Olivers dažas sekundes elsdams vēroja Arno. Pēdīgi viņš izslējās un sacīja: - Labi! - Viņš nosvieda savu zobenu, pasniedzās zem apmetņa un izvilka smagu dzelzs atslēgu. Mareks to paņēma.
Olivers pagriezās pret Arno. - Tā, es savu daļu esmu izdarījis. Vai turēsi doto vārdu?
Patiesi, - teica Arno, - es tevi nenogalināšu… - Viņš strauji metās uz priekšu un sagrāba Oliveru ap ceļiem. - Es tevi izpeldināšu!
Un viņš pārsvieda Oliveru pāri margām - tieši bedrē. Olivers ar skaļu šļakstu iegāzās melnajā ūdenī. Viņš sprauslādams iznira. Nolamājies viņš aizpeldēja pie bedres malas un mēģināja pieķerties pie akmeņiem. Taču bedres mūra akmeņi bija noglumējuši un slideni. Pieķerties nebija iespējams. Oliveram nebija nekāda atbalsta punkta. Viņš bezjēdzīgi pērās pa ūdeni. Paskatījies uz Arno, viņš izgrūda lāstu.
Tu labi peldi? - apjautājās Arno.
Ļoti labi, tu franču kuņasdēls!
Brīnišķīgi, - noteica Arno, - tad jau kādu laiciņu papeldēsi.
Un viņš novērsās no bedres. Pamājis Krišam un Marekam, viņš sacīja: - Esmu jūsu parādnieks. Lai Dievs jums žēlīgs ikkatru dienu! - Un tad viņš aši devās projām - pievienodes kaujai. Viņi dzirdēja, kā attālinās Arno soļi.
Mareks atslēdza slēdzeni, un būra durvis čīkstēdamas atvērās. Profesors iznāca laukā. - Cik laika palicis? - viņš jautāja.
Vienpadsmit minūtes, - atbildēja Mareks.
Viņi steidzās ārā no pagraba. Mareks kliboja, tomēr spēja it veikli pārvietoties. Aiz muguras palika Olivera kultā ūdens šļaksd.
Arno! - kliedza Olivers, un viņa balss atbalsojās no tumšajiem akmens mūriem. - Arno!
00:09:04
Lielajos ekrānos kontroles telpas tālākajā galā bija redzams, kā tehniķi piepilda paneļus ar ūdeni. Paneļi lieliski izturēja spiedienu. Tomēr kontroles telpā neviens neskatijās uz pane- ļiem.Visi klusi vērās tajā monitorā, kas rādīja lauka virmojošo viļņojumu. Pēdējo desmit minūšu laikā smailes bija pamazām kļuvušas zemākas, līdz tagad gandrīz vai bija pazudušas pavisam; kad tās vispār parādījās, tad tikai kā nejauši virsmas vilnīši.
Tomēr viņi nenovērsdamies skatījās.
Kādu brīdi likās, ka vilnīši kļūst lielāki un izteiktāki. - Vai kaut kas notiek? - cerīgi jautāja Krāmere.
Gordons pakratīja galvu. - Nedomāju vis. Man liekas, tās ir tikai nejaušas svārstības.
Man likās, ka tās kļūst stiprākas, - sacīja Krāmere.
Taču ari Sterns redzēja, ka tā nav. Gordonam bija taisnība;
svārstības bija pārāk nenoteiktas. Vilnīši ekrānā palika izraustīti, nestabili.
Lai kāda viņiem tur būtu problēma, - sacīja Gordons, - to joprojām nav izdevies novērst.
Cauri liesmām, kas plosījās Larokas centrālajā iekšpagalmā, Keita ieraudzīja Profesoru un pārējos iznākam pa tālākajām durvīm. Viņa skrēja tiem piebiedroties. Viss ar viņiem likās kārtībā. Profesors pamāja Keitai. Viņi strauji gāja uz priekšu.
Marķieris tev vēl ir? - Keita jautāja Krišam.
Jā, ir. - Viņš izvilka to no kabatas un pagrieza, lai nospiestu podziņu.
Šeit nepietiek vietas!
Pietiek… - Kriss norūca.
Nē, atceries, vajag divus metrus uz visām pusēm!
Liesmas ap viņiem bija tuvāk. - Šai pagalmā tāda vieta neatradīsies, - teica Mareks.
Taisnība, - sacīja Profesors. - Mums jāiet uz nākamo pagalmu.
Keita skatījās uz priekšu. Vārti uz ārējo pagalmu bija četrdesmit jardu tālāk. Režģis bija pacelts. Patiesībā likās, ka vārti nemaz nav apsargāti; visi sargi bija tos atstājuši, lai mestos cīņā ar iebrucējiem.
Cik laika?
Piecas minūtes.
labi, - noteica Profesors. - Kustamies.
•
Viņi teciņus steidzās cauri pagalmam, vairīdamies no liesmām un kaujiniekiem. Profesors ar Keitu skrēja pa priekšu. Mareks, viebdamies no sāpēm kājā, sekoja. Un Kriss, uztraucies par Mareku, piesedza aizmuguri.
