Velns!
Viņa apstājās, nogaidīdama, lai laivas gaita izlīdzinās.
Kur ir tās sūda lāpas? Viņai bija licies, ka tās ir laivas vidū. Tomēr tās sataustīt neizdevās. Airi bija, šķērskoki bija. Lāpu nebija.
Vai tās būtu izkritušas no laivas kopā ar Krišu?
Jātiek pie gaismas. Noteikti jādek pie gaismas.
Viņa sačamdīja pie vidukļa maisiņu, pēc taustes izdevās to ari attaisīt, taču nebija viegli tikt skaidrībā par saturu. Tabletes… gāzes baloniņš… viņas pirksti sataustīja kubiņu, līdzīgu ci- kurgraudiņam. Tas bija viens no sarkanajiem kubiņiem! Viņa to izņēma un turēja zobos, kamēr izvilka dunci un nogrieza no tunikas piedurknes apmēram pēdu lielu gabalu. Viņa aptina to ap sarkano kubiņu un parāva auklu.
Gaidīja.
Nekas nenotika.
Varbūt kubiņš bija izmircis, kad viņa peldēja uz un no dzirnavām? Vispār tam vajadzēja būt ūdensdrošam, tomēr viņa bija atradusies ūdenī diezgan ilgi. Vai varbūt šis bija bojāts eksemplārs? Vajadzētu pamēģināt otru. Viens vēl ir. Keita jau dzīrās meklēt maisiņā, kad drēbe viņai rokā aizdegās.
Ai! - viņa iekliedzās. Viņai dega roka. Muļķīgi bija turēt drēbi rokā, taču tagad izmest nedrīkstēja. Viņa sakoda zobus, izstiepa to virs galvas un uzreiz ieraudzīja lāpas, kas bija aizripojušas uz laivas labo sānu. Viņa paķēra vienu, turēja pie degošās lupatas, līdz lāpa aizdegās. Viņa nosvieda lupatu ūdenī un iegrūda tur arī roku.
Sāpēja stipri. Viņa aplūkoja to tuvāk. Āda bija sarkana, taču vispār neizskatījās pārāk briesmīgi. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm. Par tām varēs domāt vēlāk.
Viņa pavēzēja lāpu. Visapkārt no griestiem līdz upei karājās bāli stalaktiti. Likās, it kā viņa atrastos milzīgas zivs mutē un peldētu starp tās zobiem. Laiva atsitās te pret vienu, te pret otru.
-Kris?
Atskanēja tāla atbilde: - Jā!
Tu redzi gaismu? -Jā.
Viņa pieķeras stalaktītam ar apdedzinato roku, juta ta mitro, krītaino faktūru. Laivu tomēr izdevās apturēt. Taču airēt atpakaļ pie Kriša nebija iespējams, jo vajadzēja turēt lāpu.
Varēsi tikt līdz šejienei? -Jā.
Viņa dzirdēja tumsa šļakstus.
•
Kad Kriss bija atpakaļ laivā, izmircis, bet priecīgs, Keita atlaida stalaktītu, un viņi slīdēja tālāk pa straumi. Pēc vēl dažām minūtēm šai stalaktītu mežā viņi atkal izkļuva brīvākā telpā. Straume te bija straujāka. Kaut kur priekšā bija dzirdama šalkoņa. Izklausījās pēc ūdenskrituma.
Bet tad viņa ieraudzīja ko tādu, kas lika sirdij palēkties. Tas bija liels kaļķakmens bluķis upītes krastā. Vietām bija redzams, kur to norivējušas auklas. Tas nepārprotami bija lietots, lai piesietu laivas.
Kris…
Es redzu.
Likās, ka aiz bluķa ir iemīta taciņa, taču vēl nevarēja skaidri saskatīt. Kriss pieairēja klāt, viņi piesēja laivu un izkāpa laukā. Tā tiešām bija taciņa, kas veda uz tuneli ar gludām, mākslīgi izcirstām sienām. Viņi devās tunelī. Keita turēja sev priekšā lāpu.
Viņai aizrāvās elpa.
Kris! Tur ir pakāpiens!
-Kas?
Pakāpiens. Iecirsts klintī. Kādas piecdesmit pēdas tālāk. - Viņa pielika soli. Abi divi steidza lūkot. - Te ir ne tikai pakāpiens, - viņa teica, pacēlusi augstāk lāpu. - Te ir kāpnes.
Raustīgajā lāpas gaismā viņi ieraudzīja vairāk nekā duci pakāpienu, kas stāvi veda augšup līdz atdūrās akmens griestos - lūkā ar dzelzs rokturi.
Viņa padeva Krišam lāpu un kāpa augšā. Pagrūda rokturi, bet nekas nenotika. Tad viņa stūma to, atspiedusies ar plecu.
Akmens plāksni izdevās pacelt par collas tiesu.
Viņa ieraudzīja dzeltenu gaismu, tik spilgtu, ka vajadzēja sa- miegt acis. Bija dzirdama tuva uguns rūkoņa un vīriešu smiekli. Tad viņa vairs nevarēja noturēt smagumu un nolaida plāksni atpakaļ.
Kriss jau kāpa augšā, lai nāktu talkā. - Ieslēdzam aparātiņus, - viņš teica, piebikstīdams pie auss.
Domā?
-Jāriskē.
