Priekšā blakus pilotam sēdošais Andrē Mareks iesmējās. - Neuztraucieties! Tas ir pavisam droši. - Taču Mareks jau vispār izskatījās pēc tāda, kas ne par ko neuztraucas. Viņš bija divdesmit deviņus gadus vecs, garš un ļoti spēcīgs; muskuļi zem T krekla cilājās vien. Nevienam neienāktu prātā, ka viņš ir Jeilas universitātes vēstures docents. Un ari tas, ka viņš ir Dordoņas projekta, lidojuma mērķa, vadītāja vietnieks.
Tā migla pēc brīža izklīdīs, - sacīja Mareks, runādams ar pavisam vieglu holandiešu akcenta pieskaņu. Krāmere zināja par viņu visu: dzimis holandietis, Utrehtas universitātes absolvents, viens 110 jaunās "eksperimentālās" vēstures pētniecības pārstāvjiem, kuri centās pārradīt pagātnes daļas un paši tās izdzīvot, lai labāk saprastu. Mareks šai ziņā bija fanātiķis; viņš bija detalizēti apguvis viduslaiku ģērbšanās stilu, valodas un paražas; runāja, ka viņš pārzinot pat bruņinieku divkauju veidus. Viņu uzlūkojot, tam varēja ticēt.
Es esmu pārsteigta, ka profesors Džonstons nebrauca mums līdzi, - sacīja Krāmere. Viņa bija cerējusi runāt tieši ar Džonsto- nu. Galu galā viņa bija pētījumu finansētāju firmas vadības pārstāve. Protokols pieprasīja, lai Džonstons pats izrādītu projektu. Un viņa bija plānojusi sākt apstrādāt profesoru jau helikopterā.
Diemžēl profesoram Džonstonam bija iepriekš sarunāta tikšanās.
-Jā?
Ar Fransua Belēnu, vēsturēs mantojuma ministru. Viņš brauc šurp no Parīzes.
Saprotu. - Tas uzlaboja Krāmeres omu. Acīmredzot Džon- stonam vispirms jārunā ar vietējo varu. Dordoņas projekts bija pilnībā atkarīgs no labām attiecībām ar Francijas valdību.
Vai ir kāda problēma? - viņa jautāja.
Šaubos. Viņi ir veci draugi. Ā, nu jau būs…
Helikopters izlauzās no miglas rīta saulē. Zemnieku akmens
mājas meta garas ēnas.
Lidojot pāri vienai saimniecībai, tās pagalmā iztrūkās zosis, un sieviete priekšautā pakratīja pret viņiem dūri.
Viņa nav sajūsmā par mums, - sacīja Mareks, rādīdams lejup ar savu masīvo muskuļaino roku.
Krāmere viņam aiz muguras uzlika saulesbrilles un sacīja:
Galu galā ir tikai seši no rīta. Kāpēc mēs braucam tik agri?
Gaismas dēļ, - atbildēja Mareks. - Agra rīta ēnas atklāj kontūras, reljefu, visu pārējo. - Viņš rādīja lejup gar savu kāju. Pie helikoptera priekšējiem balsteņiem bija piestiprināti trīs smagi dzelteni karteri. - Patlaban mēs esam aprīkoti ar stereo reljefa kartētājiem - infrasarkano, ultravioleto un sānskata radaru.
Krāmere norādīja uz aizmugurējo logu, pa kuru zem helikoptera korpusa bija redzama sešas pēdas gara sudrabaina caurule. - Un kas ir tas?
Protonu magnetometrs.
Khm… Un ko ar to dara?
Meklē magnētiskas anomālijas gruntī zem mums, kas varētu norādīt uz zemē iegrimušām sienām vai traukiem, vai metālu.
Vai būtu vajadzīgs vēl kāds ekipējums, kas jums pašlaik nav?
Mareks pasmaidīja. - Nē, mis Krāmere. Mēs esam saņēmuši visu, ko lūdzām. - Paldies!
Tikmēr helikopters bija slīdējis pār bieza meža līganajām kontūrām. Taču patlaban Krāmere ieraudzīja pelēku klinšu atsegumus, stāvas gravas, kas iegriezās ainavā. Viņu pārsteidza, cik tekoši un nepārtraukti runāja Mareks - gluži kā pieredzējis gids pierastā maršrutā.
Šis kaļķakmens klintis ir sena liedaga atliekas, - viņš sacīja. - Pirms daudziem miljoniem gadu šo Francijas daļu klāja jūra. Kad jūra atkāpās, šeit palika liedags. Vairāku ēru laikā sablīvējoties, liedags pārvērtās par kaļķakmeni. Tas ir ļoti mīksts akmens. Tāpēc šīs klintis ir vienās alās.
Krāmere patiešām varēja saskatīt daudzas alas - tumšas atveres akmenī. - Tiešām daudz, - viņa sacīja.
