezā tumsā. Es vilcinājos un, aplaiž- dams acis apkārt, ievēroju, ka te putekļu kārta plānākā un nelīdzenāka. Tālāk uz tumšuma pusi putekļos šķita atstāti mazu, šauru pēdu nospiedumi. Es uzreiz nojautu morloku tuvumu. Atskārtu, ka veltīgi tērēju laiku, šada akadēmiskā garā pētīdams mašīnas. Atcerējos, ka diena jau nāk pievakarē un es aizvien vēl esmu bez ieroča, bez patvēruma, bez līdzekļa, ar kuru iedegt uguni. Un tad lejā, galerijas attālajā melnumā, es saklausīju īpatnēju graboņu un tādus pašus savādus trokšņus, kādus biju dzirdējis akas dibenā.
Es saņēmu Vīnas roku. Pēc tam, pēkšņas domas pamudināts, atstāju viņu un piegāju pie mašīnas, no kuras slējās svira, kas atgādināja sviru dzelzceļa blok- postenī. Uzrausies uz paliktņa un abām rokām satvēris šo sviru, es ar visu savu smagumu to spiedu uz sāniem. Pamesta galvenajā ailē, Vīna piepeši sāka gausties. Biju gluži pareizi novērtējis sviras stiprumu, jo tā nolūza pēc īsas piepūles, un es piebiedrojos Vīnai, turēdams rokā zveļamo, ar kuru, manuprāt, pilnīgi pietiktu, lai sadragātu galvaskausu katram morlokam, kas gadītos ceļā. Un es alktin alku nogalināt pāris morloku. Jums varbūt šķiet necilvēciska šāda vēlēšanās — nonāvēt sava paša pēctečus. Bet it kā nebija nemaz iespējams sajust kaut ko cilvēcisku šinīs radījumos. Taču negribēju atstāt Vīnu un biju pārliecināts, ka cietīs laika mašīna, ja sākšu remdēt savu asinskāri, citādi es tūliņ būtu devies lejup pa galeriju, lai nāvētu kustoņus, ko dzirdēju grabināmies.
Tad nu ar zveļamo vienā rokā un Vīnu pie otras es izgāju no šīs galerijas un iekļuvu citā, vēl lielākā galerijā, kas pirmajā mirklī man atgādināja armijas baznīcu, kur sakārti apskranduši karogi. Šīs brūnās pārogļojušās driskas, kuras karājās gar sienām, es drīz atzinu par satrupējušām grāmatām. Tās jau sen bija izirušas lēveros, un burtus vairs nevarēja samanīt. Bet šur un tur redzēju sariezušos vākus un ieplīsušas
metāla sprādzes, kas viss runāja pietiekami skaidru valodu. Ja es būtu literāts, tad laikam prātotu, ka visi centieni ir veltīgi. Bet īstenībā mani jo dziļi sažēlināja milzīgais pūliņu izšķērdējums, par kuru liecināja šis drūmais trusošā papīra lēvenis. Jāatzīstas, es tobrīd it sevišķi iedomājos «Filozofiskos rakstus» un sava paša septiņpadsmit referātus par optiku.
Pēc tam devāmies augšup pa platām kāpnēm un nonācām citā telpā — jādomā, kādreizējā industriālās ķīmijas galerijā. Te man radās lielas cerības uz derīgiem atklājumiem. Vienā galā bija sabrucis jumts, bet citādi šī galerija izskatījās labi saglabājusies. Es steigšus gāju pie katras veselas vitrīnas. Un pēdīgi vienā no patiešām hermētiskajām vitrīnām es atradu kastīti sērkociņu. Aizgūtnēm izmēģināju tos. Sērkociņi bija pavisam labi. Tie nemaz nebija savilguši. Es pievērsos Vīnai. «Dejot!» es uzsaucu viņas valodā. Nu taču man bija īstais ierocis pret drausmīgajiem radījumiem, no kuriem baidījāmies. Un tā šinī pamestajā muzejā uz biezā, mīkstā putekļu paklāja Vīnai par lielu lielo prieku es svinīgi izpildīju tādu kā jauktu deju, pie tam svilpoju «Debesu valstību», cik līksmi vien spēdams. Pa daļai iznāca mērens kankāns, pa daļai — soļu deja, pa daļai — tērpa deja (cik nu mani ļipainie svārki atjāva), pa daļai — oriģināldeja. Jūs jau zināt, ka esmu dzimis izgudrotājs.
Es joprojām brīnos, cik savādi un laimīgi izgadījies, ka šī sērkociņu kastīte neskaitāmus gadus saglabājusies, par spīti postīgajam laikam. Taču dīvainā kārtā uzgāju vēl mazāk cerētu vielu, proti, kamparu. To atradu kādā noslēgtā traukā, kurš, manuprāt, nejauši ticis aizdarīts hermētiski. Sākumā domāju, ka tanī ir ciets parafīns, un es pārsitu stiklu. Bet tad saodu specifisko kampara smaku. Bija gadījies, ka vispārējā sairumā šī gaistošā viela palikusi nemainīga droši vien daudzus tūkstošus gadsimtu. Sinī sakarībā atminējos redzējis kādu sēpijas zīmējumu. Tas bija darināts, izlietojot krāsu, kas iegūta no fosila belemnīta [5] , kurš, jādomā, nobeidzies un pārakmeņojies pirms gadu mii- joniem. Es dzīros aizsviest kamparu, bet iebāzu to kabatā, jo atcerējos, ka tas viegli aizdedzināms un lāktī ar diezgan spožu liesmu, tā ka var noderēt par lielisku sveci. Taču neuzgāju ne eksplozīvas vielas, nedz kādus citus līdzekļus, ar kuriem sagraut bronzas durvis. Pagaidām mana dzelzs milna bija visvērtīgākais rīks, ko laimējies sadabūt. Es tomēr atstāju šo galeriju ļoti pacilāts.
Es nevaru jums atstāstīt visu, ko redzēju tanī garajā pēcpusdienā. Man vajadzētu stipri piepūlēt atmiņu, lai gluži pareizā secībā atcerētos savus izlūkojumus. Atminos, ka nokļuvu garā galerijā ar rūsošu ieroču stendiem un gudroju, vai nederētu rnilnu apmainīt pret zobenu vai kara cirvi. Es tomēr nevarēju nest ir vienu, ir otru, un mans dzelzs stienis šķita visvairāk piemērots bronzas durvju uzlaušanai. Tur bija milzums pistoļu un dažādu šauteņu. Lielākā daļa to bija pamatīgi sarūsējušas, bet daudzas bija izgatavotas no kāda jauna metāla un vēl puslīdz veselas. Taču patronas un pulveris laikam bija satrusējuši putekļos. Es redzēju vienu kaktu apogļotu un saārdītu; nospriedu, ka tanī būs eksplodējuši paraugi. Kādā citā vietā bija savākti daudzum daudzi elki — polinēziešu, meksikāņu, grieķu, feniķiešu dievekļi, jādomā, elki no visas pasaules zemēm. Tur man sevišķi iepatikās kāds steatīta briesmonis no Dienvidamerikas, un es nespēju atturēties, neuzrakstījis tam uz deguna savu vārdu.