XV
LAIKA CEĻOTĀJA ATGRIEŠANĀS
Tā es devos atpakaļ. Ilgu laiku es droši vien nemaņā sēdēju uz mašīnas. Dienu un nakšu ņirbigā secība sākās no jauna, saule atkal kļuva zeltaina, debess — zila. Es elpoju brīvāk. Zemes līganās kontūras kusa un plūda. Rādītāji pa ciparnīcām riņķoja atpakaļ. Pēdīgi es atkal redzēju māju neskaidrās ēnas, pagurušas cilvēces liecības. Arī šīs ēkas mainījās un izzuda, un parādījās citas. Drīz, kad miljonu ciparnīca rādīja nulli, samazināju ātrumu. Es jau pazinu mūsu pašu nelielās ierastās celtnes, tūkstošu rādītājs atgriezās savā sākuma stāvoklī, diena un nakts mijās lēnāk un lēnāk. Tad mani iekļāva laboratorijas mīļās sienas. Pēc tam ļoti slaidi pagausināju mehānisma gaitu.
Kāds mazs novērojums man likās dīvains. Es jau laikam esmu jums stāstījis, ka ceļojuma sākumā, kad vēl nevirzījos sevišķi ātri, redzēju misis Vočetu dodamies pāri istabai un man šķita, ka viņa šāvās kā raķete. Atgriežoties es no jauna pārceļoju to brīdi, kad viņa šķērsoja laboratoriju. Bet tagad katra viņas kustība izskatījās pilnīgi ačgārna. Istabas dibengala durvis atvērās, un viņa klusi slīdēja atmuguriski pari laboratorijai un nozuda aiz durvīm, pa kurām bija nākusi iepriekš. Tieši pirms tam es šķitu uz mirkli pamanījis Hiljeru; bet viņš aiztraucās, ka nozibēja vien.
Drīz es apstādināju mašīnu un apkārt atkal redzēju mīļo, pazīstamo laboratoriju, savus instrumentus, savas ierīces — visu tā, kā atstāts. Es izkāpu no segliem ne dzīvs, ne miris un apsēdos uz darbgalda. Dažas minūtes drebēju kā apšu lapa. Pēc tam saku nomierināties. Te nu atkal bija mana mīlā darbnīca, tāda pati kā agrāk. Iespējams, ka biju gulējis un visu redzējis sapnī.
Un tomēr kaut kas bija citādi! Mašīna bija startējusi no laboratorijas dienvidaustrumu kakta, J^et tagad atradas ziemeļrietumu pusē, pie sienas, kur redzējāt. Tieši tāds pats atstatums šķira mazo pļaviņu un baltās sfinksas pjedestālu, kurā morloki bija ievilkuši manu mehānismu.
Uz kadu laiku manās smadzenēs iegūla kūtrums. Vēlāk piecēlos un kliboju pa gaiteni uz šejieni. Mans papēdis joprojām sāpēja, un es biju pagalam apputējis. Ieraudzīju «Pali Mali Gazette» numuru uz galda pie durvīm. Kā noskaidroju, tā patiešām bija šīsdienas avīze, un, palūkodamies uz pulksteni, redzēju, ka tas rādīja gandrīz astoņi. Dzirdēju trauku šķindoņu un jūsu balsis. Es vilcinājos ieiet, jo jutos tik slims un vājš. Tad saodu kairu, jauku gajas smaržu un atvēru durvis. Pārējais jums zināms. Es nomazgājos un paēdu, un tagad stāstu savus piedzīvojumus.
XVI
PĒC STĀSTA
— Es zinu, — Laika ceļotājs teica, brīdi klusējis,
— tas viss jums liekas pilnīgi neticams; bet man vienīgi negribas ticēt, ka šovakar sēžu te, šinī mīļajā ierastajā istabā, raudzīdamies jūsu laipnajās sejās un stāstīdams savas dīvainās dēkas. — Viņš pavētās mediķī.
— Nē. Es nevaru cerēt, ka jūs, man ticēsit. Uzskatiet mani par meli vai… pareģi. Sakiet, ka esmu sapņojis darbnīcā. Spriediet, ka esmu prātojis par cilvēces turpmāko likteni, līdz sagudrojis šo fikciju. Manu apgalvojumu, ka esmu attēlojis patiesību, uzlūkojiet par tīri māksliniecisku paņēmienu radīt lielāku interesi. Bet, ja nu šis būtu stāsts vien, — ko jūs domātu par to?
Viņš paņēma pīpi un pēc veca ieraduma sparīgi izdauzīja pret kamīna restēm. Kādu mirkli valdīja klusums. Pēc tam dzirdēju krēslus čīkstam un kājas šlūkājamies pa grīdsegu. Es noversos no Laika ceļotāja un aplūkoju klausītājus. Viņi sēdēja ēnā, kurā ņirbuļoja gaismas atspīdumi. Mediķis likās jo cītīgi vērojam mūsu namatēvu. Redaktors pētīja jau sava sestā cigāra galu. Žurnālists taustījās pēc pulksteņa. Cik atceros, citi sēdēja nekustīgi.
Redaktors nopūzdamies piecēlās.
