Namatēvs uzlūkoja redaktoru, kas bija rets viesis, un pavaicāja, kā viņam klājoties. Redaktors sāka jautat.
— Drīz pastāstīšu, — Laika ceļotājs sacīja. — Es taču izskatos pēc ērma! Viens brīdis, un būšu kartība.
Viņš nolika glāzi un devās uz kāpņu telpas durvīm. Manu'uzmanību atkal saistīja viņa klibums un soļu klusā dipoņa. Kad viņš gāja ārā, es piecēlos un redzeju viņa kājas! Tanīs bija tikai zeķes, noplīsušas un asiņainas. Durvis aizvēras. Es gribēju sekot, bet atcerējos,
("IK |oli viņam nepatīk, ka veltīgi uztraucas viņa dēļ. I'/ KikIu bridi manas domas aizklīda projām. «Izcilais •/Inatnieks uzvedas savādi,» es piepeši dzirdēju sakām. I.r. bija redaktors, kas mēdza izteikties virsrakstu slila, 1111 šie vārdi lika manām domām atgriezties pie •.pn/.i apgaismotā pusdienu galda.
Kadu iiiiimiru viņš izspēlējis? — žurnālists brīnījās. Vai tēlojis ubagu? Es netieku gudrs.
I s saskatījos ar psihologu, un viņa sejā bija lasāms mana paša pieņēmums. Domāju par Laika ceļo- laju, kas stīvi klibo augšup pa kāpnēm. Manuprāt, neviens cits nebija ievērojis, ka viņš tāds klibs.
Pirmais no šī pārsteiguma pilnīgi atguvās mediķis. Viņš pazvanīja — Laika ceļotājs necieta, ka apkalpo- taji uzturas ēdamistabā — un lika atnest nākamo (•(lienu. Kaut ko noņurdējis, redaktors ķērās pie naža un dakšiņas, un klusais cilvēks sekoja viņa priekšzīmei. Pusdienas atsakas. Kadu laiciņu visa mūsu saruna bija tikai atsevišķi izbrīna saucieni; un pēc tam redaktors iedegas ziņkārē.
— Vai mūsu draugs savus nelielos ienākumus papildina, lūgdams žēlastības dāvanas? Jefy vai nodevies uzdzīvei? — viņš jautāja.
— Esmu pārliecināts, ka vainīga ir laika mašīna,— es sacīju un turpināju psihologa iesākto stāstu par mūsu iepriekšējo tikšanos.
Jaunie viesi neslēpa savu skepsi. Redaktors cēla ierunas. «Ceļojums pa laiku, neko teikt! Vai cilvēks var apputēt, vārtīdamies savā paradoksā?» Šīs domas uzjautrināts, viņš sāka zoboties. Vai tad nākotnē drēbju suku nebūšot? Arī žurnālists neparko negribēja ticēt, viņš kopā ar redaktoru ņēmās visu šo gadījumu padarīt smieklīgu, un tas nenācās grūti. Viņi bija moderni žurnālisti — ļoti jautri, nebēdnīgi jauni cilvēki. «Mūsu speciālkorespondents ziņo no aiznākamās dienas, »_ žurnālists sacīja, pareizāk, kliedza, kad Laika ceļotājs atgriezās. Viņš bija apģērbies parastajās vakara drēbēs, un tikai viņa izvārguši seja lika atcerēties pārmaiņu, kas bija iztrūcinājusi mani.
— Klausieties, — redaktors draišķīgi teica. — Šie zēni apgalvo, jūs esot pakavējies nākamās nedēļas
vidū! Vai jūs nepastāstītu mums visu par mazo Roz- beriju? Kādu honorāru jūs gribētu?
Nebilzdams ne pušplēsta vārda, Laika ceļotājs pienāca pie rezervētās vietas. Viņš atturīgi smaidīja, tāpat kā agrāk.
— Kur mans cepeša gabals? — viņš noprasīja. — Kāds prieks atkal iedurt gaļā dakšiņu!
— Stāstu! — redaktors iesaucās.
— Lai velns parauj visu stāstu! — Laika ceļotājs attrauca. — Es gribu ēst. Kamēr manās artērijās nebūs ieplūduši peptoni, es nestāstīšu itin neko. Paldies. Un sāli arī.
— Tikai vienu vārdu, — es ierunājos. — Vai ceļojāt pa laiku?
— Jā, — Laika ceļotājs ar pilnu muti atbildēja, palocīdams galvu.
— Es ņemšu visu stāstu vārdu pa vārdam un maksāšu vienu šiliņu par rindu, — redaktors sacīja.
