Uguns dūmoja uz manu pusi, un laikam tāpēc es piepeši apmiegojos. Bez tam gaisā bija kampara tvaiki. Kādu stundu nemaz nevajadzētu piekurstīt uguni. Es sajutos ļoti noguris pēc piepūles un apsēdos. Turklāt mežā visnotaļ dzirdēja miklainu murdoņu, kas mani ieaijāja. Man šķita, ka esmu tikai brītiņu nosnaudies, un atvēru acis. Bet valdīja tumsa, un mani bija sagrābušas morloku rokas. Izrāvies no viņu pirkstu knaiblēm, es steigšus taustījos pa kabatu pēc sērkociņu kastītes, bet tā … bija nozudusi! Tad viņi par jaunu satvēra mani un uzsāka cīņu. Vienā mirklī atģidu, kas noticis. Man guļot, ugunskurs bija izdzisis. Nāves rūgtums apņēma manu dvēseli. Viss mežs likās ožam pēc sviluma. Mani saķēra aiz kakla, aiz matiem, aiz dilbiem un vilka zemē. Tumsā bija neizsakāmi drausmīgi just visus mīkstos radījumus salipušus man apkārt. Es šķitu sapinies kādā baigā tīmeklī. Mani pievārēja un nostiepa gar zemi. Sīki zobiņi kodīja man kaklu. Es apvēlos, pie tam ar roku skāru dzelzs sviru. Tas deva man spēku. Nokratīdams cilvēkveidīgās žurkas, es uzķepurojos kājās un, sažņaudzis vidū stieni, dūru, kur, pēc manām domām, vajadzētu būt morloku ģīmjiem. Jutu, ka viņu miesa un kauli ņirkstot padodas zem maniem triecieniem, un pēc brīža es biju brīvs.
Mani pārņēma dīvaina līksme, kāda, domājams, tik bieži rodas sīvā cīņā. Es apzinājos pazudis kopā ar Vīnu, taču nolēmu, ka likšu morlokiem samaksāt par gaļu. Atspiedis muguru pret koku, es stāvēju, vēzēdams dzelzs stieni. Morloki čabinājās un klaigāja pa visu mežu. Pagāja kāda minūte. Šķita, ka viņu balsis aiz uztraukuma pieņemas skaļākas un kustības kļūst ašākas. Neviens tomēr nenāca tuvāk. Es stāvēju, vērdamies tumsā. Tad piepeši atausa cerība. Ja nu morloki būtu nobaidījušies? Un tūliņ manīju kaut ko savādu. Šķita, ka melnums gaišojas. Es sāku ļoti neskaidri izšķirt morlokus āp mani — trīs sabakstīti gulēja turpat zemē — un pēc tam, pagalam pārsteigts, redzēju, ka citi nepārtrauktā straumē steidzas no aizmugures man garām un dodas projām pa mežu. Un viņu muguras tagad likās sarkanīgas, nevis baltas. Tā stāvēdams ar vaļēju muti, es ieraudzīju dzirksteli, kas pārlidoja pāri kādai zvaigžņu gaismas lāmai starp zariem un nozuda. Nu sapratu, ko nozīmēja sviluma smaka, ie- aijinošā murdēšana, kura tagad vērtās spēcīgā rūkoņā, sārtā blāzma un morloku bēgšana.
Atgājis no stumbra, es atskatījos un redzēju aiz tuvējo koku melnajām kolonām mežu liesmās. Man pakaļ dzinās paša pirmais ugunskurs. Es tūlīt lūkojos pēc Vīnas, bet viņa bija nozudusi. Atlikās maz laika pārdomām, jo aizmugurē šņāca un sprēgāja, ar dobju brakšķi uzlāktīja koks pēc koka. Aizvien vēl miegdams rokā dzelzs stieni, es sekoju morlokiem. Tā bija baiga sacīkste. Uguns izplatījās tik strauji, ka labajā pusē atgrieza ceļu, un man vajadzēja novirzīties pa kreisi. Taču pēdīgi izkļuvu mazā klajumiņā, un tanī brīdī kāds morloks aizmeimuroja man garām un devās tieši liesmās!
Un tagad kļuvu par liecinieku, manuprāt, visbaigākajam un derdzīgākajam skatam, kādu vien tiku redzējis šinī nākotnes laikmetā. Ugunsgrēka atblāzmā klaju- miņš bija gaišs kā dienā. Tā vidū pacēlās uzkupris vai kapu kalniņš ar apsvilušām vilkābelēm virsotnē. Mežs dega arī viņā pusē, un no turienes jau snaicījās dzeltenas liesmas, tā ka klajumiņu pilnīgi ieslēdza uguns žogs. Apstulbuši no gaismas un karstuma, pa atgāzi tente- rēja trīsdesmit — četrdesmit morloki, mulsumā uzgrūz- damies cits citam. Sākumā es neiedomāju viņu aklumu un trakās bailēs nikni zvēlu ar savu stieni visiem, kas nāca man tuvumā; tā nonāvēju vienu un sakropļoju vairākus citus. Bet, pavērojis, kā viens no morlokiem plātīja rokas, taustīdamies zem vilkābelēm, kas zīmējās pret sārtajām debesīm, un ieklausījies viņu vaidos, es sapratu, ka šinī spožumā viņi gluži nevarīgi un nožēlojami, un vairs viņus nesitu.
