Es joprojām domāju, ka datora prognoze ir aplama un paneļi izturēs, - sacīja Gordons. - Vismaz tagad mēs tos noteikti varam uzpildīt un paskatīties.
Krāmere pamāja. - Jā, to mēs varam. Bet, pat ja tie uzpildī- sies nesaplīstot, mēs nevaram zināt, vai tie izturēs, vai nepārsprāgs tieši tranzīta laikā. Un tā būtu katastrofa.
Sterns dīdījās savā vietā. Viņš juta tādu kā kņudoņu. Kaut kas viņam nedeva mieru, kaut kas urdījās prātā. Kad Krāmere lietoja vārdu "pārsprāgt", viņam atkal nāca prātā automobiļi - tā pati ainu virkne, arvien no jauna. Auto sacīkstes. Lielas kra- vinieku riepas. Michelin reklāma. Liela nagla uz ceļa un riepa, kas pārbrauc tai pāri.
Pārsprāgt.
Ūdens paneļi var pārsprāgt. Riepas var pārsprāgt. Kas ir ar to pārsprāgšanu?
Lai izdotos, - teica Krāmere, - mums vajadzētu kaut kā nostiprināt paneļus.
Jā, bet to mēs jau esam apsprieduši, - sacīja Gordons. - Nav nekādu iespēju to izdarīt.
Sterns nopūtās. - Cik laika ir palicis?
Piecdesmit viena minūte, - atsaucās viens no tehniķiem.
Keitai par lielu brīnumu viņa izdzirdēja no lejas aplausus. Viņa bija pārlēkusi un tagad šūpojās, karādamās pie nākamās sijas. Un ļaudis lejā aplaudēja, it kā skatītos cirku.
Keita ātri uzvilkās augšā un uzrāpās uz sijas.
Gijs Malegāns no iepriekšējās šķērssijas steidzās atpakaļ uz vidējo. Viņš nepārprotami gribēja bloķēt Keitai ceļu.
Viņa steigšus atgriezās uz vidus sijas. Viņa bija veiklāka un paspēja tur nonākt pirms Gija. Palika vēl mirklītis apdomāties, izlemt, ko darīt.
Taču ko gan viņa varēja darīt?
Viņa stāvēja vaļējo griestu vidū, turēdamās pie resna vertikāla statņa, apmēram divu telefonstabu biezumā. No šā statņa slīpi atzarojās papildu balsti, kas savienojās ar jumta spārēm. Šie balsti bija tik zemi, ka seram Gijām, lai tiktu viņai klāt, vajadzētu notupties, rāpjoties apkārt statnim.
Keita notupās pati, lai izmēģinātu, kāda būtu sajūta, to darot. Skaidrs - tas būtu neērti un lēni. Viņa atkal piecēlās stāvus. To darot, viņas delna pieskārās duncītim. Viņa bija par to pavisam aizmirsusi. Tagad viņa to izvilka un izstiepa sev priekšā.
Gijs to ieraudzīja un iesmējās. Skatītāji lejā arī smējās. Gijs viņiem kaut ko uzsauca, un viņi smējās vēl gardāk.
Keita vēroja Giju tuvojamies un atkāpās. Viņa deva tam telpu virzīties apkārt vertikālajam statnim. Viņa centās izlikties pārbijusies - tas nenācās grūti -, viņa sarāvās, duncītis viņai rokā drebēja.
Galvenais notrāpīt īsto brīdi, viņa nodomāja.
Sers Gijs ieturēja pauzi otrpus statnim un kādu bridi pavēroja viņu. Tad viņš notupās un sāka rāpties apkārt statnim. Viņš bija ar kreiso roku apķēries baļķim, arī labā roka ar zobenu bija uz brīdi tam piespiesta.
Keita metās uz priekšu un trieca dunci kreisajā rokā, piecirzdama pie baļķa. Tad viņa apmetās baļķa otrā pusē un nospēra Gija kājas no vidus sijas. Gijs krita un palika karājamies duncī. Viņš sakoda zobus, bet neizdvesa ne skaņas. Jēziņ, ir gan viņi sīksti!
Joprojām turēdams zobenu, viņš mēģināja tikt atpakaļ uz sijas. Taču tobrīd Keita jau bija tikusi atpakaļ savā sākotnējā pozīcijā otrā statņa pusē. Viņu skatieni sastapās.
Gijs saprata, ko Keita grasās darīt.
Sapūsd ellē! - viņš nošņācās.
Tu pirmais! - atteica Keita.
Viņa izrāva dunci no statņa. Gijs klusi krita lejup. Viņš šķita paliekam mazāks. Pusceļā viņa augums uzdūrās karogkāta kaltajai smailei un kādu brīdi tur karājās; tad kāts salūza, un viņš uzgāzās uz galda, tā ka trauki pašķīda uz visām pusēm. Viesi atlēca nost. Gijs gulēja starp cienastiem. Viņš nekustējās.
