Kris, tu zini, ko es gribu? - jautāja de Kērs.
Kriss viņam neatbildēja. Viņš nervozi pasvārstīja rokā zobenu, izmēģinādams, cik smags. De Kērs tikai vēroja viņu. Viņš klusi iesmējās. - Tu grasies ar mani cīnīties, Kris?
Un tad de Kērs sāka iet uz viņa pusi.
Kriss aizturēja elpu, nesaprazdams, palikt vai bēgt. Pēkšņi atsprāga lielās zāles durvis, un pa tām iznāca karavīrs pilnās bruņās, tikai bez ķiveres, kliegdams: - Par Dievu un Virspriesteri Arno! - Kriss pazina izskatīgo bruņinieku Raimondo. Pagalmā iebruka vairāki duči karavīru zaļganmelnajos tērpos un metās sīvā kaujā ar Olivera vīriem.
De Kērs pirmajā brīdī vēl nāca viņam virsū, bet tagad apstājās, situācijas maiņas pārsteigts. Pēkšņi parādījās pats Arno, sagrāba Krišu pie rīkles un augstu pacēla zobenu. Viņš pievilka Krišu sev klāt, kliegdams: - Olivers! Kur ir Olivers?!
Kriss rādīja uz tālākajām durvīm.
Rādi ceļu!
Viņš steidzās ar Arno pāri pagalmam, gāja iekšā. Tur lejup veda vītņveida kāpnes. Pa tām viņi nonāca lielās un drūmās pazemes telpās ar augstiem velvjainiem griesdem.
Arno traucās uz priekšu - aizelsies, no niknuma piesārtis. Kriss steidza turēties līdzi. Pirmā telpa bija tukša, nākamā tāpat, bet tālāk priekšā bija dzirdamas balsis. Viena no tām izklausījās pēc Profesora balss.
00:36:02
Kontroles telpas datoru monitoros lauka grafiskajos viļņojumos sāka parādīties smailes. Krāmere, kozdama lūpā, skatījās, kā tās kļūst augstākas un izteiktākas. Viņa bungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēdīgi viņa sacīja: - Okei, piepildīsim vismaz tos paneļus, paskatīsimies, kas ar tiem notiks.
Labi, - noteica Gordons, viņš izskatījās atvieglots. Viņš pacēla rāciju un sāka dot rīkojumus tehniķiem tranzīta telpā.
Sterns videomonitorā skatījās, kā pirmajam tukšajam panelim tiek pievilktas smagas šļūtenes. Vīri kāpa uz kāpnēm un pielāgoja uzgaļus. - Es arī domāju, ka tā būs vislabāk, - sacīja Gordons. - Mēs vismaz…
Sterns pielēca kājās. - Nē! - viņš iesaucās. - Nedariet to!
-Ko?
Neuzpildiet paneļus!
Krāmere blenza uz viņu. - Kāpēc? Ko tad…
Nedariet to! - kliedza Sterns mazajā kontroles telpā. Ekrānā redzamie tehniķi turēja šļūteni pie uzpildes cauruma. - Sakiet viņiem, lai pārtrauc! Nekādu ūdeni panelī! Ne piles!
Gordons pa rāciju deva pavēli. Tehniķi pārsteigti pavērās augšup, tomēr pārtrauca darbu un nolaida šļūtenes atpakaļ uz grīdas.
Deivid, - mierīgi sacīja Gordons. - Es domāju, ka mums tomēr…
Nē! - sauca Sterns. - Neslapināsim paneļus!
Kāpēc ne?
Tas samaitās līmi.
Līmi?
Jā, - viņš teica. - Es zinu, kā nostiprināt paneļus.
Zināt? - pārjautāja Krāmere. - Kā?
Gordons pagriezās pret tehniķiem. - Cik laika palicis?
Trīsdesmit piecas minūtes.
Viņš pagriezās pret Sternu. - Tikai trīsdesmit piecas minūtes, Deivid. Nepietiek laika, lai kaut ko iesāktu.
Pietiek! - iebilda Sterns. - Vēl pietiek. Tikai jādarbojas mērkaķa ātrumā.
Keita iznaca Larokas centralaja pagalma - vietā, kur pede- joreiz bija redzējusi Krišu. Taču Kriša te vairs nebija.
-Kris?
Auss aparātiņā neviens neatsaucās.
Un marķieris ir pie viņa, nodomāja Keita.
Visapkārt pagalmā gulēja degoši liķi. Viņa skrēja no cita pie cita, skatīdamās, vai kāds no tiem nav Kriss.
