Nu, kolēģiem avīzē varētu pateilct, - atbildēja Džonstons, - ka nekā neparasta nav. Faktiski tādas ir caurmēra izmaksas tik lielā objektā kā šis. ITC dod divsimt piecdesmit tūkstošus tiešajām izmaksām, simt divdesmit piecus netiešajām, proti, universitātei, vēl astoņdesmit stipendijām, ceļa un uzturēšanās izdevumiem un piecdesmit laboratorijas un arhivēšanas izmaksām.
Taču tas nebūt nav viss, - viņa teica, spēlēdamās ar matu šķipsnu un strauji mirkšķinādama acis. Koķetē, cik spēka, nodomāja Kriss. Viņš nekad nebija redzējis sievieti tā darām. Laikam jābūt francūzietei, lai tā uzvestos.
Profesors, kā likās, to neievēroja. - Protams, protams! Nav viss, - viņš piekrita, - bet to nesaņemam mēs. Pārējais ir paša objekta rekonstrukcijas izmaksas. Tās tiek atsevišķi uzskaitītas, jo, kā jūs zināt, rekonstrukcija tiek finansēta kopā ar Francijas valdību.
Protams, - viņa sacīja. - Tātad tas pusmiljons, ko iztērē jūsu paša pētnieku grupa, jūsuprāt, ir gluži parasta lieta?
Nu, mēs varam lūgt Fransuā precizēt, - atbildēja Džonstons, - bet, cik man zināms, šai Francijas daļā darbi noris divdesmit septiņos dažādos arheoloģiskos objektos. Sākot ar pa- leolītiskajiem izrakumiem, ko Cīrihes universitāte veic kopā ar Kārnegija-Melona universitāti, un beidzot ar romiešu castrum jeb fortu, ko Bordo universitāte pētī kopā ar oksfordiešiem. Šādu projektu vidusmēra izmaksas ir pusmiljons dolāru gadā.
Es to nezināju. - Viņa skatījās Profesoram acīs ar neslēptu apbrīnu. Pārāk klaji, nodomāja Kriss. Taču tad viņam ienāca prātā, ka varbūt tas, kas notiek, vērtējams gluži citādi. Varbūt tas bija tikai žurnālistes paņēmiens, kā izvilināt informāciju.
Džonstons atskatījās uz Belēnu, kas gāja aiz viņa. - Nu, Fransuā? Ko tu saki?
Es ticu, ka tu zini, ko dari, proti, saki, - atbildēja Belēns. - Finansējums svārstās no četriem līdz sešiem simtiem tūkstošu ASV dolāru. Skandināvu, vācu un amerikāņu pētniekiem ir jāmaksā vairāk. Arī paleolīta izpēte ir dārgāka par vidējo, taču kopumā, jā, pusmiljons varētu būt vidējais daudzums.
Mis Delvēra nenovērsa uzmanību no Džonstona. - Un, lai saņemtu šo finansējumu, profesor Džonston, cik daudz jums jākontaktējas ar ITC?
Tikpat kā nemaz.
Tikpat kā nemaz? Tiešām?
Firmas prezidents Roberts Donigers šeit bija pirms diviem gadiem. Vēsture ir viņa vaļasprieks, un viņu ļoti aizrāva šeit notiekošais, gluži kā puiku. Apmēram reizi mēnesī ITC atsūta kādu no viceprezidentiem. Viens ari šobrīd ir šeit. Taču kopumā viņi liek mūs mierā.
Un ko jūs zināt par pašu ITCl
Džonstons paraustīja plecus. - Viņi nodarbojas ar kvantu fizikas pētījumiem. Viņi ražo detaļas, kuras izmanto MRI un citos medicīniskos aparātos, un tamlīdzīgi. Un viņi attīsta vairākas jaunas, uz kvantiem balstītas datēšanas metodes, lai precīzi noteiktu jebkura priekšmeta tapšanas laiku. Šai jomā mēs sadarbojamies.
Skaidrs. Un vai šīs metodes ir efektīvas?
Šeit, mūsu vietējā lauku "birojā", mums ir aparātu paraug- modeļi. Līdz šim tie ir izrādījušies pārāk smalki konkrētam darbam. Mūždien samaitājas.
Tātad tāpēc ITC jūs finansē? Lai pārbaudītu savu aparatūru?
Nē, - atteica Džonstons, - tieši otrādi. Datēšanas tehniku ITC projektē tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc finansē mūs: Bobs Donigers ir vēstures entuziasts. Mēs esam viņa hobijs.
Dārgs hobijs.
Tikai ne viņam, - sacīja Džonstons. - Viņš ir miljardieris. Viņš nopirka Gūtenberga Bībeli par divdesmit trim miljoniem. Ruānas gobelēnu izsolē par septiņpadsmit miljoniem. Mūsu projekts ir tikai sīknauda.
Varbūt. Taču misters Donigers ir arī lielisks biznesmenis… -Jā.