Keita sasniedza pirmos vārtus. Šeit tiešām nebija sargu. Viņi izskrēja cauri, atstājot virs sevis paceltā režģa smailes. Viņi iznāca vidus pagalmā. - 0 nē… - Keita noelsās.
Šeit bija sapulcējušies vai visi Olivera spēki, likās, ka te ir simtiem bruņinieku un pāžu, kas skraidīja šurpu turpu, saklieg- damies ar vīriem uz mūriem, nesdami ieročus un munīciju.
Šeit nebūs vietas, - noteica Profesors. - Mums jātiek cauri nākamajiem vārtiem. Ārā no cietokšņa.
Ārā? - pārjautāja Keita. - Mēs jau pat šim pagalmam netiksim cauri!
Aizelsies piekliboja Mareks. Viņš uzmeta vienu skatienu pagalmam un sacīja: - Pa galeriju.
Jā, - piekrita Profesors un pamāja. Viņš rādīja augšup. - Pa galeriju.
Galerija bija pāijumta koka eja, būvēta gar ārējā mūra augšmalu. Tā bija cīņas platforma, no kuras karavīri varēja šaut lejup uz iebrucējiem. Viņi varētu pa galeriju tikt uz pagalma otru malu, pie ārējiem vārtiem.
Kur Kriss? - jautāja Mareks.
Viņi atskatījās vidus pagalmā.
Kriss nekur nebija redzams.
•
•
Kriss bija sekojis Marekam, domādams, ka viņam varbūt nāksies to nest, un prātodams, vai viņš to spētu, kad pēkšņi tika pagrūsts sānis un ietriekts sienā. Viņš izdzirdēja aiz sevis balsi skaidrā mūsdienu angļu valodā. - Tikai ne tu, čalīt! Tu paliec šeit. - Un viņš juta zobena asmeni piespiežamies mugurai.
Viņš pagriezās un ieraudzīja Robertu de Ķēru, kas stāvēja viņam priekšā ar zobenu. De Kērs sagrāba viņu aiz apkakles un piegrūda pie citas sienas. Kriss ar šausmām ieraudzīja, ka viņi ir tieši pie arsenāla. Pagalms bija vienās liesmās, tāpēc šī nebūt nebija laba vieta, kur atrasties.
De Kēram, kā likās, bija vienalga. Viņš smīnēja. - Faktiski, - viņš teica, - neviens no jums, izdzimteņiem, nekur nebrauks.
Kāpēc? - jautāja Kriss, nenovērsdams acis no zobena.
Tāpēc, ka marķieris ir pie tevis, čalīt.
Nav vis!
Neaizmirsti, ka es dzirdu jūsu sarunas! - De Kērs izstiepa roku. - Dod šurp!
Viņš atkal sagrāba Krišu un grūda pa durvīm. Kriss iernei- muroja arsenālā. Tagad tas bija tukšs, karavīri bija no šejienes aizbēguši. Visapkārt bija sakrauti šaujampulvera maisiņi. Bļodas, kurās karavīri bija jaukuši maisījumu, joprojām stāvēja uz grīdas.
Tu un tavs sūda Profesors, - nošņācās de Kērs, paskatīdamies uz bļodām, - jūs esat iedomājušies, ka baigi daudz zināt… Dod šurp!
Kriss čamdījās zem tunikas, sniegdamies pēc maisiņa.
De Kērs nepacietīgi uzsita knipi. - Ašāk! Ašāk!
Tūlīt, - teica Kriss.
Visi jūs esat vienādi, - sacīja de Kērs. - Tādi paši kā Donigers. Zini, ko Donigers teica? Neuztraucies, Rob, mēs taisām jaunu tehnoloģiju, kas savedīs tevi kārtībā. Visu laiku to vien: būs jauna tehnoloģija, būs jauna tehnoloģija. Bet viņš netaisīja nekādu jaunu tehnoloģiju! Viņam ne prātā nenāca to darīt! Viņš tikai meloja - kā vienmēr. Mans drausmīgais ģīmis… - Viņš pieskārās rētai, kas stiepās pāri sejai. - Sāp visu laiku. Un kaut kas ar kauliem. Sāp! Un visas iekšas sačakarētas un arī sāp! De Kērs aizkaitināts izsdepa roku. - Nečammājies! Ja tu tā turpināsi, nudien noduršu!
Kriša pirksti sataustīja baloniņu. Kādā attālumā gāze iedarbosies? Zobena garuma atstatums ir par lielu. Taču citas iespējas nav.
Kriss dziļi ievilka elpu un raidīja gāzi. De Kērs ieklepojās, vairāk aizkaitināts nekā pārsteigts, un spēra soli uz priekšu. - Sīkais pirdieniņš tāds! - viņš kliedza. - Domā, tā bija baigi gudra ideja? Baigi viltīga?