Kad tuvojās vakars, mana interese mazinājās. Citu pēc citas es izstaigāju galerijas — putekļainas, klusas, bieži vien gruvīgas; no eksponātiem dažkārt bija palikušas pāri tikai rūsas un lignīta kaudzes. Kādā vietā es pēkšņi nokļuvu pie alvas raktuves maketa un tad tīri nejauši ieraudzīju hermētiskā vitrīnā divas dinamīta patronas! Es iekliedzos «eireka!» un priecīgs sasitu vitrīnu. Tad man uzmācās šaubas. Es vilcinājos. Pēc tam, izvēlējies mazu sāngaleriju, es ņēmos izmēģināt spridzekli. Nekad neesmu juties tā sarūgtināts kā toreiz, kad piecas — desmit — piecpadsmit minūtes gaidīju eksploziju, kas nemaz nenotika. Protams, es biju uzgājis tikai butaforijas, kā jau varēju spriest pēc izskata. Esmu stingri pārliecināts: ja būtu citādi, es drāztos tullt projām un sagrautu sfinksu, bronzas durvis un — kā vēlāk izrādījās — savas izredzes atrast laika mašīnu.
Man liekas, tūlīt pēc tam uzgājām mazu, klaju pa- galmiņu pils iekšienē. Mauriņā zaļoja trīs augļu koki. Mēs atpūtāmies un ieturējāmies. Pret saules rietu sāku apsvērt mūsu stāvokli. Nakts nāca virsū, un droša paslēptuve aizvien vēl nebija sameklēta. Bet tagad tas neradīja nekādas lielās bažas. Man bija līdzeklis, ar kuru, domājams, vislabāk varētu aizstāvēties pret morlokiem, — man bija sērkociņi! Kabatā bija arī kampars — ja vajadzētu gaišu lākti. Šķita, ka visprātīgāk būtu ugunskura aizsardzībā pārnakšņot zem klajas debess. Otrā rītā būtu jārauga atgūt laika mašīnu. Šim nolūkam man pagaidām bija tikai dzelzs milna. Bet tagad, uzkrājis zināšanas, es gluži citādi spriedu par šīm bronzas durvīm. Līdz šim nebiju apjautis, kas slēpjas aiz tām, un galvenokārt tāpēc biju atturējies uzlauzt durvis. Tās nekad man nebija likušās sevišķi stipras, un es cerēju, ka mans dzelzs stienis diezgan labi noderēs šādam darbam.
,
XII
TUMSA
Mēs iznācām no pils, kad saule grima aiz apvāršņa. Es apņēmos atgriezties pie baltās sfinksas agri no rīta un tagad gribēju pirms krēslas tikt cauri mežam, kas mani bija aizkavējis iepriekšējā gājienā. Domāju aizkļūt tovakar, cik iespējams, tālāk, pēc tam sakurt uguni un nogulēties liesmas aizsardzībā. Tamdēļ pa ceļam es visnotaļ vācu sprunguļus un sausu zāli, un drīz vien man bija vesels klēpis šāda kurināmā. Ar šo nesamo devos uz priekšu lēnāk, nekā biju paredzējis, turklāt Vīna piekusa; es sāku arī kauties ar miegu. Un tā mēs sasniedzām mežu, kad jau bija iestājusies nakts. Vīna dzīrās palikt krūmainā uzkalnā pie meža, baidīdamās no tumšuma, kas melnoja mūsu priekšā; taču sevišķa draudīgu briesmu sajūta mani vis nemudināja uz piesardzību, bet dzina tālāk. Nakti un divas dienas negulējis, es biju nervozs un uzbudināts. Jutu, ka mācās virsū miegs un tam līdzi arī morloki.
Kamēr vilcinājāmies, es ieraudzīju trīs salīkušus stāvus, kas neskaidri zīmējās starp melnajiem krūmiem aizmugurē. Visapkārt bija briksnājs un gara zale, un es baidījos, ka tikai šie radījumi nezogas tuvāk. Pēc mana aprēķina, vajadzētu noiet nepilnu jūdzi, lai šķērsotu mežu. Otrā pusē iznākuši, mēs nokļūtu kailā atkalnē, kura man šķita daudz drošāka atpūtas vieta. Es domāju, ka varēšu ar sērkociņiem un kamparu pastāvīgi apgaismot sev ceļu caur mežu. Taču, ja taisījos raut sērkociņus, man, acīm redzot, bija jāpamet savāktais kurināmais, un tā es negribīgi noliku to zemē. Un tad man iešāvās prātā, ka sagādāšu pārsteigumu draugiem aizmugurē, ja pielaidīšu uguni šiem sausumiem. Vēlāk apjēdzu, kādu briesmīgu muļķību izdarīju, izšķīries par šādu rīcību, bet toreiz iedomājos, ka tas būtu smalks gājiens, ar kuru segt mūsu atkāpšanos.
Es nezinu, vai esat kaut kad padomājuši, kāds retums ir liesma mērenā klimatā, — kur nav cilvēka. Saules stari reti spēj aizdedzināt — pat tad, ja rasas pilītes tos savāc fokusā, kā dažkārt notiek tropiskos rajonos. Zibens var sagraut un apsvilināt, bet tas reti kad rada plašu ugunsgrēku. Trupoši augi reizēm sāk gruzdēt no savas fermentācijas karstuma, bet reti uzliesmo. Turklāt šinī pagrimuma laikmetā māka iedegt uguni bija visnotaļ aizmirsta. Sarkanās mēles, kuras sāka laizīt sausumu kaudzi, bija Vīnai kaut kas gluži jauns un neredzēts.
