Viņš bakstīja zobenu uz Kriša pusi. Kriss atkāpās.
Par to es tevi uzšķērdīšu un ļaušu tev paskatīties, kā tev izgāžas zarnas. - Un viņš lēnīgi cirta. Kriss bez grūtībām izvairījās un nodomāja, ka gāze tomēr iedarbojas. Viņš raidīja to vēlreiz, tuvāk de Ķēra sejai, tad pieliecās, un zobens triecās pret zemi, apgāžot vienu no bļodām.
De Kērs sagrīļojās, bet joprojām turējās kājās. Kriss raidīja gāzi trešoreiz, bet de Kērs tik un tā palika stāvam. Viņš cirta, ka asmens nošņācās vien; Kriss vairījās, tomēr zobens pāršķēla viņa labo roku, tieši virs elkoņa. No brūces tecēja asinis un izšļakstījās uz giidas. Baloniņš izslīdēja no delnas.
De Kērs smīnēja. - Tādi triki šeit nedarbojas, - viņš sacīja. - Te viss ir pa īstam. Zobens ir īsts. Skaties, kā tas notiek, čalīt!
Viņš atvēzējās nākamajam cirtienam. Viņš joprojām bija grīļīgs, taču ātri atguva spēkus. Kriss paspēja noliekties, asmens nosvilpa virs galvas un ietriecās sakrautajos pulvera maisiņos. Gaiss piekūpēja pelēkiem puteklīšiem. Kriss atkāpās tālāk un sajuta, ka viņa kāja atduras pret vienu no bļodām uz grīdas. Viņš mēģināja paspert to sānis, taču neizdevās - smaga. Tā nebija viena no pulvera bļodām - iekšā bija pasta. Un tai bija asa smaka. Kriss uzreiz to pazina: tā bija nedzēstu kaļķu smaka.
Tas nozīmēja, ka bļoda viņam pie kājām ir pilna ar vielu, kas pati aizdegas.
Kriss ātri noliecās un pacēla bļodu.
De Kērs apstājās.
Viņš saprata, kas tas ir.
Kriss vilcinājās tikai īsu bridi un svieda bļodu de Kērarn sejā. Tā trāpīja viņam krūtīs, brūnā pasta uzšļakstījās viņam gan uz sejas, gan uz rokām, gan izplūda pār visu augumu.
De Kērs nošnācās. »
Krišam vajadzēja ūdeni. Kur te bija ūdens? Viņš izmisīgi skatījās apkārt, bet atbildi jau zināja: ūdens šai telpā nebija. Viņš tagad bija iedzīts stūrī. De Kērs smīnēja: - Nav ūdens? - viņš sacīja. - Vai, kāda neraža! - Viņš turēja zobenu horizontāli izstieptu un nāca uz priekšu. Kriss sajuta aiz muguras mūri un saprata, ka tās ir beigas. Kaut vismaz pārējie tiktu projām!
Viņš skatījās, kā de Kērs lēni un pārliecināti tuvojas. Gandrīz vai varēja sajust de Ķēra elpu; tik tuvu, ka viņam varētu uzspļaut.
Jāuzspļauj!
Tikko tas bija ienācis prātā, Kriss spļāva - nevis de Kēram sejā, bet uz krūtim. De Kērs riebumā saviebās: tas tizlenis pat spļaut nemāk! Tomēr kāda slienu drusciņa bija saskārusies ar pastu, tā sāka kūpēt un šņākt.
De Kērs šausmās paskatījās lejup.
Kriss spļāva vēlreiz. Un vēlreiz.
Šņākoņa kļuva skaļāka. Parādījās pirmās dzirksteles. Pēc brīža de Kērs būs vienās liesmās. De Kērs drudžaini mēģināja ar rokām notraukt pastu, bet tikai izpleta to; tagad tā no pirkstu mitruma šņāca un sprakšķēja arī viņam uz delnām.
Skaties, kā tas notiek, čalīt! - sacīja Kriss.
Viņš skrēja uz durvīm. Aiz muguras viņš izdzirdēja - humpf. Tur uzliesmoja de Kērs. Kriss pameta skatienu atpakaļ un redzēja, ka visa bruņinieka auguma augšdaļa ir liesmu apņemta. De Kērs cauri liesmām cieši skatījās uz viņu.
Kriss skrēja tālāk, cik ātri vien spēja. Prom no arsenāla.
•
Pārējie pie vidējiem vārdem ieraudzīja Krišu skrienam šurp. Viņš vicināja rokas. Biedri nesaprata, kāpēc. Viņi stāvēja vārtu vidū un gaidīja Krišu.
Viņš kliedza: - Prom! Prom! - un māja, lai viņi slēpjas aiz stūra. Mareks paskatījās vidus pagalmā un ieraudzīja liesmas arsenāla logos.
Mūkam! - viņš iesaucās. Viņš grūda pārējos tālāk, otrā pagalmā.
Kriss izskrēja pa vārdem, un Mareks vēl paguva satvert viņu aiz rokas un ievilkt aizsegā, kad nogranda sprādziens. Virs arsenāla sienām pacēlās liela uguns lode; viss vidus pagalms bija uguns gaismas pieliets. Sprādziena vilnis notrieca gar zemi ij karavīrus, ij teltis, ij zirgus. Visapkārt kūpēja dūmi, valdīja jukas.
