Выбрать главу

Viņa atradās lielajā zālē.

Viņa bija augstu, pie lielajām koka sijām vaļējos griestos. Vi­ņa paskatījās uz galdiem trīsdesmit pēdu lejāk. Tieši priekšā bija milzīga vidus sija, kas stiepās visā zāles garumā. No tās ik pēc piecām pēdām atzarojās šķērssijas, kas stiepās uz sienām abās pusēs.

Visas sijas bija rūpīgi apdarinātas, ar jumta spārēm tās pa­pildus savienoja šķērsbaļķi.

Keita nevilcinādamās izgāja uz vidus sijas. Visi no lejas ska­tījās augšup ar aizturētu elpu. Viņa dzirdēja Olivera saucienu: - Pie Svētā Jura! Tas ir Maģistra palīgs! Mēs esam nodoti!

Viņš cirta dūri galdā un piecēlās, nikni skatīdamies uz Keitu.

Viņa sacīja: - Kris! Sameklē Profesoru!

Aparātiņā atskanēja sprakšķis. - …bi.

- Tu dzirdēji, Kris?

Tikai statiski sprakšķi.

Keita ātri virzījās pa vidus siju. Par spīti augstumam no grī­das, viņai tas nepavisam nebija grūti. Baļķis bija veselu pēdu plats. Tīrais nieks pa tādu staigāt. Izdzirdējusi ļaužu noelšanos lejā, viņa atskatījās un redzēja, ka arī sers Gijs iznāk uz vidus sijas. Viņš izskatījās nobijies, tomēr publikas klātbūtne viņu iedrošināja. Vai arī viņš vienkārši negribēja publiski izrādīt sa­vas bailes. Gijs spēra nedrošu soli, pārliecinājās par savu līdz­svaru un nāca taisni pie viņas, turklāt visai ātri. Viņš viegli šū­poja rokā zobenu. Sasniedzis pirmo vertikālo spāri, viņš aizturēja elpu, pieķērās tai, aprāpās tai apkārt. Tad gāja tālāk pa vidus siju.

Keita atkāpās un saprata, ka vidus sija ir pārāk plata un Gi­jām pārāk viegli ejama. Viņa nogriezās pa šķērssiju un devās uz zāles sienu. Šķērssija bija tikai sešas collas plata, te viņam būs grūtāk. Viņa aprāpās apkārt šķērsbaļķim, gāja tālāk un ti­kai tad aptvēra savu kļūdu.

Parasti viduslaiku vaļējo griestu konstrukcijās gar sienu stiepās vēl viena sija visā telpas garumā; tās funkcija bija tīri dekoratīva, bet iet pa to varētu. Taču šie griesti bija būvēti fran­ču stilā: šķērssija bija vienkārši iestiprināta sienas ierobā drus­ku zem griestu slīpuma. Sienas sijai vieta nebija paredzēta. Ta­gad viņa atcerējās, kā bija stāvējusi Larokas drupās un ievērojusi šo īpatnību. Kur viņas atmiņa bija pirms brīža?

Viņa bija uz šķērssijas kā slazdā.

Tālāk viņa vairs netika. Atpakaļ nevarēja iet, jo tur stāvēja un gaidīja Gijs. Un uz nākamo, paralēlo šķērssiju nevarēja tikt, jo tā bija piecas pēdas atstatu: ļoti tāls lēciens.

Nebija neiespējami, bet tālu. Sevišķi bez nodrošinājuma.

Atskatījusies viņa ieraudzīja, ka sers Gijs, uzmanīgi balan­sēdams, iznācis uz šķērssijas un, rokā viegli šūpodams zobe­nu, virzās šurp. Viņš smīnēja, jo Keitai nebija, kur sprukt.

Tagad izvēles nebija nekādas. Viņa skatījās uz nākamo si­ju, piecas pēdas tālāk. Viņai tas jādara. Problēma tāda, ka aug­šā nebija brīvas telpas lēcienam. lai droši sasniegtu mērķi, būtu jālec augšup.

Gijs rāpās apkārt šķērsbaļķim. Pēc dažām sekundēm viņš būs klāt. Keita pietupās uz sijas, ievilka elpu, sasprindzināja muskuļus un spēcīgi atspērās ar kājām. Viņas augums lidoja vaļējā telpā.

Kriss izrāpās pa akmens lūku. Viņš paskatījās cauri liesmām un redzēja, ka zālē visi skatās augšup. Viņš zināja, ka tur, pie griestiem, ir Keita, bet neko nevarēja viņas labā darīt. Viņš de­vās pie sāndurvīm un mēģināja tās atvērt. Nevērās. Viņš me­tās durvīs ar visu svaru: drusku padevās. Grūda vēlreiz. Dur­vis ar čerkstu atvērās.

Viņš izgāja Larokas pils iekšpagalmā. Visapkārt skraidīja ka­ravīri. Vienā no koka galerijām gar mūra augšpusi bija izcēlies ugunsgrēks. Arī paša pagalma vidū kaut kas dega kā sārtā. Visā šai haosā neviens nepievērsa viņam uzmanību.

Andrē! - viņš sacīja. - Tu tur esi?

Statisks sprakšķis. Nekā.

Un tad atskanēja Andrē balss: - Jā.

Andrē? Kur tu esi?

