Es skumu, domādams par to, cik īsu laiku triumfējis cilvēka prāts. Tas bija izdarījis pašnāvību. Tas neatlaidīgi tiecies pēc ērtībām un viegluma, pēc līdzsvarotas sabiedrības, kuras vadmotīvs bija drošība un pastāvīgums, un īstenojis savas ieceres … lai beidzot cilvēki noslīdētu šādā stāvoklī. Jādomā, kādreiz bijusi sasniegta gandrīz absolūta dzīvības un īpašuma drošība. Bagātajam garantēta manta un ērtības, strādniekam — darba rūķa dzīve. Skaidrs, ka, pilnveidojot pasauli, izdevies atrisināt bezdarba problēmu, jebkuru sociālu jautājumu. Un bija sekojis liels miers.
Prāta elastība ir kompensācija par briesmām, grūtībām un pārmaiņām. Šim dabas likumam mēs nepievēršam uzmanību. Dzīvnieks, kas pilnīgā saskaņā ar apkārtējo vidi, ir īsts mehānisms. Daba nekad neizmanto prātu, kamēr palīdz ieradums un instinkts. Prāts neizpaužas, kur nav pārmaiņas un vajadzības pēc pārmaiņas. Tas zināmā mērā piemīt tikai tiem dzīvniekiem, kam jāsaduras ar visvisādām vajadzībām un briesmām.
Tādējādi, pēc mana uzskata, augšpasaules cilvēks bija kļuvis arvien gleznāks un nevarīgāks un pazemes iemītnieks iegrimis mehanizētā darbā. Par spīti pilnveidotai tehnikai, šāds stāvoklis tomēr nebija nodrošinājis absolūtu nemainību. Acīm redzot, ar laiku apakš- pasaules iedzīvotājiem tikusi atrauta pārtika — vienalga, kā piegādāta pirms tam. Cilvēks atkal cietis trūkumu. Rīkodamies ar mašīnām, kas, lai arī cik pilnīgas, tomēr bez ieraduma vēl prasa mazliet prāta, pazemes iemītnieki droši vien gribot negribot saglabājuši lielāku iniciatīvu nekā virspasaules cilvēki, kaut gan citādi deģenerējušies vairāk. Un, aptrūkstot citai barībai, viņi sākuši ēst, ko vecs paradums līdz tam aizliedzis. Tā nu es beigu beigās spriedu, vērodams astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasauli. Iespējams, ka mans izskaidrojums nav pareizs. Kā jau mirstīgais, es varu maldīties. Tāda bija mana domu gaita, un to atstāstu jums.
Kaut arī sirds sāpēja, pēc pēdējo dienu pūliņiem, uztraukumiem un šausmām šis sēdeklis un rāmā ainava, un siltā saules gaisma likās |oti patīkami. Es biju pagalam noguris un miegains, un drīz mana teoretizēšana pārgāja snaudā. Pieķēris sevi kūkojam, paklausīju dabas mājienam; nostiepies gar zemi, es iegrimu ilgā un spirdzinošā miegā.
Es pamodos īsi pirms saules rieta. Nu jutos drošs, ka morloki mani vairs nepārsteigs snaudā, un, izstaipījis locekļus, es devos lejup pa nokalni uz balto sfinksu. Vienā rokā turēju savu lauzni, ar otru knibinājos gar sērkociņiem kabatā.
Un tad es atklāju kaut ko pavisam necerētu. Tuvodamies sfinksas pjedestālam, ieraudzīju, ka bronzas durvis atdarītas. Tās bija noslīdējušas gropēs.
Es piepeši apstājos, neuzdrīkstēdamies iet iekšā.
Tur bija neliela telpa, un uz paaugstinājuma kaktā atradās laika mašīna. Mazās sviras glabājās manā kabatā. Tātad morloki pazemīgi kapitulēja pēc visas manas rūpīgās gatavošanās uzbrukt baltajai sfinksai. Es aizsviedu dzelzs stieni, gandrīz vai nožēlodams, ka nevajag to lietot.
Kad noliecos pret ieeju, man pēkšņi atausa gaisma. Šoreiz es aptvēru, kas morlokiem padomā. Ar pūlēm apvaldījis smieklus, pārkāpu bronzas slieksni un piegāju pie laika mašīnas. Es izbrīnījos, redzēdams, ka tā bija rūpīgi ieeļļota un notīrīta. Man šķiet, morloki to daļēji pat izjaukuši, mēģinādami savos tumšajos prātos noskaidrot, kādam mērķim tā pagatavota.
Kamēr stāvēju un pārlūkoju mehānismu, kuru skardams vien sajutu prieku, notika tas, ko gaidīju. Bronzas paneļi piepeši uzslīdēja augšā, ar klaudzienu atsizdamies pret ietvaru. Es paliku tumsā — lamatās. Tā morloki domāja. Par to es gardi nosmējos.
