Nu, - sacīja Donigers, pēkšņi uzsmaidīdams. - Es priecājos, ka esat atgriezušies!
Mēs ari priecājamies, - teica Džonstons. Taču viņš nesmaidīja.
Neviens neko neteica.
Viņi tikai cieši skatījās uz Donigeru.
Ek, ejiet taču visi dirst! - iesaucās Donigers. Viņš pagriezās pret Gordonu. - Kāpēc tu mani uz šejieni atvilki? Tāpēc ka vēsturnieki ir neapmierināti? Tā ir nākotne, vienalga, vai viņiem tas padk vai ne. Man nav laika šitā čakarēties. Man ir jāvada firma.
Taču Gordonam bija rokā mazs gāzes baloniņš. - Ir notikušas dažas apspriedes, Bob, - viņš teica. - Mēs domājam, ka turpmāk firma jāvada kādai mērenākai personai.
Atskanēja šņāciens. Donigers sajuta asu smaku, kas atgādināja ēteri.
Viņš pamodās, dzirdēdams skaļu dūkoņu un kaut ko, kas izklausījās pēc metāla griešanas. Viņš atradās aparātā. Viņš redzēja visus skatāmies viņā no vairogu otras puses. Viņš zināja, ka tagad, kad tranzīts bija sācies, kāpt ārā nedrīkst. - Tas jums neizdosies! - viņš skaļi sacīja, un tad viņu apžilbināja violetas lāzera gaismas uzliesmojums. Šie uzliesmojumi tagad mijās strauji. Viņš redzēja, kā tranzīta telpa ap viņu aug augumā, tātad pats saruka. Tad jau dzirdēja putu šņākoņu, kad tuvojās tām, un pēdējo spalgo skaņu ausīs. Viņš aizvēra acis, gaidot pāreju.
Melnums.
Viņš izdzirdēja putnu čivināšanu un atvēra acis. Vispirms viņš paskatījās debesīs. Tās bija skaidras. Tātad viņš nebija pie Vezuva. Viņš atradās pirmatnīgā mežā starp milzīgiem kokiem. Tātad tā nebija Tokija. Putnu čivināšana bija tīkama, gaiss silts. Tātad tā nebija Tunguska.
Kur, ellē, viņš bija nonācis?
Aparāts stāvēja drusku ieslīpi; mežs auga lēzenā nogāzē, kas nosliecās pa kreisi. Gabaliņu tālāk viņš redzēja gaismu starp koku stumbriem. Viņš izkāpa no aparāta un gāja lejup pa nogāzi. Kaut kur tālumā bija dzirdami lēni vienu vienīgu bungu sitieni.
Viņš iznāca mežmalā, no kuras pavērās skats uz nocietinātu pilsētiņu. Skatu daļēji aizmigloja dūmi, taču viņš uzreiz to pazina. Pie joda, viņš nodomāja, tā jau tikai Kastelgāra. Kāda' bija jēga attriekt viņu uz šejieni?
Protams, to visu izperinājis Gordons. Kaut kādas muļķības par sašutušiem akadēmiķiem. Tipisks Gordona gājiens. Tas ku- ņasdēls bija vadījis tehnoloģisko pusi un tagad iedomājies, ka spēj vadīt visu firmu. Gordons atsūtījis viņu šurp, iedomādamies, ka viņš nevarēs atgriezties.
Taču Donigers varēja atgriezties, un viņš to darīs. Viņš neuztraucās, jo marķieris viņam vienmēr bija līdzi. Viņš to turēja īpašā kurpes papēža rievā. Viņš novilka kurpi un apskatīja to. Jā, baltais marķieris atradās savā vietā. Taču tas bija iegrūsts dziļi rievā un izskatījās iesprūdis. Pakratot kurpi, neizkrita. Viņš mēģināja izkustināt to ar zariņu, bet zariņš saliecās.
Tad viņš mēģināja noraut kurpei papēdi, bet tas arī neizdevās. Vajadzēja kādu metāla darbarīku - ķīli vai kaltu. Gan jau pilsētiņā izdosies kaut ko sadabūt.
Viņš uzvilka kurpi atpakaļ, novilka žaked, noņēma kaklasaiti un devās lejup pa nogāzi. Skatoties uz pilsētu, viņš ievēroja dažas dīvainas detaļas. Viņš atradās aizsargmūra austrumu pusē, un vārti stāvēja plaši atvērti. Uz mūra nebija neviena karavīra. Tas bija savādi. lai kāds būtu gads, tas acīmredzot bija miera laiks - tādi laiki gadījās starp angļu iebrukumiem. Tomēr vārtiem šā vai tā vajadzētu būt apsargātiem, viņš domāja. Laukos nebija redzams neviens zemnieks. Tie izskatījās pamesti novārtā, aizauguši ar nezāļu puduriem.
Kas lēcies, viņš prātoja.
Viņš iegāja pa vārtiem pilsētiņā. Viņš redzēja, ka vārti ir neapsargāti, tāpēc ka sargkareivis guļ zemē uz muguras - miris. Donigers pieliecās un apskatīja viņu. Kareivja acis bija pieplūdušas asinīm. Laikam dabūjis pa galvu, nodomāja Donigers.