Esmu ar Profesoru.

-Kur?

Arsenālā.

Kur tas ir?

laboratorijas palīgtelpā būros mitinājās divi duči dzīvnieku, lie­lākoties kaķi, kā ari dažas jūrascūciņas un peles. Telpā oda pēc spalvām un mēsliem. Gordons veda Sternu pa eju un sacīja: - Sa­šķeltos mēs turam atsevišķi no pārējiem. Citādi nemaz nevar.

Sterns redzēja pie galasienas trīs būrus. Šo būru restes bi­ja biezas. Gordons pieveda viņu pie viena, kurā bija redzams mazs, pūkains, saritinājies kamoliņš. Tas bija guļošs kaķis, bāl- pelēks persietis.

- Tas ir Velsijs, - sacīja Gordons.

Kaķis likās pilnīgi normāls. Tas gulēdams lēni, mierīgi el­poja. Šai pagriezienā varēja redzēt tikai pusi viņa purniņa. Ķe­pas bija tumšas. Sterns liecās tuvāk, bet Gordons viņu apturē­ja. - Ne tik tuvu! - viņš teica.

Gordons paņēma nūju un novilka gar būra restēm.

Kaķa acs atvērās. Ne lēni un slinki - tā uzreiz bija plata un modra. Kaķis nekustējās un neizstiepās. Kustējās tikai acs.

Gordons vēlreiz novilka nūju gar restēm.

Kaķis ar mežonīgu šņācienu metās pret restēm. Viņš bija atvēris muti, atiezis zobus. Dzīvnieciņš triecās pret restēm, at­kāpās un uzbruka atkal - un atkal, nepārtraukti, šņākdams un ņurdēdams.

Sternu skatoties pārņēma drausmas.

Dzīvnieciņa purns bija briesmīgi izkropļots. Viena puse iz­skatījās normāla, bet otra nepārprotami zemāka, gan acs, gan nāss, itin viss. Purniņam pa vidu stiepās abu pušu šķīruma lī­nija. Tad, lūk, kāpēc viņi to sauc par "sašķeltu", viņš nodomāja.

Taču pašu baismīgāko, kaķim plosoties un triecoties restēs, viņš ieraudzīja tikai pēc brīža. Pakausī, sānos pie kroplās auss, atradās trešā acs, mazāka un tikai daļēji izveidojusies. Zem acs bija tāds kā deguna gabaliņš un tālāk kā augonis bija izvirzī­jies žokļa fragments, kurā vidēja daži balti zobi, kaut ari mu­tes vispār nebija.

Transkripcijas kļūdas. Tagad viņš saprata, ko tas nozīmē.

Kaķis nerimdamies triecās restēs; purniņš jau sāka asiņot no daudzajiem sasitumiem. - Viņš tā turpinās, kamēr vien mēs būsim šeit, - sacīja Gordons.

Tad labāk iesim prom, - teica Sterns.

Viņi gāja atpakaļ un kādu brīdi klusēja. Tad Gordons turpi­nāja: - Pārmaiņas ir ne tikai ārējas. Mainās arī psihe. Cilvēkā, kas bija sašķelts, tās parādījās pirmās.

Tas bija tas cilvēks, par kuru jūs man stāstījāt? Tas, kurš palika tur?

Jā, - atbildēja Gordons. - Dekerds. Robs Dekerds. Viņš bija viens no mūsu jūras kājniekiem. Psihiskās pārmaiņas sā­kās labu laiku, pirms mēs pamanījām fiziskās. Bet tikai vēlāk mēs sapratām, ka vainīgas bija transkripcijas kļūdas.

Kādas bija šīs psihiskās pārmaiņas?

Agrāk Robs bija dzīvespriecīgs puisis, ļoti labs sportists, ar lielu talantu uz valodām. Viņš mēdza, piemēram, sēdēt un dzert alu ar kādu ārzemnieku un, kad kauss gāja uz beigām, jau sāka apgūt tā valodu. Zināt, uzķert pa frāzei, pa teikumam. Viņš vien­kārši sāka runāt. Vienmēr ar nevainojamu izrunu. Pēc dažām nedēļām viņš jau prata runāt kā iedzimtais. To pamanīja jau die­nestā, aizsūtīja viņu uz jūras kājnieku valodu skolu. Taču, kad viņam uzkrājās arvien vairāk defektu, viņš vairs nebija dzīves­priecīgs. Viņš kļuva ļauns, - stāstīja Gordons. - īsti ļauns.

-Jā?

Viņš šeit neželīgi piekava caurlaides sargu, tāpēc ka tas pārāk ilgi pētīja viņa personas apliecību. Un Albukerkē viņš vie­nu čali bārā gandrīz vai nosita. Tikai tad mēs sākām saprast, ka Dekerdam ir smagi bojājumi smadzenēs un ka tie nav labo­jami, var kļūt tikai sliktāk.

Kontroles telpā viņi sastapa Krāmeri, salīkušu pie monito­ra, kas rādīja lauka svārstības. Tagad tās bija stiprākas. Un teh­niķi skaidroja, ka atgriezīsies vismaz tris, varbūt pat četri vai pieci. Krāmeres sejā bija rakstīts, ka viņa mokās pretrunās; viņa gribēja redzēt visus atgriežamies.