Mareks pamāja. - Šī Dienvidfrancijas daļa ir viena no vis- pastāvīgāk apdzīvotajām vietām uz zemes. Cilvēki te dzīvojuši vismaz četrsimt tūkstošus gadu. Ziņas par nepārtrauktu apdzīvotību sniedzas no mūsdienām līdz pat neandertāliešu laikiem.
Krāmere nepacietīgi pamāja. - Un kur ir projekts? - viņa noprasīja.
Tūlīt ieraudzīsim.
Aiz mežiem sākās tīrumi un vietumis - zemnieku sētas. Patlaban viņi virzījās uz ciematu pakalna galā; viņa ieraudzīja mūra ēku puduri, šauras ieliņas un pils akmens torni, kas slējās debesīs.
Tā ir Beinaka, - paskaidroja Mareks, sēdēdams ar muguru pret Krāmeri. - Un, kā jau sagaidāms, Doplera radars brēc. - Krāmere izdzirdēja austiņās elektroniskus pīkstienus, kas kļuva arvien straujāki.
Pieturieties! - sacīja pilots.
Mareks ieslēdza savu aparatūru. Uz paneļa iedegās pusducis zaļu lampiņu.
Okei! - teica pilots. - Sākam pirmo šķērsojumu. Trīs… divi… viens.
Līganā mežu josla aprāvās stāvā klintī, un Daiena Krāmere
ieraudzīja lejā izplešamies Dordoņas ieleju.
•
Dordoņas upe kā brūna čūska līču loču vijās pa ieleju, ko pati bija izgrauzusi pirms simtiem tūkstošiem gadu. Pat šajā agrajā stundā pa upi īrās smaiļotāji.
Viduslaikos Dordoņa bija militāri nozīmīga robežšķirtne, - klāstīja Mareks. - Šis upes krasts piederēja frančiem, otrs krasts angļiem. Cīņas ritēja te vienā, te otrā pusē. Tieši zem mums ir Beinaka, franču cietoksnis.
Krāmere skatījās lejup uz gleznaino tūristu pilsētiņu ar neparastām mūra ēkām un tumšiem akmens jumtiem. Šaurajās, līkumainajās ieliņās vēl nebija cilvēku. Beinakas pilsētiņa bija uzcelta pie kraujas, kas slējās no upes līdz pat vecās pils mūriem.
Un tur pāri, - sacīja. Mareks, rādīdams pāri upei, - jūs redzat pretinieku pilsētiņu: Kastelno. Angļu cietoksni.
Augstā, patālā pakalnā Krāmere ieraudzīja otru pili, būvētu viscaur no dzelteniem akmeņiem. Šī pils bija maza, bet skaisti atjaunota, tās trīs apaļie torņi graciozi slējās gaisā, tos savienoja augsts mūris. Arī šīs pils pakājē bija uzbūvēta neparasta tūristu pilsētiņa.
Tomēr šis nav mūsu projekts… - viņa sacīja.
Nav gan, - atsaucās Mareks. - Es jums tikai rādu vispārējo apvidus ainu. Šādi pretinieku piļu pāri atrodas visā Dordoņas garumā. Mūsu projektā arī ietilpst divas pretimstāvošas pilis, taču tas ir dažas jūdzes lejāk no šejienes. Mēs tūdaļ uz turieni lidosim.
• •
Helikopters sasvērās, pagriezdamies uz rietumiem, pāri pakalniem. Tūristu rajons palika aiz muguras; Krāmere apmierināta vēroja, ka tālākās zemes zem viņas lielākoties klāj meži. Viņi palidoja garām Envo pilsētiņai pie upes un tad atkal pāri pakalniem. Aiz kārtējā izvirzījuma viņa pēkšņi ieraudzīja plašu zaļu izcirtumu. Klajuma vidū bija akmens ēku drupas, mūri dažādos leņķos cits pret citu. Šeit acīmredzot kādreiz atradās pils mūru ieskauta pilsētiņa. No aizsargmūra gan tikai drupu līnija bija palikusi un no pils - tikpat kā nekas; viņa redzēja tikai divu apaļu torņu pamatnes un atsevišķus savienotājmūra fragmentus starp tiem. Šur tur drupās bija uzslietas baltas teltis. Viņa redzēja strādājam vairākus dučus cilvēku.
Vēl pirms trim gadiem viss šeit piederēja vienam kazko- pim, - stāstīja Mareks. - Franči bija gandrīz aizmirsuši šis drupas, tās bija apaugušas ar mežu. Mēs mežu izcirtām un esam jau drusku atjaunojuši būves. Šeit jūs redzat kādreiz slaveno angļu cietoksni Kastelgāru.
Tā ir Kastelgāra? - Krāmere nopūtās. Tik maz palicis. Daži mūri rāda, kur bijusi pilsētiņa. Un no pašas pils tikpat kā nekā.
Es domāju, ka būs vairāk, - viņa sacīja.
Ar laiku, iespējams, būs. Kastelgāra tolaik skaitījās itin prāvs miests ar ļoti iespaidīgu pili, - teica Mareks. - Vēl vairāki gadi jāstrādā, kamēr atjaunosim.