Kriss skrēja pie vinčas. Viņš satvēra kloķi un apturēja mehānismu. Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka būris jau dziļi iegrimis duļķainajā ūdenī; virs tā bija tik tikko palikusi vienīgi Profesora galva. Vēl viens kloķa pagrieziens, un būtu iegrimusi arī tā.
Pienāca Mareks, un viņi pa abiem sāka celt būri laukā.
Cik laika palicis? - jautāja Kriss.
Mareks paskatījās taimeri. - Divdesmit sešas minūtes.
Arno un Olivers tikmēr turpināja cīņu; viņi tagad atradās tumšā pagraba stūri, un Kriss redzēja viņu zobenu šķiltās dzirksteles.
Būris pilēdams pacēlās gaisā. Profesors uzsmaidīja Krišam.
Es jau domāju, ka tu paspēsi, - viņš teica.
Melnās restes slīdēja Krišam rokās, kad viņš atvilka būri no bedres. Gļotas un melns ūdens pilēja uz pagraba klona grīdas, atstājot mazas peļķītes. Kriss atgriezās pie vinčas. Pa abiem ar Mareku viņi nolaida būri uz grīdas. Profesors bija izmircis, bet izskatījās atvieglots, ka atkal ticis uz cietas zemes. Kriss gāja atvērt būri, bet ieraudzīja, ka tas ir aizslēgts ar pamatīgu dzelzs piekaramo slēdzeni.
Kur atslēga? - jautāja Kriss, pagriezdamies pret Mareku.
Nezinu, - sacīja Mareks. - Es biju nogāzts, kad viņu spundēja iekšā. Neredzēju, kas notika.
Profesor?
Džonstons noplātīja rokas. - Es arī nezinu. Es skatījos tur. - Viņš pamāja uz bedres pusi.
Mareks cirta zobenu pret slēdzeni. Nošķīda dzirksteles, bet slēdzene bija stipra, zobens to tikai ieskrambāja. - Tas nekādi neizdosies, Andrē, - sacīja Kriss. - Mums vajag to sasodīto atslēgu.
Andrē pagriezās un pārlūkoja pagrabu. - Cik daudz laika? - jautāja Kriss.
- Divdesmit piecas minūtes.
Kriss pašūpoja galvu un devās pie tuvākā kritušā karavīra un sāka to pārmeklēt.
Sterns no kontroles telpas skatījās, kā tehniķi iemērca bālu gumijas membrānu spainī ar līmi un tad to iecēla, joprojām pilošu, stikla vairoga atverē. Tad viņi pievienoja saspiestā gaisa šļūteni, un gumija sāka plesties. Kādu bridi tā atgādināja gaisa balonu, bet tad gumija pletās arvien tālāk, kļuva plānāka un caurspīdīga, iekļaujoties stikla vairoga izliektajā formā, līdz bija sasniegusi visas tā maliņas. Tad tehniķi aiztaisīja atveri, noklikšķināja hronometru un gaidīja, lai līme sacietē.
Cik laika palicis? - jautāja Sterns.
Divdesmit viena minūte. - Gordons norādīja uz gumijas baloniem. - Raupjš risinājums, bet darbojas!
Sterns pašūpoja galvu. - Visu pēdējo stundu tas man bija deguna galā.
Tieši kas?
Pārsprāgšana, - viņš paskaidroja. - Es visu laiku domāju: no kā mēs te cenšamies izvairīties. Un atbilde ir: no pārsprāg- šanas. Tāpat kā automašīnām, kam mēdz pārsprāgt riepas. Un es domāju, cik savādi, ka pēdējā laikā riepas sprāgst tik reti. Jaunām mašīnām tikpat kā nekad. Tāpēc, ka jaunajām riepām ir iekšējā membrāna, kas pati aizlīmējas. - Viņš nopūtās. - Es vēl prātoju, kāpēc tas man vispār nāk prātā, un tad apjēdzu, kur tas suns aprakts: ari te var radīt membrānu!
Šī nebūs tāda, kas pati aizlīmējas, - sacīja Krāmere.
Nebūs, - piekrita Gordons, - tomēr stikls iegūs papildu biezumu; turklāt tā izlīdzinās spiedienu.
Tieši tā! - atsaucās Sterns.
Tehniķi bija piepūtuši balonus visos paneļos un tagad gaidīja, lai sacietē līme. Gordons paskatījās rokas pulkstenī. - Vēl trīs minūtes.
Un pēc tam - cik laika vajag katram panelim?
Sešas minūtes, bet mēs varam uzpildīt pa diviem vienā reizē.
Krāmere nopūtās. - Astoņpadsmit minūtes. Knapi, knapi…
Paspēsim, - noteica Gordons. - Mums vienmēr paliek iespēja pumpēt ūdeni ātrāk.
Vai tas neradīs paneļiem papildu spiedienu?