— Cik žēl, ka jūs nerakstāt stāstus! — viņš teica, uzlikdams roku uz Laika ceļotāja pleca.
— Jūs neticat?
— Nu…
— Es jau tā domāju.
Laika ceļotājs pagriezās pret mums.
— Kur sērkociņi? — viņš vaicāja. Viņš aizsmēķēja pīpi un, dūmus vilkdams, turpināja: — Taisnību sakot, jāatzīstas … es pats gandriz neticu … Un tomēr …
Viņa skatiens mēmā jautājumā pievērsās savītušajām baltajām puķēm uz galdiņa. Pēc tam viņš pagrieza roku ar pīpi un es redzēju viņu aplūkojam dažas pus- sadzijušas skrambas pirkstu skrumšļos.
Mediķis uzcēlās, piegāja pie lampas un nopētīja puķes.
— Savāda auglenīca, — viņš sacīja.
Lai varētu labāk redzēt, psihologs saliecās uz priekšu, pie tam viņa roka pastiepās pēc zieda.
— Es lieku savu galvu ķīlā, ka tagad jau ceturksnis uz vieniem, — žurnālists teica. — Kā tiksim mājās?
— Pie stacijas ormaņu diezgan, — psihologs atbildēja.
— Taisni brīnums, — mediķis atsāka. — Es nemaz nezinu, pie kādas rindas pieder šīs puķes. Vai drīkstu tās paņemt līdzi?
Laika ceļotājs vilcinājās.
— Nedrīkstat vis, — viņš pēkšņi sacīja.
— Kur tad jūs īstenībā tās dabūjāt? — mediķis noprasīja.
Laika ceļotājs pieķēra pie galvas. Viņš runāja kā cilvēks, kas nopūlas koncentrēt savas domas.
— Tās iesprauda manā kabatā Vīna, kad biju aizceļojis nākotnē. — Viņš aplaida apkārt mulsu skatienu. — Es vairs nesajēdzu ne rīta, ne vakara. Šī istaba un jūs, un ikdienas atmosfēra — tas ir par daudz manām smadzenēm. Vai es kādreiz gatavoju laika mašīnu vai šādas mašīnas modeli? Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Saka, dzīve esot sapnis, dažkārt gaužām slikts sapnis, — bet es nepārciestu otru tādu murgu. Tas ir neprāts. Un kā radies šis sapnis? … Man vajag redzēt laika mašīnu — ja vispār tāda ir!
Viņš veicīgi satvēra lampu un, liesmai sarkani plīvojot, izgāja gaitenī. Mēs sekojām viņam. Drīz lampas drebelīgajā gaismā neapšaubāmi parādījās tā pati mašīna, zema, neglīta un greiza, misiņa, ebenkoka, ziloņkaula un caurspīdīga, vizoša kvarca mehānisms. Es pārliecinājos, ka tas ciets un reāls — izstiepu roku un aptaustīju kādu šķērsi. Uz ziloņkaula tumšoja brūni plankumi un traipi, pie apakšējām detaļām turējās zāles un sūnas kušķīši, un kāds stienis bija ieliekts.
Laika ceļotājs nolika lampu uz darbgalda un pārlaida roku pār bojāto stieni.
— Tagad skaidrs, — viņš teica. — Mans stāsts ir patiess. Piedodiet, ka esmu jūs izvedis šinī aukstumā.
Viņš paņēma lampu, un mēs, ne vārda nesakot, atgriezāmies smēķētāju istabā.
Viņš iegāja hallē kopā ar mums un palīdzēja redaktoram uzvilkt mēteli. Mediķis ielūkojās mājastēva sejā un it kā nedroši aizrādīja, ka viņš esot pārstrādājies, bet Laika ceļotājs, to dzirdot, skaļi nosmējās. Es atceros, ka viņš stāvēja durvīs un nokliedza «ar labu nakti !>r
Mēs ar redaktoru braucām vienos ratos. Viņš do« māja, šis stāsts esot «izpušķoti meli». Par sevi jāteic, ka nespēju tikt skaidrībā. Tā saturs bija tik fantastisks un neticams, bet pats stāstījums — tik lietišķīgs un ticams. Pārdomādams dzirdēto, es gandrīz vai visu nakti pavadīju nomoda. Nolēmu nakamaja dienā atkal apmeklēt Laika ceļotāj u. Man sacīja, ka viņš esot laboratorijā, un, tā kā bieži ciemojos šinī mājā, es tūlīt bez liekām ceremonijām devos pie viņa. Taču laboratorijā viņu neatradu. Nolūkojos uz laika mašīnu, izstiepu roku un aizskāru sviru. Zemais, pēc izskata stabilais mehānisms iešūpojās kā vēja sakustināts zars. Šāda nenoturība ārkārtīgi iztrūcināja mani, un es dīvainā kārtā atcerējos savas bērnu dienas, kad nedrīkstēju palaidņoties. Griezos atpakaļ un izgāju gaitenī. Laika ceļotāju sastapu smēķētāju istabā. Viņš nāca ārā. Vienā padusē viņš nesa mazu fotoaparātu, otrā — mugursomu. Ieraudzījis mani, viņš sāka smieties un apsveicinoties sniedza elkoni.