Viņš pievērsās pašai pilsētiņai. Tagad viņš redzēja, ka dūmi nāk no maziem podiņiem, kas izlikti visās malās - zemē, pie sienām, uz žogu stabiem. Un pilsētiņa izskatījās pamesta, tukša tik skaistā, saulainā dienā. Viņš aizgāja līdz tirgus laukumam, bet arī tur neviena nebija. Viņš izdzirdēja monotonu mūku dziedāšanu; tā tuvojās. Skanēja ari bungas.
Viņš juta pārskrienam drebuļus.
Laukumā iznāca dziedošo mūku procesija, apmēram ducis, tērpušies melnā, taču puse bija līdz viduklim izģērbušies un dauzīja sevi ar ādas pātagām, kurās bija ievīti metāla gabaliņi. Viņu pleci un muguras stipri asiņoja.
Flagelanti.
Tātad šādi viņi izskatījās - flagelanti, sevis šaustītāji. Doni- gers nostenējās un atkāpās sānis, taču mūki lēni un svinīgi soļoja garām, nelikdamies par viņu ne zinis. Donigers turpināja kāpties atpakaļ, līdz viņa mugura pret kaut ko atdūrās.
Viņš pagriezās un ieraudzīja koka ratus, zirga to priekšā nebija. Rati bija augsti nokrauti ar drēbes rituļiem. Tad viņš pamanīja, ka no viena rituļa izspraukusies bērna kājiņa. No kāda cita - sievietes roka. Skaļi zumēja mušas. Līķus bija apsēdis vesels mušu mākonis.
Donigers sāka drebēt.
Uz rokas bija dīvainas melnas pumpas.
Melnā Nāve.
Tagad viņš zināja, kurā gadā nonācis. Bija 1348. gads, kad mēris pirmo reizi sasniedza Kastelgāru un nogalināja trešo daļu tās iedzīvotāju. Un viņš zināja, kā tas izplatās - ar mušu kodumiem, no pieskaršanās un ari pa gaisu. Nāvējošo bacili varēja vienkārši ieelpot. Viņš zināja, ka slimība ir strauja; ka ļaudis krituši beigti turpat uz ielas. Vienbrīd tu jūties lieliski. Tad sākas klepus un galvassāpes. Pēc stundas tu jau esi pagalam.
Viņš bija tuvu pieliecies karavīram pie vārtiem. Tuvu viņa sejai.
Ļoti tuvu.
Šausmu stinguma pārņemts, Donigers atslīga pret mūri.
Viņš sēdēja pie mūra un sāka klepot.
EPILOGS
Lietus sīpinājās pār pelēcigo Anglijas ainavu. Vējstikla tīrītāji šļūkāja turp un atpakaļ. Edvards Džonstons šofera sēdeklī paliecās uz priekšu un, samiedzis acis, centās labāk pārredzēt apkaimi. Te bija zemi, tumšzaļi pakalni, īpašumu robežas iezīmēja tumši dzīvžogi, viss lietus izplūdināts. Pēdējā ferma bija gadījusies ceļā pirms pāris jūdzēm.
Džonstons sacīja: - Elsij, tu esi pārliecināta, ka šis ir pareizais ceļš?
Pilnīgi, - atteica Elsija Kastnere, viņai klēpī atvērts gulēja ceļu atlants. - Četras jūdzes pēc Čīthemas pagrieziena uz Bišopsveilu, tātad pēc vienas jūdzes jābūt, tur, labajā pusē.
Viņa rādīja uz nolaidenu pakalnu, uz kura auga daži ozoli.
Es neko neredzu, -110 aizmugurējā sēdekļa sacīja Kriss.
Vai gaisa kondicionētājs ir ieslēgts? - jautāja Keita. - Man ir karsti. - Viņa bija septītajā grūtniecības mēnesī, un viņai vienmēr bija karsti.
Jā, ir ieslēgts, - atbildēja Džonstons.
Līdz galam?
Kriss mierinoši papliķēja pa viņas ceļgalu.
Džonstons brauca lēni, lūkodams pēc jūdzes stabiņa ceļmalā. Lietus mazinājās. Redzamība kļuva labāka. Un tad Elsija izsaucās: - Re, kur ir!
Kalna galotnē iezīmējās apdrupušu mūru četrstūris.
-Tas?
Tā ir Elthemas pils, - viņa apstiprināja. - Pareizāk sakot, pilsdrupas.
Džonstons apturēja auto ceļmalā un izslēdza dzinēju. Elsija lasīja no ceļveža: "Pili cēlis Džons d'Elthems vienpadsmitajā gadsimtā, vēlāk tā vairākkārt pārbūvēta. Ievērojamas ir drupas no divpadsmitā gadsimta, kā ari kapela angļu gotikas stilā, kas celta četrpadsmitajā gadsimtā. Pils nav saistīta ar Elthemas pili Londonā, kas ir no vēlāka perioda."