Viņa piedūrās ausij, izdzirdēja sprakšķi. Tad Kriša elpu, kas bija skaļa, jo viņš stāvēja cieši blakus šaurajās kāpnēs.
Es iešu pirmā, - viņa teica, iebāza roku kabatā, izvilka marķieri un deva Krišam. Viņš sarauca pieri. - Katram gadījumam, - sacīja Keita. - Mēs nezinām, kas tur ir otrā pusē.
Labi. - Kriss nolika lāpu zemē, tad atspiedās ar plecu pret lūku. Akmens nočerkstēja un cēlās augšup. Keita izrāpās cauri, tad palīdzēja Krišam klusi atvērt lūku līdz galam un nolaist uz grīdas.
Viņiem tas bija izdevies.
Vini atradās Larokā. >
Roberts Donigers apmetās uz papēža. Viņam rokā bija mikrofons. - Pajautājiet paši sev! - viņš aicināja tukšo, patumšo auditoriju. - Kāds divdesmitā gadsimta beigās ir dominējošais pasaules uztveres veids? Kā cilvēki to uzlūko, ko no tās gaida? Atbilde ir vienkārša. Ikvienā jomā, no biznesa līdz politikai, no mārketinga līdz izglītībai, par galveno uztveres veidu ir kļuvusi izklaide.
Iepretī šaurajai skatuvei bija rindā uzstādīti trīs ērti nodalījumi. Katrā nodalījumā bija krēsls, galds, piezīmju bloknots un ūdens glāze. Katrs nodalījums bija atvērts tikai priekšā, tā ka cilvēks no turienes varēja redzēt vienīgi Donigeru, bet ne citos nodalījumos sēdošos.
Šādi Donigers uzstājas ar savam prezentācijām. Triks bija aizgūts no seniem psihologu pētījumiem par grupas psiholoģiju. Katrs zināja, ka citos nodalījumos ari ir cilvēki, bet nevarēja tos redzēt un dzirdēt. Šādā veidā klausītāji izjuta lielu spiedienu, jo viņiem nācās mocīties neziņā par to, ko darīs pārējie. Investēs vai neinvestēs?
Donigers staigāja šurpu turpu pa skatuvi.
- Mūsdienās visi gaida, ka viņus izklaidēs, turklāt izklaidēs nepārtraukti. Darījumu sapulcēm jābūt sparīgām, ar dinamisku plānu, interesantām grafikām, lai dalībnieki negarlaikotos. Gan lielu, gan mazu veikalu iekārtojumam jābūt saistošam, lai mēs ne tikai iepirktos, bet arī izklaidētos. Politiķiem jābūt fo- togēniskiem un jārunā tieši tas, ko mēs vēlamies dzirdēt. Skolām īpaši jāuzmanās, lai nenogarlaikotu jaunos prātus, kas jau pieraduši pie televīzijas tempa. Jāizklaidē arī studenti - visi jāizklaidē, citādi viņi pārslēgsies: uz citas šķirnes produktu, uz citu kanālu, uz citu politisku partiju, uz jebko citu.Tāda ir rietumu sabiedrības intelektuālā realitāte divdesmitā gadsimta beigās… Agrākos gadsimtos cilvēki gribēja pestīšanu, gribēja laboties vai atbrīvoties, vai izglītoties. Bet mūsu gadsimtā viņi grib izklaidēties. Vislielākās bailes ir nevis no slimībām vai nāves, bet no garlaicības. Mūsu rīcībā ir laiks, un mums nav, ko ar to iesākt. Ir sajūta, ka mums nav interesanti… Bet ar ko šī izklaides mānija beigsies? Ko cilvēki darīs, kad viņi pagurs no televīzijas un kad viņiem apniks fdmas? Atbildi mēs jau zinām: viņi metas uz izklaidēm, kas prasa piedalīšanos, proti, uz sportu, uz atrakciju parkiem, uz izklaides braucieniem. Tā ir strukturēta, izplānota izklaide un aizraušanās. Bet ko viņi darīs, kad apniks ari atrakciju parki un šāda nervu iztirpināšana? Agri vai vēlu mākslīgums kļūs pārāk uzkrītošs. Viņi sāks apjēgt, ka atrakciju parks ir gluži kā cietuma paveids, kurā tu piemaksā, lai būtu ieslodzītais… Šis mākslīgums viņus mudinās meklēt autentiskumu. Autentiskums būs divdesmit pirmā gadsimta atslēgas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, kas nav radīts un strukturēts, lai nestu peļņu. Viss, ko nekontrolē korporācijas. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saskaņā ar sevi. Mūsdienu pasaule ir kā sīki izkopts dārziņš, kur viss ir sastādīts un izkārtots ar noteiktu mērķi, un dārznieki ir korporācijas. Šeit nekas nav neskarts un nekas nav autentisks… Pie kā tad ļaudis vērsīsies, lai gūtu šo reto un ilgoto autentiskumu? Viņi vērsīsies pie pagātnes. Pagātne ir neapstrīdami autentiska. Pagātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mērdoka, pirms Nissan un Sony, un IBM, un visiem citiem mūsdienu pasaules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cēlās un grima bez viņu iejaukšanās, plānošanas un pārdošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pagātni neticami pievilcīgu. Lūk, tāpēc es saku, ka nākotne ir pagātnē. Pagātne ir vienīgā reālā alternatīva… Jā, kas ir, Daiena? - Viņš pagriezās, kad telpā ienāca Krāmere.