Radīs. Tomēr tāda iespēja paliek. Ja citādi nevar.
Krāmere paskatījās monitorā, kas rādīja lauka viļņošanos.
Tagad smailes bija reljefākas. - Kāpēc lauka ragi mainās? - viņa jautāja.
Nemainās, - neatskatīdamies atteica Gordons.
Mainās gan! - teica Krāmere. - Smailes kļūst mazākas.
Mazākas?
Gordons pienāca paskatīties. Viņš skatījās ekrānā un rauca pieri. Bija redzamas četras smailes, tad trīs, tad divas. Tad īsu bridi atkal četras. - Ņemiet vērā, - viņš sacīja, - ka tas, ko mēs redzam, patiesībā ir tikai varbūtības funkcija. Lauka amplitūda atspoguļo notikuma iespējamības pakāpi.
Un vienkāršāk izsakoties?
Gordons cieši skatījās ekrānā. - Kaut kas tur droši vien ir nogājis greizi. lai kas tas būtu, tas ir mainījis viņu atgriešanās iespējamības pakāpi.
Kriss svīda. Viņš nostenēdamies apmeta karavīra līķi uz muguras un atsāka meklējumus. Tās bija drudžainas minūtes, izčamdot divu mirušo sarkanbrūnpelēkās uniformas. Apmetņi bija gari un zem tiem - biezi izšūti krekli; kopumā daudz drēbju. Atslēga gan nebūtu viegli noslēpjama; Kriss zināja, ka būra piekaramajai slēdzenei būtu vajadzīga vairākas collas gara dzelzs atslēga.
Tomēr Kriss to neatrada. Ne pie pirmā karavīra, ne pie otrā. Viņš nolamājās un slējās kājās.
Otrā pagraba pusē Arno joprojām cīnījās ar Oliveru; viņu zobeni šķindēja nepārtraukti - spraigā metāliskā ritmā. Mareks ar lāpu staigāja gar sienām, ieskatījās pagraba tumšākajos kaktos, bet arī viņam neveicās.
Kriss gandrīz vai varēja dzirdēt, kā viņam galvā tikšķ pulkstenis. Viņš skatījās apkārt, prātodams, kur varētu būt noslēpta atslēga, un izmisīgi atskārta, ka tā varētu būt gandrīz jebkur: karāties pie sienas, būt iebāzta lāpturī. Viņš aizgāja pie vinčas un pārlūkoja mehānismu. Un tur viņš to atrada - lielu dzelzs atslēgu pie vinčas pamatnes. - Ir!
Mareks pacēla acis, tad pameta skatienu taimeri, bet Kriss steidzās pie būra. Viņš veiksmīgi iebāza atslēgu slēdzenē, taču pagriezt to nevarēja. Sākumā viņš domāja, ka mehānisms ieķēries, tomēr pēc mokošas pusminūtes nācās atzīt, ka šī atslēga nav istā. Viņš nikni un bezpalīdzīgi nosvieda atslēgu zemē un pagriezās pret būrī ieslēgto Profesoru.
Man ļoti žēl, - sacīja Kriss. - Tiešām ļoti žēl.
Profesors, kā vienmēr, bija nesatraucams. - Es visu laiku
domāju, Kris, - viņš sacīja, - par to, kas īsti notika.
Khm…
Un es domāju, ka atslēga ir pie Olivera, - sacīja Profesors.
- Viņš pats mani iesledza. Man liekas, ka atslēga palika pie vina.
Pie Olivera?
Olivers otrā telpas galā turpināja cīnīties, lai gan tagad jau acīm redzami bija zaudētājos. Arno bija veiklāks paukotājs, turklāt Olivers bija iereibis un aizelsies. Arno, drūmi smīnēdams, ar vienmērīgiem cirtieniem dzina Oliveru tuvāk bedres malai. Tur Olivers elsdams un svīzdams atspiedās pret margām, pārāk pārguris, lai turpinātu.
Ai no viegli pielika zobena galu Oliveram pie kakla. - Žēlastību! - izstomīja Olivers. - Es lūdzu žēlastību. - Tomēr bija skaidrs, ka viņš uz to īpaši necer. Arno lēni pastiprināja zobena spiedienu. Olivers ieklepojās.
Milord Arno! - ierunājās Mareks, panākdams uz priekšu. - Mums vajag šā būra atslēgu.
Ko? Atslēgu? Būra atslēgu?
Olivers izmocīja smaidiņu. - Es zinu, kur tā ir.
Arno paspieda zobenu. - Saki!
Nemūžam!
-Ja tu mums pateiksi, - sacīja Arno, - es tevi nenogalināšu.
To dzirdot, Olivers moži pacēla skatienu. - Patiesi?
Es neesmu nodevīgs divseju anglis, - atteica Arno. - Atdod mums atslēgu, un es zvēru pie Francijas dižciltības, ka es tevi nenogalināšu.