Es lūkoju celtni, ko pazinu. Pec tam mans skatiens aizslīdēja līdz baltās sfinksas figūrai uz bronzas pjedestāla. Sis tēls iezīmējās arvien skaidrāk, jo lecošais mēness viesa arvien stiprāku gaismu. Es saredzeju sudrabbērzu pie sfinksas. Blāvajā gaismā melnoja ro- dodendronu biežņa, un turpat bija pļaviņa. Es nopētīju pļaviņu. Nelabas aizdomas izdzisināja manu apmierinātību. «Nē,» es stūrgalvīgi teicu sev, «tā nav tā pļaviņa.»
Bet tā bija tā pati pļaviņa. Uz to taču vērās sfinksas bālā, leprozā seja. Vai varat iedomāties, ko sajutu, pilnīgi pārliecinājies, ka nemaldos? Nevarat vis. Laika mašīna bija nozudusi!
Kā pātagas cirtiens pa seju mani piepeši sadzēla iespējamība zaudēt savu laikmetu un nevarīgi palikt šinī svešajā, jaunajā pasaulē. Jau šī doma vien radīja fiziskas ciešanas. Es jutu, ka aizžņaudzas kakls un trūkst elpas. Nākamajā mirklī mani sagrāba šausmas, un es lieliem lēkšiem drāzos lejup pa nokalni. Reiz nokritu garšļaukus un ievainoju seju; es neuzkavējos apturēt asinis, bet pietrūkos un skrēju tālāk, juzdams, ka silta straumīte irdz lejup pa vaigu un zodu. Skriedams es atkal un atkal sacīju pats sev: «Viņi to mazliet pārvietojuši, pastūmuši zem krūmiem, lai tā nebūtu pa kājām.» Taču nesos, cik jaudas. Ar noteiktību, kas dažkārt nāk līdzi pārliecīgām bailēm, es visu laiku zināju, ka šāds apgalvojums ir aplams, instinktīvi zināju, ka mašīna aizvākta uz tādu vietu, kas man nav pieejama. Mana elpa smeldzināja. Domāju, ka desmit minūtēs veicu visu attālumu no pakalna virsotnes līdz mazajam zālienam — apmēram divas jūdzes. Un neesmu vairs jaunais. Skriedams es skaļi sodījos par savu muļķīgo uzticību, kas bija pamudinājusi mani atstāt mašīnu, un tā aizelsos vēl vairāk. Es kliedzu, bet neviens neatbildēja. Menesnīcas pielietā pasaule likās izmirusi.
Kad nokļuvu pļaviņā, manas ļaunākās bažas apstiprinājās. Neredzēju ne zīmes no mašīnas. Man aptecējās dūša un auksts gāja pār kauliem, kad skatījos uz tukšo klajumiņu, ko iekļāva krūmu melnā biežņa. Aizgūtnīgā steigā apskrēju apkārt, it kā mašīna būtu nobēdzināta turpat kādā slēptuvē, un pēc tam uz rāviena apstājos, ieķēries sev matos. Virs manis, balstīdamās uz bronzas pjedestāla, lēcoša mēness gaismā slējās sfinksa, balta, spīdīga, leproza. Tā likās zobgalīgi smīnam par manām bailēm.
Es varētu sevi mierināt ar domu, ka mazie cilvēciņi mehānismu pakalpīgi novietojuši kādā pajumtē, ja nebūtu pārliecinājies par viņu fizisko un intelektuālo nespējību. Mani biedēja nojauta, ka pastāv kādi vēl nezināmi spēki, ar kuru iejaukšanos nozudis mans izgudrojums. Taču es jutos drošs par vienu: mašīna nevarēja aizceļot pa laiku, ja cita ēra nebija radījusi gluži tādu pašu aparātu. Sviru piestiprināšanas veids — es jums vēlāk to parādīšu — neļāva nevienam izlietot mašīnu, kad tās noņemtas. Tā bija kustējusies vienīgi pa telpu un tikusi noslēpta. Bet kur tā varēja būt?
Man laikam uznāca tāds kā trakums. Atceros, ka šaudījos kā negudrs pa mēness apspīdētajiem krūmiem visapkārt sfinksai un iztrūcināju kādu baltu dzīvnieku, kas pusgaismā izskatījās pēc maza brieža. Atceros arī, ka vēlu naktī dauzīju savilktām dūrēm krūmus, līdz aplauztie zariņi sadūra rokas asiņainas. Pēc tam, elsodams un vaidēdams dvēseles sāpēs, es devos uz lielo akmens .celtni. Plašā zāle bija tumša, klusa un tukša. Es paklupu uz nelīdzenās grīdas un triecos pret vienu no malahīta galdiem, gandrīz salauzdams sev kāju. Uzrāvu sērkociņu un gāju tālāk — aiz putekļainajiem aizkariem, par kuriem jau esmu jums ieminējies.
Tur atradu otru plašu zāli, kurā uz spilveniem gulēja pārdesmit mazo cilvēciņu. Bez šaubām, mana otrreizējā ierašanās viņiem likās visai dīvaina: atskanot nesaprotamiem trokšņiem, nosprakšķot un uzliesmojot sērkociņam, es piepeši izniru no klusās nakts tumsas. Viņi taču bija aizmirsuši sērkociņus. «Kur laika mašīna?» es iebrēcos kā sadusmots bērns, pie kam grābu viņus ciet un purināju augšā. Tas droši vien viņiem šķita ļoti savādi. Daži smējās, bet lielākā daļa no viņiem izskatījās pagalam nobijušies. Kad redzēju viņus stāvam ap mani, es iedomājos, ka šādos apstākļos rīkojos gaužām muļķīgi, jo cenšos atdzīvināt baiļu sajūtu. Atceroties viņu uzvešanos dienā, es varēju secināt, ka bailes aizmirstas.