Morloki traucās pie manis, un es jau dzirdēju viņu murdošos smieklus. Pavisam mierīgi mēģināju aizdedzināt sērkociņu. Man atlikās tikai piestiprināt sviras un pēc tam nozust kā spokam. Es tomēr nebiju ņēmis vērā vienu niecīgu apstākli. Mani sērkociņi piederēja pie tiem draņķiem, kas uzraujami tikai pret kastīti.
Jūs varat iedomāties, kā izgaisa mans miers. Mazie zvērēni mani aplenca. Kāds aiztika mani. Es tumsā atgaiņājos ar svirām un sāku trausties mašīnas seglos. Mani sagrāba roka pēc rokas. Vajadzēja atvairīt viņu pirkstus, kas neatlaidīgi tvēra sviras, un tanī pašā laikā sataustīt galviņas, kur tās piestiprināt. Patiesi, vienu sviru man gandrīz atņēma. Tā izslīdēja no maniem pirkstiem, un, lai to atgūtu, es tumsā badīju ar pieri, pie kam dzirdēju noknakšķam kāda morloka galvaskausu. Domāju, šī pēdējā saķeršanās bija vēl sīvāka par cīņu mežā.
Beigu beigās sviru tomēr piestiprināju un nospiedu. Es atbrīvojos no morloku knaiblēm. Tumšums drīz atkāpās no manām acīm. Mani apņēma tā pati trosma un pelēkā gaisma, ko esmu jau attēlojis.
XIV
TURPMĀKAIS REDZĒJUMS
Es jau esmu jums stāstījis par to nelabumu un mulsu, ko rada ceļošana pa laiku. Un šoreiz es neērti sēdēju seglos — šļuku uz vieniem sāniem, nevarēdams saglabāt stabilu līdzsvaru. Nenoteiktu laiku turējos pie mašīnas, kas šūpojās un vibrēja, nemaz nevērodams, kāda gaita, un, kad attapu uzmest acis ciparnīcām, es izbrīnījos, redzot, kur esmu aizkļuvis. Viena ciparnīca rāda dienas, cita — dienu tūkstošus, cita — miljonus, cita — miljardus. Es nu biju nospiedis sviras tā, ka mašīna devusies nevis atpakaļ, bet uz priekšu un, palūkodamies uz minētajiem indikatoriem, atklāju, ka tūkstošu rādītājs griežas ar pulksteņa sekundu rādītāja ātrumu — nākotnes virzienā.
Kad traucos tālāk, apkārtnes izskats savādi mainījās. Drebošais pelēkums sāka tumšoties; pēc tam — kaut arī es joprojām ceļoju milzīgā ātrumā — dienas un nakts ņirbīgā secība, kas parasti norādīja uz lēnāku gaitu, kļuva atkal samanāma un iezīmējās aizvien skaidrāk. Sākumā tas ļoti mulsināja mani. Dienas un nakts mija kļuva arvien gausāka, saule arvien lēnāk pārlaidās pār debesīm, līdz beidzot šīs maiņas šķita ilgstam gadu simteņus. Vispēdīgi zeme tinās noturīgā krēslā, ko tikai šad un tad pārtrauca dažas komētas spilgtā švīka tumstošajās debesīs. Sauli norādošā gaismas josla jau sen bija pazudusi, jo saule vairs nenorietēja — tā vienīgi cēlās un krita vakaros, pie kam vērtās plašāka un sarkanīgāka. No mēness nebija ne miņas. Zvaigznes bija riņķojušas arvien gausāk, tā ka agrāko gaismas loku vietā nu spīdēja slīdoši punkti. Beigu beigās, kad gatavojos apstāties, saule, sarkanīga un ļoti liela, sastinga pie apvāršņa — milzīgs kupols, kas dega klusinātā kvēlē un lāgiem uz mirkli apdzisa. Reiz tas iedegās spožāk, bet drīz atkal gailēja sava drūmajā, sarkanīgajā kvēlē. Pēc šiem noildzinātajiem saules lēktiem un rietiem es spriedu, ka paisuma berze darījusi savu. Tagad zeme visu laiku bija vērsta ar vienu pusi pret sauli, gluži tāpat kā mūsu dienās mēness vērsts pret zemi. Es pamazināju ātrumu — ļoti piesardzīgi, jo atcerējos savu agrāko kūlenisko kritienu. Rādītāji griezās arvien lēnāk, līdz dienu tūkstošu rādītājs šķita nekustīgs un dienu rādītājs vairs neblāvoja kā migliņa uz skalas. Es vēl pagausināju gaitu, un tad kļuva redzami tuksnesīgas pludmales neskaidrie apveidi.