Krāmere prātoja, kā to izskaidrot Donigeram. Dordoņas projekts nebija tik tālu pavirzījies, kā Donigers bija iedomājies. Būs ārkārtīgi grūti sākt vērienīgu rekonstrukciju, kamēr fragmenti vēl tik niecīgi. Un viņa bija pārliecināta, ka profesors Džonstons pretosies visiem ieteikumiem to sākt.
Mareks turpināja stāstījumu: - Tur tajās mājās mēs esam iekārtojuši savu štābu. - Viņš norādīja uz zemnieku saimniecību ar vairākām mūra ēkām netālu no drupām. Pie vienas no ēkām slējās zaļa telts. - Vēlaties apmest vēl vienu līkumiņu pār Kastelgāru?
Nē, - atteica Krāmere, pūlēdamās apslēpt vilšanos. - Lidosim tālāk.
Labi, nu tad laižam uz dzirnavām.
Helikopters pagriezās uz ziemeļiem un virzījās uz upes pusi. Zeme sliecās lejup, tad izlīdzinājās Dordoņas krastos. Viņi lidoja pāri platajai tumšbrūnajai upei un nonāca virs biezu mežu apaugušas saliņas pie tālākā - ziemeļu krasta. Starp saliņu un krastu bija tikai kādas piecpadsmit pēdas plata josla ar straujāku straumi. Un šeit viņa ieraudzīja vēl vienas būves drupas. Patiesībā tik ļoti sagruvušas, ka nevarēja pateikt, kas te agrāk bijis. - Un šeit? - viņa jautāja, lūkodamās lejup. - Kas ir tas?
Tās ir ūdensdzirnavas. Kādreiz šeit bija tilts pāri upei un zem tilta ūdens riteņi. Straumes spēks tika izmantots, maļot graudus un pumpējot lielās plēšas tērauda liešanai.
Te nekas nav atjaunots, - nopūzdamās teica Krāmere.
Nē, bet mēs to visu pētām, - sacīja Mareks. - Kriss Hjūss, viens no mūsu aspirantiem, to ir diezgan pamatīgi apguvis. Re, kur viņš lejā ir, kopā ar profesoru.
Krāmere ieraudzīja tumšmatainu neliela auguma jaunekli, kas stāvēja blakus garam, plecīgam vīram, kurā viņa pazina profesoru Džonstonu. Neviens no viņiem nepaskatījās augšup uz pāri dārdošo helikopteru; viņi bija koncentrējušies darbam.
Patlaban helikopters atstāja upi aiz muguras un virzījās uz līdzenu ieplaku austrumu pusē. Viņi lidoja pāri zemam taisnstūrainu mūru kompleksam, kas slīpajā rīta gaismā iezīmējās kā tumšas līnijas. Krāmere saprata, ka mūri ir tikai dažas collas augsti, taču kontūras bija skaidri izceltas un atgādināja mazu pilsētiņu.
Un tas? Vēl viena pilsētiņa?
Gandrīz. Tas ir Sentmēras klosteris, - atbildēja Mareks. - Viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem klosteriem Francijā. Četrpadsmitajā gadsimtā nodedzināts līdz zemei.
Tur daudz rakts, - bilda Krāmere.
Jā, tas ir mūsu galvenais objekts.
Lidojot garām, viņa redzēja lielas kvadrātveida bedres, kas bija izraktas, lai aizsniegtu katakombas zem klostera. Krāmere zināja, ka pētnieku vienība tām veltīja lielu uzmanību, jo cerēja atrast tur noglabātus klostera dokumentu krājumus; diezgan daudzi jau bija atrasti.
Helikopters aizgriezās projām un pietuvojās kaļķakmens klintīm franču pusē, kā ari mazai pilsētiņai. Tas paaugstināja augstumu, lai neieskrietu klintīs.
Mēs esam nonākuši pie ceturtā un pēdējā objekta, - sacīja Mareks. - Pie cietokšņa virs Bezenakas pilsētiņas. Viduslaikos to sauca par Laroku. Lai gan tas atrodas upes franču pusē, patiesībā to cēluši angļi, kas bija apņēmušies noturēt pastāvīgu atbalsta punktu franču teritorijā. Kā redzat, tas ir visai pamatīgs.
Tāds tas tiešām bija: varens militārs komplekss piecdesmit akru platībā ar diviem aizsargmūru apļiem, vienu iekšpus otra. Larokas cietoksnis bija labākā stāvoklī nekā citi projekta objekti, un tam bija vairāk saglabājušos mūru. Vieglāk varēja saprast, kas tas kādreiz bijis.
Taču tur jau bija pilns ar tūristiem.
Jūs tur ielaidāt tūristus? - viņa vīlusies jautāja.
Tas nebija gluži mūsu lēmums, - atteica Mareks. - Kā jūs zināt, tas ir jauns objekts, un Francijas valdība gribēja, lai tas ir pieejams publikai. Taču mēs to, protams, atkal slēgsim, kad sāksim rekonstrukciju.
Un kad tas notiks?
Nu… Sāksim, ātrākais, pēc diviem, vēlākais, pēc pieciem gadiem.