Viņa ieraudzīja Raimondo, kas viegli pamāja viņai - un tad nodrebēja. Vienbrīd Keita domāja, ka tas ir karstā gaisa radīts acu māns, bet tad redzēja Raimondo pagriežamies. Viņam no sāniem tecēja asinis. Aiz viņa stāvēja kāds Olivera karotājs, kurš vairākkārt cirta Raimondo ar zobenu, te rokā, te plecā, te vidukli, te kājā. Katrs cirtiens bija gana dziļš, lai ievainotu, bet ne tik ļoti, lai nogalinātu. Raimondo streipuļoja atpakaļ, smagi asiņodams. Karotājs devās uz priekšu un nerimās. Raimondo saļima uz ceļiem. Karavīrs nostājās viņam blakus un cirta atkal un atkal. Raimondo nokrita atmuguriski, un tagad viegli cirtieni bira pār viņa seju, atiezās atcirsta lūpa, sānis aizlidoja degungals. Uzbrucēja seju aizsedza liesmas, bet viņa dzirdēja to ar katru cirtienu sakām: - Smerdelis! Smerdelis! Smerde- lis! - Keita aptvēra, ka viņš to saka mūsdienu angļu valodā. Un
tad viņa saprata: šis uzbrucējs bija de Kērs.
•
•
Kriss sekoja Arno dziļāk katakombās. Kaut kur priekšā viņi dzirdēja atbalsis. Arno tagad virzījās piesardzīgāk, turēdamies tuvāk sienām. Beidzot viņi varēja ieskatīties nākamajā telpā, kuras vidū atradās liela, apaļa bedre. Virs tās ķēdē karājās smags metāla būris. Aiz būra restēm stāvēja Profesors un ar neizteiksmīgu seju raudzījās, kā divi karavīri, griezdami vinču, laiž būri zemāk. Marekam bija sasietas rokas, viņš bija aiz- grūsts pie galasienas. Viņu sargāja divi karavīri.
Lords Olivers stāvēja bedres malā un smīnēdams skatījās, kā būris slīd lejup. Viņš padzērās no zelta biķera un noslaucīja zodu. - Es jums devu solījumu, Maģistr, - viņš teica, - un es to turēšu. - Vīriem pie vinčas viņš sacīja: - Lēnāk! Lēnāk!
Arno paskatījās uz Oliveru, ierūcās kā saniknots suns un izrāva zobenu. Viņš pagriezās pret Krišu un pačukstēja: - Es ņemšu Oliveru. Tu vari ņemt pārējos.
Kriss apstājās: pārējos? Telpā bija vēl četri karavīri. Taču iebilst nebija laika. Arno metās uzbrukumā ar negantu kliedzienu: - Oliverrr!
Lords Olivers pagriezās, joprojām turēdams savu biķeri. - Ak tā, - viņš ar nicīgu smīnu noteica, - šis vepris arī klāt. - Viņš pameta biķeri sānis, izrāva zobenu un metās kaujā.
Kriss skrēja pie karavīriem, kas grieza vinču, lai gan pats nebija skaidrībā, ko īsti darīt; vīri, kas sargāja Mareku, bija pacēluši zobenus. Olivers un Arno sīvi cīnījās, zobeniem klan- dzot, un starp cirtieniem lamāja viens otru.
Viss notika ļoti ātri. Mareks pagrūda vienu no saviem sargiem un iedūra tam ar tik sīku nazīti, ka Kriss to nemaz neredzēja. Otrs sargs pagriezās pret Mareku, taču saņēma tik spēcīgu Mareka spērienu, ka aizstreipuļoja līdz vinčai un uzgrūdās saviem biedriem tur.
Vinča, palikusi bez uzraudzības, sāka griezties ātrāk. Tas bija zobratu mehānisms, griezās visai skaļi un nepārprotami straujāk nekā iepriekš. Kriss redzēja, ka būris ar Profesoru nolaižas zem grīdas līmeņa un pazūd bedrē.
Tad Kriss jau bija sasniedzis pirmo no karavīriem, kas atradās ar muguru pret viņu. Pretinieks pagriezās, Kriss cirta un smagi ievainoja to. Kriss cirta vēlreiz, pretinieks nokrita.
Tagad bija atlikuši tikai divi karavīri. Mareks, joprojām sasietām rokām, atkāpās no viena, vairīdamies no draudīgā zobena asmens. Otrs karavīrs stāvēja pie vinčas. Viņš bija izvilcis zobenu un gatavs cīņai. Kriss cirta, viņš viegli atvairīja. Tad Mareks, atkāpdamies pa apli, uzgrūdās šim kareivim, kas uzreiz pagriezās. Mareks iekliedzās: - Tagad! - un Kriss dūra. Pretinieks sabruka.
Vinča joprojām griezās. Kriss to satvēra, taču atlēca atpakaļ, lai nesaņemtu ceturtā karavīra zobena cirtienu. Būris slīga zemāk. Kriss atkāpās. Mareks izstiepa pret viņu savas sasietās rokas, bet Kriss saminstinājās, baidīdamies trāpīt draugam. - Dari to! - uzkliedza Mareks. Kriss pārcirta auklas, un tobrīd viņam uzbruka ceturtais karavīrs. Tas cīnījās ar izmisīgu spēku; Kriss saņēma cirtienu delmā un atkāpās, saprazdams, ka ir ķezā, bet uzbrucējs pēkšņi šausmās paskatījās lejup: viņam no vēdera izspraucās asiņains zobens. Tad viņš sabruka, un Kriss redzēja, ka Mareks paspējis tikt pie ieroča.