Andrē! - Tas atkal bija Kriss. - Andrē!
Vēl viens karavīrs nāca lejā, un Mareks cirta. Zobens atsitās pret vinču un uzšķīla dzirksteles. Vīrs kliegdams steidzīgi atkāpās un pastūma atpakaļ ari citus.
Andrē, skrien! - sauca Kriss. - Vēl var paspēt!
Mareks zināja, ka tā ir taisnība. Viņš vēl varēja par mata
tiesu paspēt. Ja viņš skrietu tagad, karavīri nepaspētu pacelt tiltiņu, pirms viņš pārskrietu pāri un pievienotos citiem klajumā. Viņš zināja, ka biedri tur ir un gaida viņu. Viņa draugi. Gaida, lai dotos mājās.
Pagriezies, lai dotos prom, viņš ieraudzīja sirmgalvi, kas joprojām bija ierāvies stūrī. Mareks domāja: kā gan būtu nodzīvot visu mūžu šajā pasaulē. Dzīvot un mīlēt visu laiku kā kraujas malā, kur plosās mēris un bads, nāve un karš. Būt dzīvam šajā pasaulē.
Andrē, tu nāc?
Nav laika, - sacīja Mareks.
Andrē!
Viņš paskatījās klajumā un ieraudzīja virmojam gaismu. Viņi bija izsaukuši aparātu. Gatavi doties prom.
Aparāts jau bija klāt. Viņi stāvēja uz platformas. Gar to plīvoja vēsa migliņa, saplūzdama ar tumšo zāli.
Andrē, nāc! - sauca Keita.
Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Mareks teica: - Es palikšu. Es palikšu šeit.
Andrē, tu maldies. Pārdomā!
Es nepārdomāšu.
Tiešām? - Keita paskatījās uz Profesoru. Viņš tikai lēni pamāja.
Viņš to visu mūžu ir vēlējies.
Kriss ielika keramisko marķieri spraugā pie kājām.
•
Mareks skatījās pa sardzes nama logu.
Hei, Andrē! - Tas bija Kriss.
Paliec sveiks, Kris!
lai tev sokas!
Andrē! - Tā bija Keita. - Es nezinu, ko teikt.
Ardievu, Keita!
Tad viņš dzirdēja Profesora balsi: - Ardievu, Andrē!
Ardievu! - atbildēja Mareks.
Arī savā auss aparātiņā viņš dzirdēja ierakstīto balsi: - Stāviet mierīgi… acis vaļā… dziļa ieelpa… aizturiet elpu… Tā!
Klajumā bija redzams žilbinošs zilas gaismas uzliesmojums. Tad vēl viens un vēl viens, arvien vājāki, līdz vairs nepalika nekā.
Donigers staigāja šurpu turpu pa pustumšo skatuvi. Auditorijā klusi sēdēja trīs korporāciju pārstāvji un vēroja viņu.
- Agrāk vai vēlāk, - viņš teica, - izklaides, nepārtrauktas, nebeidzamas izklaides mākslīgais žilbums novedīs cilvēkus pie autentiskuma meklējumiem. Autentiskums būs divdesmit pirmā gadsimta atslēgas vārds. Un kas ir autentisks? Viss, ko nekontrolē korporācijas. Viss, kas nav radīts un strukturēts, lai nestu peļņu. Viss, kas pastāv pats no sevis un izveidojas saskaņā ar sevi. Un kas ir autentiskāks par itin visu citu? Pagātne!
Pagātne ir pasaule, kas pastāvēja jau pirms Disneja un Mēr- doka, pirms British Telecom un Nissan, Sony un IBM, un visiem citiem mūsdienu pasaules veidotājiem. Pagātne šeit bija pirms viņiem. Pagātne cēlās un grima bez viņu iejaukšanās un plānošanas. Pagātne ir īsta. Tā ir autentiska. Un tas darīs pagātni neticami pievilcīgu. Tāpēc ka pagātne ir vienīgā alternatīva korporatīvajai tagadnei.
Ko cilvēki darīs? To, ko viņi jau dara. Mūsdienās visātrāk augošā ceļojumu biznesa daļa ir kultūras tūrisms. Ļaudis grib apmeklēt ne tikai citas zemes, bet arī citus laikus. Ļaudis grib iejusties viduslaiku pilsētu mūros, plašos budistu tempļos, maiju piramīdu pilsētās, ēģiptiešu nekropolēs. Ļaudis grib pabūt pagātnes pasaulē, pastaigāt pa šo zudušo pasauli.
Un viņi negrib, lai tā būtu mākslīga. Viņi negrib, lai tā būtu izskaistināta vai sakopta. Viņi grib, lai tā ir autentiska. Kas garantēs šo autentiskumu? Kas kļūs par pagātnes brendu? ITC.