Krāmere neteica neko. Helikopters apmeta loku un pacēlās augstāk.
Tā, - noteica Mareks, - nu jau esam galā. No šejienes var redzēt visu projektu: Larokas cietoksni, klosteri ieplakā, dzirnavas un otrā upes krastā Kastelgāras cietoksni. Vai jūs vēlētos vēlreiz uzmest tiem aci?
Nē, - sacīja Daiena Krāmere. - Varam lidot atpakaļ. Esmu redzējusi gana.
Edvards Džonstons, Jeilas universitātes vēstures profesors, samiedzis acis, paskatījās helikopterā, kas aizdārdēja virs galvas. Tas lidoja uz dienvidiem, uz Dommu, kur atradās nolaišanās laukums. Uzmetis acis rokas pulkstenim, Džonstons sacīja: - Turpināsim, Kris!
- Jā, - atsaucās Kriss Hjūss. Viņš atkal pievērsās datoram, kas bija uzsliets uz trijkāja viņiem priekšā, pievienoja globālās pozicionēšanas aparātu jeb GPS un ieslēdza. - Tikai minūtīte jāpagaida.
Kristofers Stjuarts Hjūss bija viens no Džonstona aspirantiem. Kopā ar Profesoru - viņu vienmēr dēvēja tikai šādi - šai objektā strādāja pieci aspiranti, kā arī divi duči bakalaura programmas studentu, kas bija iejūsmojušies par viņu, klausoties kursu "Ievads Rietumu civilizācijā".
Iejūsmināties par Edvardu Džonstonu ir viegli, domāja Kriss. Kaut arī krietni pāri sešdesmit, Džonstons joprojām bija plecīgs un vingrs; viņš kustējās veikli, izstarojot spēku un enerģiju. Iededzis, ar tumšām acīm un smīnīgu izturēšanās manieri, viņš bieži vien vairāk atgādināja Mefistofeli, nevis vēstures profesoru.
Tomēr viņš ģērbās kā tipisks augstskolas profesors: pat šeit, arheoloģiskos izrakumos, viņam katru dienu bija mugurā pogājams krekls ar kaklasaiti. Viņa vienīgā piekāpšanās lauka apstākļiem bija džinsi un pārgājiena kurpes.
Studenti tik ļoti mīlēja Džonstonu tāpēc, ka viņš dziļi iesaistījās to dzīvē: reizi nedēļā viņš tos uzņēma savās mājās un paēdināja; ja kādam bija mācību, naudas vai ģimenes grūtības, viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt - taktiski, neizrādoties.
Kriss uzmanīgi izsaiņoja metāla kasti, kas gulēja pie kājām, vispirms izņemot caurspīdīgu šķidrā kristāla ekrānu, kuru viņš uzstādīja vertikāli, ielāgojot stiprinājumos virs datora. Tad viņš restartēja datoru, lai tas atpazītu ekrānu.
- Vēl tikai dažas sekundes, - viņš teica. - GPS jau kalibrē.
Džonstons tikai pacietīgi pamāja un pasmaidīja.
Aspirants Kriss specializējās zinātrtes vēsturē - ārkārtīgi kontroversiālā nozarē -, taču viņš smalki izvairījās no strīdiem, pievērsdamies nevis mūsdienu, bet viduslaiku zinātnei un tehnoloģijām. Tādējādi viņš bija kļuvis par ekspertu metalurģijas paņēmienos, bruņu darināšanā, trīslauku zemkopības ciklā, miecēšanas ķīmijā un kādā ducī citu šā perioda zinību. Savu doktora disertāciju viņš bija nolēmis rakstīt par viduslaiku dzirnavu tehnoloģijām - fascinējošu, maz pētītu jomu.
Un šobrīd viņš, protams, īpaši interesējās par Sentmēras dzirnavām.
Džonstons mierīgi gaidīja.
Kad Kriss mācījās pirmajā kursā, autokatastrofā gāja bojā viņa vecāki. Kriss, vienīgais bērns ģimenē, bija neizturami satriekts; viņš pat grasījās izstāties no augstskolas. Džonstons ļāva jaunajam studentam uz trim mēnešiem ievākties savā mājā un ari pēc tam daudzus gadus bija viņam tēva vietā, dodams padomus par visu, sākot 110 vecāku mantojuma līdz problēmām ar meitenēm. Un ar meitenēm problēmu bija daudz.
Pēc vecāku nāves Kriss pinās ar daudzām sievietēm. Rezultāts bija sarežģījumi ikdienas dzīvē - semināra laikā jāiztur iznīcinoši skatieni 110 piekrāptas mīļākās; pusnaktī jāatbild uz drudžainiem telefona zvaniem par izkritušām mēnešreizēm, tobrīd atrodoties gultā ar kādu citu; jāgudro, kā īpaši slepeni kādā viesnīcā satikties ar filozofijas profesori, kam tolaik rit derdzīga šķiršanās prāva, - pie tā visa viņš paguva pierast. Neizbēgami pasliktinājās viņa sekmes, un tad Džonstons sauca viņu pie sevis un vairākus vakarus pavadīja, runājot par dzīvi.