Laika ceļotājs pabīdīja savu glāzi klusajam cilvēkam un pieskandināja ar nagu. Klusais cilvēks, kas blenza viņa sejā, sarāvās kā dzelts un ielēja viņam vīnu. Pusdienas nu pagāja neomulīgi. Uz mēles man degtin dega jautājumi, un, es domāju, citiem bija tāpat. Žurnālists centās mazināt saspīlējumu, stāstot anekdotes par Hetiju Poteri. Laika ceļotājs visu uzmanību veltīja savām pusdienām, parādīdams klaidoņa ēstgribu. Mediķis smēķēja cigareti un caur skropstām vēroja Laika ceļotāju. Klusais cilvēks šķita vēl biklāks nekā citkārt, satraukumā viņš aizgūtnēm dzēra šampanieti glāzi pēc glāzes. Beidzot Laika ceļotājs atgrūda savu šķīvi un pārlaida mums skatienu.
— Man droši vien jāatvainojas, — viņš teica. — Es biju izbadējies kā suns. Esmu piedzīvojis lielus brīnumus. — Viņš pastiepa roku pēc cigāra un nogrieza tam galu. — Bet nāciet smēķētāju istabā. Mans stāsts ir pārāk garš, lai to stāstītu pie nemazgātiem traukiem.
Viņš ejot pazvanīja un ieveda mūs blakus istaba.
— Jūs esat stāstījis par manu mašīnu Blenkam, Dešam un Cozam? — Laika ceļotājs man vaicaja, atlaizdamies klubkrēslā un norādīdams uz trim jaunajiem viesiem.
— Bet tas viss ir tīrais paradokss, — redaktors iebilda.
— Šovakar es nevaru diskutēt. Esmu gatavs stāstīt, bet nevaru diskutēt. Ja vēlaties, — Laika ceļotājs turpināja, — es pastāstīšu, ko esmu pieredzējis, tikai nepārtrauciet mani. Es gribu to pastāstīt. Ļoti gribu. Lielākā daļa no tā izklausīsies pēc meliem. Vienalga! Tomēr tā ir patiesība — katrs vārds. Šodien pulksten četros es biju savā laboratorijā, un kopš tā brīža … esmu nodzīvojis astoņas dienas… dienas, kādas vēl neviens cits nav dzīvojis! Esmu noguris līdz nāvei, bet neiešu gulēt, kamēr nebūšu izstāstījis jums visu. Pēc tam došos pie miera. Tikai nepārtrauciet mani! Norunāts?
— Norunāts! — redaktors teica.
— Norunāts! — mēs, pārējie, atkārtojām.
Laika ceļotājs uzsaka savu stāstu, kas lasāms nākamajās lappusēs. Sakumā viņš sēdēja puszvilus un runāja gurdā balsī. Vēlāk viņš kļuva mundrāks. Rakstīdams šīs rindas, es dziļi jo dziļi izjūtu spalvas un tintes un, galvenais, pats savu nespēju pilnīgi atveidot viņa stāstījumu. Es ceru, jūs lasāt diezgan uzmanīgi; bet jūs nevarat redzēt\runātāja bālo atklāto seju mazās lampas gaismas lokā, ne arī dzirdēt viņa intonāciju. Jūs nevarat zināt, kā mainījās viņa sejas izteiksme stāsta laikā! Mēs, klausītāji, gandrīz visi sēdējām ēnā, jo sveces smēķētāju istabā nebija iedegtas, vienīgi žurnālista seja un klusā cilvēka lieli un pēdas atradās gaismā. Sākumā mēs reižu reizēm palūkojāmies cits citā. Vēlāk vairs to nedarījām un skatījāmies tikai Laika ceļotāja sejā.
IV
CEĻOJUMS PA LAIKU
— Pagājušo ceturtdien es dažiem no jums stāstīju par laika mašīnas uzbūvi un parādīju šo mehānismu, kas stāvēja nepabeigts darbnīcā. Tur tas atrodas arī patlaban. Tiesa, tas mazliet cietis ceļojumā: kāds no ziloņkaula stienīšiem ir iesprādzis, un viens misiņa šķērsis saliekts, bet citu bojājumu nav. Es cerēju savu mašīnu pabeigt piektdien; taču piektdien, kad biju to gandrīz samontējis, es atklāju, ka viens niķeļa stienītis tieši collu par īsu, un man vajadzēja to pataisīt no' jauna. Tamdēļ aparāts nāca gatavs tikai šorīt. Pulksten desmitos pirmā no visām laika mašīnām sāka darboties. Es pēdējo reizi to pārlūkoju, atkal pārbaudīju visas skrūves, uzpilināju vēl pilienu eļļas uz kvarca ass un iesēdos seglos. Es notrīsēju baigās gaidās, kādās varbūt notrīs pašnāvnieks, turēdams pistoli pie galvas. Ar vienu roku satvēru starta, ar otru — bremzes sviru. Es nospiedu pirmo un nākamajā mirklī arī otro.- Man šķita, ka sašūpojos; it kā murgos jutu, ka krītu. Palūkojos apkārt un redzēju laboratoriju tieši tādu pašu kā agrāk. Vai bija kas noticis? Pazibēja doma, ka prāts mani vīlis. Pēc tam manu uzmanību saistīja pulkstenis. Pirmīt, kā man likās, tas bija rādījis pāris minūšu uz vienpadsmitiem; tagad bija gandrīz pusčetri!