Lāgu lāgiem tomēr dažs nesās man tieši virsū, iedvesdams tādas drebinošas drausmas, ka mudīgi vien griezu ceļu. Reiz liesmas drusku pierimās, un es baidījos, ka pretīgie radījumi drīz varēs mani redzēt. Es pat domāju jau laikus sākt cīņu un nogalināt dažus, taču uguns uzlāktīja gaiši, un es atturējos. Staigāju starp morlokiem ap pauguru, vairīdamies no viņiem, un meklēju kaut kādas pēdas, ko būtu atstājusi Vīna. Bet Vīna bija pazudusi.
Pēdīgi apsēdos uzkupra virsotnē un vēroju šo dīvaino, ērmoto baru — šos aklos ķēmus, kas taustījās šurpu turpu un, kad viņus ķēra uguns spožie plaiksnī- jumi, sakliedzās, izgrūzdami nedabiskas skaņas. Kuplas dūmu grīstes vērpās pret debesīm, un cauri sarkanā baldahīna retajām driskām mirdzēja sīkas zvaigznes, tik tālas, it kā piederētu pie kāda cita universa. Divi vai trīs morloki uzstreipuļoja man virsū, un es trīsēdams atgaiņājos ar dūrēm.
Gandrīz vai visu to nakti es jutos pārliecināts, ka redzu ļaunu sapni. Es kodu sev un kliedzu, par vari gribēdams atmosties. Dauzīju ar rokām zemi, piecēlos kājās un atkal apsēdos, pagājos uz vienu pusi, uz otru un apsēdos no jauna. Pēc tam sāku berzēt acis un lūdzu dievu, lai taču ļauj man uzmosties. Trīs reizes redzēju, ka morloki nodūra tādā kā agonijā galvas un iemetās liesmās. Bet pēdīgi ugunsgrēka dziestošo sārtumu, tumšo dūmu milzīgos mutuļus, koku balsnījošos un melnējošos stumbeņus un blāvos radījumus, kuru skaits bija sarucis, apņēma palsa dienas gaisma.
Es atkal meklēju Vīnas pēdas, bet neatradu. Skaidrs, ka nabadzītes maziņais augums bija atstāts mežā. Es nevaru izteikt, cik lielu atvieglojumu sajutu, iedomādamies, ka Vīnai pagājis secen tas briesmīgais liktenis, kas šķita viņai vēlēts. Atminējies šo negantību, tik ļoti saniknojos, ka gribēju apsist nevarīgos riebekļus, kas kūņojās ap mani, taču savaldījos. Kā jums jau zināms, paugurs atgādināja salu mežā. No virsotnes nu varēju cauri dūmu autam samanīt zaļā porcelāna pili un tādējādi noteikt virzienu uz balto sfinksu. Dienas gaismai augot, es pametu atlikušos nejaucēnus, kas joprojām kumuroja šurpu turpu un vaidēja. Apsējis ar zāli kājas, devos uz laika mašīnas paslēptuvi, steberēdams pa kūpošiem pelniem garām melniem stumbriem, kuros vēl plēnēja uguns. Es vilkos lēnām, jo biju pārguris un klibs, turklāt manu sirdi gauži sāpināja mazās Vīnas drausmīgā nāve. Šī nelaime nomāca mani. Tagad, kad sēžu savā mīļajā, ierastajā istabā, man drīzāk šķiet, ka skumstu par to, kas zaudēts sapnī, nevis īstenībā. Bet tanī rītā es atkal sajutu pilnīgu vientulību — baigu vientulību. Iedomājos šo māju, šo kamīnu, dažus no jums, un tad mani pārņēma smeldzošas ilgas.
Es tomēr kaut ko atradu, iedams pa kūpošajiem pelniem zem gaišas rīta debess. Manā bikšu kabatā vēl bija palikuši daži atsevišķi sērkociņi. Jādomā, tie bija izbiruši no kastītes, iekām to pazaudēju.
XIII
BALTAS SFINKSAS LAMATAS
Ap astoņiem vai deviņiem rītā es aiztiku līdz tam pašam dzeltenā metāla sēdeklim, no kura pirmajā vakarā pēc savas ierašanās biju vērojis šo pasauli. Es iedomājos manus toreizējos pārsteidzīgos secinājumus un nespēju apvaldīt rūgtus smieklus par savu paļāvību. Te nu bija tā pati skaistā ainava, tas pats kuplais lapojums, tās pašas lieliskās pilis un diženās krāsmatas, tā pati sudrabotā upe, kura plūda starp auglīgiem krastiem. Skaistie cilvēciņi spilgtajos tērpos kustējās šurpu turpu starp kokiem. Daži peldējās tieši tanī vietā, kur biju izglābis Vīnu, un skaudras sāpes man sažņaudza sirdi. Līdzinādamies traipiem ainavā, pacēlās kupoli virs noejām apakšpasaulē. Tagad sapratu, kas slēpjas aiz virspasaules cilvēciņu skaistuma. Diena viņiem pagāja ļoti patīkami, tik patīkami kā lopiem laukā. Tāpat kā lopi, viņi nezināja ienaidniekus un dzīvoja bez rūpēm. Un viņu gals bija tāds pats.