Vai jus tiešām domājat, ka viņš jus atbalsta tikai personiskas intereses dēļ? - Viņas tonis bija viegls, gandrīz ķircinošs.
Džonstons ieskatījās viņai tieši acīs. - Nekad nevar zināt, mis Delvēra, kādi ir otra cilvēka rīcības iemesli.
Viņam ari radušās aizdomas, nosprieda Kriss.
Likās, ka to sajutusi ari Delvēra, jo viņa uzreiz pārslēdzās uz lietišķāku toni. - Jā, protams. Es to jautāju konkrēta iemesla pēc. Vai tiesa, ka jums nepieder jūsu pētījumu rezultāti? Viss, ko jūs atrodat un atklājat, nonāk ITC īpašumā.
Jā, tieši tā.
Jūs tas neuztrauc?
Ja es strādātu Microsoft korporācijā, manu pētījumu rezultāti piederētu Billam Geitsam. Viņam piederētu viss, ko es atrastu un atklātu.
Jā, bet tas taču ir pavisam citādi.
Kāpēc? ITC ir tehnoloģiju firma, un Donigers savu fondu ir nodibinājis tieši tā, kā tehnoloģiskas firmas to dara. Mani šāda vienošanās it nemaz neuztrauc. Mums ir tiesības publicēt savus pētījumus - viņi pat maksā par publikācijām.
Pēc tam, kad viņi tās akceptējuši.
Jā. Viņi ir pirmie, kas saņem mūsu ziņojumus. Taču viņi nekad neko nav komentējuši.
Tātad jūs aiz visa tā nesaskatāt nekādus plašākus ITC plānus?
Un jūs saskatāt? - atjautāja Džonstons.
Es nezinu, - viņa atteica. - Tāpēc es jums prasu. Jo ITC kā firmas rīcībā tiešām ir daži ļoti dīvaini aspekti.
Kādi aspekti?
Piemēram, tas, - viņa sacīja, - ka ITC ir viens no pasaules lielākajiem ksenona patērētājiem.
Ksenona? Tās gāzes?
Jā. To lieto lāzeros un elektronu lampās.
Džonstons paraustīja plecus. - Manis pēc viņi var lietot ksenonu, cik vien viņiem tīk. Vai tad tā ir mana darīšana?
Un kā ar viņu interesi par eksotiskiem metāliem? ITC nesen nopirka kādu Nigērijas firmu, lai nodrošinātos ar niobija piegādēm.
Niobija? - Džonstons pašūpoja galvu. - Kas ir niobijs?
Tas ir metāls, līdzīgs titānam.
Kā to lieto?
Supervadītājos magnētos un kodolreaktoros.
Un jūs gribat zināt, kā ITC to izmanto? - Džonstons atkal pašūpoja galvu. - Jums būtu jājautā viņiem, mis Delvēra.
Es jau jautāju. Viņi teica, ka tas esot domāts "padziļinātiem magnētisma pētījumiem".
Nu re! Vai ir kāds iemesls viņiem neticēt?
>
Nē, - viņa atteica. - Taču, kā jūs pats teicāt, ITC ir pētniecības firma. Viņu galvenajā mītnē Blekrokā, Ņūmeksikā, strādā divi simti fiziķu. Skaidri un neapšaubāmi tā ir augsto tehnoloģiju firma.
-Jā…
Tapec es brīnos, kapec šadai augsto tehnoloģiju firmai vajag tik daudz zemes.
Zemes?
ITC ir iepirkusi lielus zemes gabalus nomaļos apvidos visā pasaulē: Sumatras kalnos, ziemeļu Kambodžā, dienvidaustrumu Pakistānā, Gvatemalas vidienes džungļos, Peru augstienēs.
Džonstons sarauca pieri. - Jūs esat pārliecināta?
Jā. Viņi ir izdarījuši pirkumus arī Eiropā. Piecsimt hektāru uz rietumiem no Romas. Vācijā pie Heidelbergas septiņsimt hektāru. Francijā tūkstoš hektārus kaļķakmens pakalnos pie Lo upes. Un pēdīgi tieši šeit
Šeit?
Jā. Izmantojot britu un zviedru holdingkompānijas, viņi ir klusi pievākuši piecsimt hektāru visapkārt jūsu objektam. Tie lielākoties ir meži un lauki, vismaz pašlaik.
Izmantojot holdingkompānijas?
Tāpēc tam ir tik grūti izsekot. Lai ko ITC darītu, tas nepārprotami prasa slepenību. Bet kāpēc šī firma finansē jūsu pētījumus un arī pērk zemi ap objektu?
Man nav ne jausmas, - sacīja Džonstons. - Sevišķi tāpēc, ka pats objekts ITC nepieder. Jūs droši vien atceraties, ka visu šo apvidu - Kastelgāru, Sentmēru un Iaroku - viņi pagājš- gad nodeva franču valdībai.
Protams. lai tiktu vaļā no nodokļiem.
Šā vai tā, objekts nepieder ITC. Kāpēc lai viņi pirktu zemi tam apkārt?