Es jums parādīšu, - Donigers turpināja, - mūsu plānus attiecībā uz kultūras tūrisma objektiem visā pasaulē. Es īpaši izcelšu vienu objektu Francijā, bet mums ir ari daudzi citi. Katrā no šiem gadījumiem mēs objektu nododam attiecīgās zemes valdībai. Taču mums pieder apkārtējā teritorija, kas nozīmē arī viesnīcas, restorānus un veikalus, kas tur atrodas, proti, visu tūrisma infrastruktūru. Nemaz nerunājot par grāmatām, filmām, ceļvežiem, suvenīriem, rotaļlietām un visu pārējo. Tūristi iztērēs tikai desmit dolāru, lai iekļūtu objektā, taču viņi iztērēs arī ap piecsimt dolāru, lai padzīvotu šā objekta tuvumā. Visus šos līdzekļus kontrolēsim mēs. - Viņš pasmaidīja. - Protams, lai nodrošinātu, ka tie tiek pārvaldīti nevainojami.
Ekrānā viņam aiz muguras parādījās diagramma.
- Mēs lēšam, ka peļņa no katra objekta būs divi miljardi dolāru gadā, ja pieskaitām preču tirdzniecību. Pēc mūsu aprēķiniem kopīgā kompānijas peļņa līdz nākamā gadsimta otrās desmitgades sākumam sasniegs simt miljardus dolāru gadā. Tas ir viens iemesls, lai jūs mums pievienotos.
Otrs iemesls ir svarīgāks. Tūrisma aizsegā mēs būtībā veidojam intelektuāla brenda vārdu. Pašlaik šādi brendu vārdi pastāv, piemēram, datoru programmatūrai. Taču vēsturei tādu nav. Un tomēr vēsture ir visjaudīgākais intelektuālais instruments, kāds ir sabiedrības rīcībā. Tas jāsaprot pavisam skaidri: vēsture nav tikai bezkaislīgs pagātnes notikumu reģistrs. Tā nav arī spēļu laukums, kurā pētniekiem aizrauties ar bērnišķīgiem strīdiem.
Vēstures nolūks ir izskaidrot tagadni - pateikt, kāpēc mūsu apkārtējā pasaule ir tāda, kāda tā ir. Vēsture mums stāsta, kas mūsu pasaulē ir svarīgs un kā tas ir radies. Tā mums stāsta, kāpēc mums augstu jāvērtē tās lietas, ko mēs augstu vērtējam. Un tā mums māca, ko vajadzētu ignorēt vai atmest. Tā ir īsta vara - ļoti dziļa vara. Vara definēt visu sabiedrību.
Nākotne pieder pagātnei - proti, tam, kas kontrolē pagātni. Šāda kontrole nekad agrāk nav bijusi iespējama. Tagad ir. Mēs, ITC, vēlamies palīdzēt saviem kliendem veidot to pasauli, kurā mēs visi dzīvojam, strādājam un patērējam. Un, to darot, es ticu, ka mums būs jūsu pilnīgs un nedalīts atbalsts.
Aplausu nebija, tikai apdullums un klusums. Tā bija vienmēr. Klausītājiem vajadzēja laiku, lai aptvertu, ko dzirdējuši. - Paldies par jūsu uzmanību, - noteica Donigers un nosoļoja no skatuves.
Lai tas būtu to vērts! - sacīja Donigers. - Man nepatīk pārtraukt šādas tikšanās.
Tas ir svarīgi, - atbildēja Gordons. Viņi gāja pa gaiteni uz aparātu telpas pusi.
Viņi ir atgriezušies?
-Jā. Mēs nostiprinājām paneļus, un trīs no viņiem ir atgriezušies.
-Kad?
Apmēram pirms piecpadsmit minūtēm.
-Un?
Viņi ir daudz pārcietuši. Viens no viņiem ir diezgan smagi ievainots, un viņš jāliek slimnīcā. Ar pārējiem diviem viss kārtībā.
Nu, un kāda ir problēma?
Viņi iegāja pa durvīm.
Viņi grib zināt, - sacīja Gordons, - kāpēc viņiem nekas nebija teikts par ITC plāniem.
Tāpēc, ka tā nav viņu darīšana, - atteica Donigers.
Viņi riskēja ar savu dzīvību…
Brīvprātīgi.
Bet vini…
»
Piedirst viņus! - iesaucās Donigers. - Kāpēc tas pēkšņi ir tik svarīgi? Vai nav vienalga? Viņi taču ir tikai vēsturnieki - viņi visi šā vai tā paliks bez darba, ja negribēs strādāt pie manis.
Gordons neatbildēja. Viņš skatījās Donigeram pār plecu. Donigers lēni pagriezās.
Tur stāvēja Džonstons un meitene, kam tagad bija īsi apgriezti mati, un viens no puišiem. Viņi bija netīri, noskranduši, asiņaini. Viņi stāvēja pie video monitora, kurā bija redzama auditorija. Korporāciju pārstāvji patlaban atstāja telpu, skatuve bija tukša. Tātad atbraucēji bija dzirdējuši viņa runu, vismaz dalu no tās.