Pēkšņi nometu sērkociņu. Notriecis gar zemi kadu cilvēku, kas gadījās pa kājām, un atkal pārtaustījies pari ēdamzālei, es izkļuvu mēness gaismā. Dzirdēju šausmu kliedzienus, un mazās kājiņas klupdamas dipināja šurp un turp. Neatminos visu, ko darīju, kamēr mēness kāpa aizvien augstāk. Negaidītais zaudējums mani satracināja. Es jutos neglābjami atšķirts no savējiem — svešs dzīvnieks nepazīstamā pasaulē. Kā apsvilis skraidelēju apkārt, kliedzot un gaužoties uz dievu un likteni. Atceros, ka tanī garajā, izmisuma pilnajā naktī noguru līdz nāvei; pārmeklēju daždažādas vietas, taustījos pa mēness apspīdētām ruīnām un pieskāros nepazīstamiem radījumiem melnās ēnās un pēdīgi nogūlos uz zemes pie sfinksas un raudāju aiz tīrām bēdām — zaudējis spēkus, es vairs pat nedusmojos par to, ka biju tik muļķīgi atstājis mašīnu. Es sajutu vienīgi savu nelaimi. Pēc tam aizmigu. Kad pamodos, bija liela diena; daži zvirbuji pa zālienu lēkāja man apkārt tik tuvu, ka es varētu tos aizsniegt ar roku.
Rīta dzestrumā uzrausos sēdus, lūkodams atcerēties, kā esmu te nokļuvis un kāpēc visā manā būtnē iegulusi tāda pamestības un izmisuma sajūta. Atmiņā uzausa viss, kas piedzīvots. Skaidrā, prātīgā dienas gaismā varēju aukstasinīgi apsvērt savu stāvokli. Es apjēdzu, ka mans vakarējais trakums bija akla muļķība, un varēju domāt ar visiem pieciem prātiem. Iespējams, ka noticis visļaunākais, es atzinu. Iespējams, mašīna galīgi zaudēta, varbūt iznīcināta. Tad man jāizturas rāmi un pacietīgi, jāiepazīst šie cilvēki, jāpanāk skaidrība par savu zaudējumu un jāmēģina sadabūt materiāli un darba rīki; beigu beigās man varbūt izdotos pataisīt sev citu mašīnu. Tā bija mana vienīgā cerība — domājams, vāja cerība, taču labāka par izmisumu. Un galu galā šī bija skaista un interesanta pasaule.
Bet varbūt mašīna tikai aizvākta projām. Arī tad rrian jāizturas rāmi un pacietīgi, jāuzzina, kur tā paslēpta, un jāmēģina to atgūt ar spēku vai viltu. Tā izdomājies, es uzķepurojos kājās un aplaidu acis apkārt, raudzīdams, kur varētu nopeldēties. Es biju pārguris, stīvs un netīrs. Rīta svaigums modināja manī vēlēšanos atsvaidzināties. Manas jūtas bija izvirdušas. Patiešām, sācis rosīties, es nobrīnījos par savu vakarējo lielo uzbudinājumu. Es rūpīgi nopētīju zemi, pārstaigādams mazo zālienu. Zināmu laiku iztērēju veltīgos jautājumos, kurus kā nu mācēdams uzdevu tiem cilvēciņiem, kas gāja man garām. Neviens no viņiem nesaprata manus žestus, daži nelikās ne manot, citi smējās, domādami, ka taisu jokus. Man sirds tā vien nesās sapļaukāt viņu gleznās, jautrās sejas. Tas bija muļķīgs dzenulis, taču es tikko spēju valdīt baiļu un aklu dusmu velnu, kas joprojām centās izmantot manu apjukumu. Mauriņš deva labāku padomu. Tur uzgāju ievilktu sliedi — gandrīz vidū starp sfinksas pjedestālu un manām pēdām, ko biju iespiedis, pēc ceļojuma nopūlēdamies gar apgāzto mašīnu. Tuvumā redzēju vēl citas pārvietojuma zīmes, kā arī svešādas šauras pēdas, kādas, manuprāt, varētu atstāt sliņķis. Šie atklājumi lika man pievērst lielāku uzmanību pjedestālam. Kā jau laikam esmu jums teicis, tas bija no bronzas. Tas bija bagātīgi greznots ar dziļi ietvarotiem paneļiem katrā pusē. Es piegāju klāt un paklauvēju. Pjedestāls bija dobs. Rūpīgi nopētījis paneļus, atklāju, ka tie nav vienlaidus ar ietvariem, Nebija ne rokturu, nedz atslēgas caurumu, taču iespējams, ka paneļi atdarījās no iekšas, ja tie noderēja par durvīm, kā domāju. Viens man tapa gluži skaidrs. Nevajadzēja nekāda gudrā prāta, lai secinātu, ka laika mašīna atrodas pjedestāla iekšienē. Bet, kā tā nokļuvusi tur, — tas bija cits jautājums.