Lai paliek galerija! - sacīja Profesors. - Laižamies! - Un viņi skrēja taisni pāri pagalmam. Tieši priekšā bija redzami pēdējie vārti.
Kontroles telpā atskanēja sajūsmas saucieni. Krāmere sāka no priekiem lēkāt. Gordons sita Sternam pa muguru. Monitorā atkal bija parādījušies lauka ragi. Lieli un skaidri.
Viņi brauc atpakaļ! - sauca Krāmere.
Sterns paskatījās videoekrānā, kurā bija redzami tranzīta telpas paneļi. Tehniķi jau bija vairākus uzpildījuši, un tie turējās. Atlikušos uzpildīja šobrīd, un ari tajos ūdens jau bija gandrīz līdz augšai.
Cik laika palicis? - viņš jautāja.
Divas minūtes divdesmit sekundes.
Cik laika vēl vajag paneļiem?
Divas minūtes desmit.
Sterns iekoda lūpā. - Paspēsim?
Paspēsim kā likts! - attrauca Gordons.
Sterns atkal pievērsās lauka svārstībām. Tās bija vēl spēcīgākas un izteiktākas. Smailēs virmoja krāsas. Galvenā smaile tagad bija nostabilizējusies un slējās virs pamatlīnijas kā kalns. - Cik viņu atgriežas? - viņš jautāja. Taču atbilde kļuva skaidra pati no sevis, jo kalns sadalījās vairākās atsevišķās korēs.
Trīs, - sacīja tehniķis. - Izskatās, ka atgriežas trīs.
Ārējie vārti bija ciet: smagais režģis bija nolaists, tiltiņš pacelts. Zemē gulēja piecu sargu līķi. Mareks cēla režģi - izdevās, vismaz tik, lai izlistu pa apakšu cauri. Taču tiltiņš šā vai tā bija pacelts.
Kā lai to nolaiž? - jautāja Kriss.
Mareks nopētīja ķēdes, kas iesniedzās sardzes namā. - No turienes, - viņš sacija, rādīdams uz augšu. Vinčas mehānisms atradās otrajā stāvā.
Palieciet šeit! - viņš piebilda. - Es to izdarīšu.
Nāc tūlīt atpakaļ! - teica Keita.
Neuztraucies!
Mareks uzkliboja pa vītņu kāpnēm un nonāca šaurā vienkāršā mūra telpā, kuras lielāko daļu aizņēma tiltiņa ceļamā vinča. Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas sargāja dzelzs tapu, kura bija iebāzta staip zobratiem, lai turētu tiltiņu paceltu. Mareks pagrūda sirmgalvi sānis un izrāva tapu. Ķēdes sāka žvadzēdamas griezties; tiltiņš laidās lejup. Mareks raudzījās tajā, tad pameta skatienu taimeri un iztrūcies ieraudzīja, ka tas rāda 00:01:19.
Andrē! - auss aparādņā atskanēja Kriša balss. - Nāc!
-Tūlīt!
Mareks pagriezās uz iešanu. Tad viņš izdzirdēja skrienošus soļus un saprata, ka uz sardzes nama jumta ir karavīri, kas skrien no mūra skatīties, kāpēc tiek nolaists tiltiņš. Ja viņš tagad atstās šo telpu, tad viņi uzreiz apturēs tiltiņu.
Mareks saprata, ko tas nozīmē. Viņam jāpaliek ilgāk.
•
Kriss lejā skatījās, kā nolaižas tiltiņš, dzirdēja ķēžu klank- stoņu. Starp mūri un tiltiņu paplašinājās satumsušais, zvaigžņotais debesu joms. Kriss sauca: - Andrē, nāc taču!
Te ir karavīri!
Nu un?
Man jāsargā ķēde!
Kā? - nesaprata Kriss.
Mareks neatbildēja. Kriss dzirdēja stenienu, tad sāpju kaucienu. Mareks tur, augšā, cīnījās. Kriss skatījās, kā tiltiņš turpina laisties lejup. Viņš palūkojās uz Profesoru. Bet Profesora seja palika neizteiksmīga.
• •
Mareks ar izslietu zobenu stāvēja pie kāpnēm, kas veda lejup no jumta. Viņš bija nogalinājis pirmo karavīru, kas parādījās. Bija nogalinājis ari otru un aizspēris abus līķus sānis, lai paliktu telpa vēzieniem. Citi vīri uz kāpnēm apjukuši apstājās, Mareks dzirdēja to murmināšanu.
Tiltiņa ķēde turpināja žvadzēt. Tiltiņš slīdēja lejup.
Andrē, nāc!
Mareks paskatījās taimeri. Rādīja 00:01:04. Nu vairs tikai drusku vairāk par minūti. Paskatījies pa logu, viņš redzēja, ka pārējie nav sagaidījuši, līdz tiltiņš nolaižas pavisam; viņi bija aiz- skrējuši pie otras malas un nolēkuši laukā aiz cietokšņa. Tagad viņš tumsā gandrīz vairs nevarēja tos redzēt.