Olivers rādija uz Keitu un kliedza: - Nogaliniet viņu! Nogaliniet! - Kliedzienam pievienojās ari citi. Strēlnieki skrēja pēc lokiem.
Olivers negaidīja, negantās dusmās viņš metās ārā no zāles, paņemdams līdzi dažus karavīrus.
Keita dzirdēja, kā visi, pat jaunas sievietes gaidībās un mazi bērni, kliedz: - Nogaliniet viņu! - un viņa steidzās pa vidus siju uz zāles galasienu. Garām nosvilpa bultas, dažas ietriecās kokā. Taču strēlnieki bija nokavējuši; Keita jau bija ievērojusi, ka sijas galā ir durvis, tādas pašas kā pretējā sienā. Viņa spēcīgi ietriecās tajās, atgrūzdama vaļā un atstādama zāli.
Keita bija nonākusi ļoti šaurā, tumšā telpiņā. Viņa sasita galvu pret griestiem un aptvēra, ka šis ir lielās zāles ziemeļu gals, tātad savrups un nesavienojās ar pils mūri. Līdz ar to…
Viņa mēģināja grūst griestus: jumtu. Viens posms padevās. Viņa izrāpās uz jumta un no turienes viegli nonāca uz iekšējo nocietinājumu mūra.
No šejienes viņa varēja redzēt, ka aplenkums rit pilnā sparā. Negantas bultu zalves šņāca pār galvu un slaidos lokos krita iekšpagalmā. Strēlnieki no mūriem šāva pretī. Lielgabalos uz mūra tika lādētas metāla bultas, de Kērs soļoja šurpu turpu un izkliedza pavēles. De Kērs viņu nepamanīja.
Keita piedūrās pie auss un sacīja: - Kris?
De Kērs apstājās un pielika roku pie auss. Pēkšņi viņš pagriezās un sāka skatīties visapkārt, uz mūra un pagalmā.
Tas bija de Kērs.
Un tad de Kērs viņu pamanīja. Viņš uzreiz pazina Keitu.
Keita bēga.
•
Keita? Es esmu šeit, lejā, - sacīja Kriss. Pagalmā visapkārt krita degošas bultas. Viņš pamāja Keitai uz mūra, taču nebija pārliecināts, ka viņa redz: pagalmā bija patumšs.
Viņa sacīja: - Tas ir… - bet teikuma noslēgums zuda statiskos sprakšķos. Tad viņš novērsās, jo pamanīja Oliveru ar četriem vīriem šķērsojam pagalmu un ieejam ēkā, kurā, kā viņam likās, atradās arsenāls.
Kriss dzīrās sekot, bet tobrīd viņam pie kājām nokrita degoša bumba, palēcās, paripoja, apstājās. Cauri liesmām bija redzams, ka tā ir cilvēka galva, vaļā acīm, kliedzienā atvērtu muti. Miesa dega sprakšķēdama. Kāds garāmejošs karavīrs aizspēra galvu kā futbola bumbu.
Viena no bultām, kas krita pagalmā, pieskārās viņa plecam un atstāja uz piedurknes liesmainu sliedi. Kriss saoda piķa smaku, juta karstumu uz rokas un sejas. Viņš metās zemē, taču liesma nenodzisa. Tā jau bija ieēdusies drēbē; karstums kļuva neciešams. Viņš pieU'ausās ceļos, ar dunci atgrieza vaļā tuniku, izmaucās no tās un aizmeta to prom. Uz delnas vēl dega mazas piķa pilītes. Viņš paberzēja roku pagalma smiltīs. Beidzot npdzisa.
Pieceldamies viņš sacīja: - Andrē? Es - Taču atbildes nebija. Kriss satrūkās un tobrīd ari ieraudzīja, ka arsenāla durvīs parādās Olivers un ved Profesoru un Mareku projām. Karavīri ar kailiem zobeniem dzina viņus uz tālākām durvīm pils sienā. Krišam ne drusku nepatika šis skats. Viņam bija baisa priekšnojauta, ka Olivers grasās viņus nogalināt.
Keita…
Jā, Kris.
Es viņus redzu.
Kur?'
Viņus ved uz tām durvīm stūrī.
Viņš grasījās sekot, tad aptvēra, ka viņam vajag ieroci. Dažas pēdas atstatu degoša bulta ieurbās kādam karavīram mugurā, notriekdama uz sejas zemē. Kriss noliecās, paņēma viņa zobenu, izslējās un dzīrās iet.
Kris…
Virieša balss auss aparātiņā. Sveša balss. Kriss pagriezās, bet redzēja tikai skrienošus kareivjus, liesmainas bultas zibam gaisā, degošas ēkas.
Kris… - Balss bija klusa. - Šeit.
Cauri liesmām viņš ieraudzīja tumšu figūru stāvam nekustīgi kā statuju un raugāmies viņā pāri pagalmam. Šis tumšais stāvs nelikās ne zinis par kauju, kas viesuļoja viņam apkārt. Viņš cieši lūkojās uz Krišu. Tas bija Roberts de Kērs.