Vīna gribēja skriet pie šī jaunuma un rotaļāties ar to. Man šķiet, viņa iemestos ugunī, ja es neatturētu viņu. Es Vīnu pacēlu un, kaut arī viņa pretojās, bez liekām ceremonijām ienesu mežā. Mazu ceļa gabaliņu apgaismoja mans ugunskurs. Pēc brīža atskatījos un varēju starp biezajiem stumbriem redzēt, ka liesmas no'runguļu kaudzes pārņēmušas dažus tuvākos krūmus un līkumota uguns līnija lien augšup pa uzkalna zāli. Es nosmējos un atkal pagriezos pret tumšajiem kokiem. Nakts brieda melnum melna, un Vīna drebēdama kļāvās man klāt; bet, kad manas acis aprada ar tumsu, es tomēr samanīju stumbrus, tā ka varēju izvairīties no tiem. Virs galvas bija akls melnums, tikai šur un tur pa kādu spraugu ziloja tāla debess. Es nerāvu sērkociņus, jo manas rokas nebija brīvas. Uz kreisās sēdēja mana maziņā, un labajā turēju savu dzelzs stieni.
Kādu laiku nedzirdēju neko citu kā tikai zariņus brīkšķam zem kājām, vēsmas klusās šalkas lapotnē, sava paša elpu un pulsa tukstus ausīs. Pēc tam saklausīju apkārt tādu kā dipoņu. Es drūmi steidzos tālāk. Dipoņa k]uva skaidrāka, un tad uztvēru tādas pašas dīvainas skaņas un balsis, kādas jau biju dzirdējis apakšpasaulē. Acīm redzot, te bija vairāki morloki, un viņi ielenca mani. Patiesi, nākamajā mirklī sajutu, ka mani velk aiz svārkiem, un kaut kas skāra manu roku. Vīna notrīcēja pie visas miesas un aprimās.
Nu bija laiks uzraut sērkociņu. Bet, lai to dabūtu, man vajadzēja Vīnu nolikt zemē. Tā arī izdarīju, un, kamēr piņķējos gar kabatu, ap maniem ceļgaliem tumsā iesākās cīņa, pie kam Vīna klusēja, bet morloki izlaida tās pašas savādās dūdojošās skaņas. Turklāt mazas, mīkstas roķeles taustījās pa manu muguru un skāra pat kaklu. Tad aizšvirkstējās un nošņāca sērkociņš. Es turēju uzliesmojušo skaliņu un redzēju bēgošo morloku baltās muguras starp stumbriem. Steigšus izņēmu no kabatas kampara gabalu un gatavojos to aizdedzināt, tiklīdz sērkociņš taisīsies dzist. Pēc tam paskatījos uz Vīnu. Apkampusi manas kājas, viņa gluži nekustīgi gulēja ar seju pie zemes. Pēkšņās izbailēs noliecos pie viņas. Likās, viņa tikko elpoja. Aizdedzināju kampara gabalu un nosviedu to zemē; tas sašķīda un uzlāktīja, atgaiņādams ēnas un morlokus. Es nometos uz ceļiem un pacēlu Vīnu. Šķita, ka aizmugurē pa mežu kustas un murd vesels bars!
Vīna šķita paģībusi. Saudzīgi uzlicis viņu uz pleca, piecēlos, lai steigtos tālāk, un tad atskārtu kaut ko drausmīgu. Noņemdamies ar sērkociņiem un Vīnu, es vairākas reizes biju apgriezies, un tagad ne jēgt nesajēdzu, uz kuru pusi man jādodas. Varbūt stāvēju ar seju pret zaļā porcelāna pili. Es jutu, ka mirkstu aukstos sviedros. Man vajadzēja ātri izdomāt, ko darīt.
Es nolēmu sakurt uguni un apmesties tepat. Vīna vē! nekustējās, un, nolicis viņu uz kādas sūnainas kritalas, es sāku ar skubu vākt sprunguļus un sausas lapas, jo mans pirmais kampara gabals jau bija gandrīz sadedzis. Šur un tur no tumsas man pretim spīdēja morloku acis.
Kampara liesma noraustījās un apdzisa. Es uzrāvu sērkociņu, un divi balti radījumi, kas bija tuvojušies Vīnai, aizgūtnēm šāvās atpakaļ. Viens no viņiem tik ļoti apžilba no gaismas, ka skrēja man tieši virsū, un es jutu viņa kaulus nošņirkstam zem manas dūres. Viņš izgrūda baiļu kliedzienu, nostreipuļoja dažus soļus un pakrita. Es aizdedzināju otru kampara gabalu un atkal vācu kurināmo. Pēc brīža ievēroju, ka lapotne virs manas galvas vietumis tīri sausa, jo visu nedēļu, kopš atceļoju ar laika mašīnu, nebija ne reizi lijis. Tamdēļ vairs nemeklēju kritumus pa zemi starp kokiem, bet palēkdamies aplauzīju zarus. Ļoti drīz, smacīgus dūmus veldams, dega zaļas malkas un sausu runguļu ugunskurs, un man aiztaupījās kampars. Tad pievērsos Vīnai, kas gulēja blakus manai dzelzs milnai. Cik spēdams, nopūlējos viņu dabūt pie samaņas, bet viņa gulēja kā mirusi. Es pat nebiju pārliecināts, vai viņa elpo.