Es ļoti labprāt jums parādītu savus savāktos materiālus.
Varbūt tā tiešām būtu labāk, - sacīja Džonstons.
Tie ir tepat mašīnā.
Viņi devās uz džipu. Noskatoties viņos, Belēns noklakšķi- nāja mēli. - Ai-ai-ai, mūsdienās tik grūti uzticēties.
Kriss jau grasījās kaut ko atbildēt savā lauzītajā franču valodā, taču noklikšķēja viņa rācija. - Kriš? - Tas bija Deivids Sterns, projektu tehnologs. - Kris, vai Profesors ir pie tevis? Pajautā viņam, vai viņš kaut ko zina par tādu Džeimsu Voneku.
Kriss nospieda pogu uz rācijas. - Profesors šobrīd ir aizņemts. Kas tur ir par lietu?
Tas ir kaut kāds tips no Galepas. Viņš jau divreiz zvanīja. Grib atsūtīt mums mūsu klostera attēlu, ko, viņš saka, esot atradis tuksnesī.
Ko? Tuksnesī?
Varbūt viņš ir drusku nojūdzies. Viņš apgalvo, ka esot policists, un visu laiku murkšķ par kaut kādu mirušu ITC darbinieku.
Lai atsūta to bildi uz mūsu e-pasta adresi, - sacīja Kriss. - Tad tu varēsi apskatīties.
Viņš izslēdza rāciju. Belēns pameta skatienu rokas pulkstenī, atkal noklakšķināja mēli, tad pavērās uz mašīnu, pie kuras stāvēja Džonstons un Delvēra un, galvām gandrīz saskaroties, caurskatīja dokumentus. - Man ir arī citas tikšanās, - viņš sērīgi noteica. - Kas zina, cik ilgi tas vēl vilksies?
Es domāju, ne pārāk ilgi, - sacīja Kriss.
•
•
Pēc divdesmit minūtēm Belēns brauca prom ar mis Delvēru blakussēdeklī, kamēr Kriss ar Profesoru palika stāvam un mājam atvadas. - Es domāju, ka tas noritēja diezgan sekmīgi, - noteica Džonstons.
Ko viņa tev parādīja?
Dažus datus par zemes pirkumiem šajā apkaimē. Taču nekā pārliecinoša tur nebija. Četrus zemes gabalus nopirkusi kāda mazpazīstama vācu investīciju pārvaldes grupa. Divus nopircis kāds britu advokāts, kurš apgalvo, ka pēc aiziešanas pensijā šeit dzīvošot; vēl vienu kāds holandiešu baņķieris savai pieaugušajai meitai un tā tālāk.
Briti un holandieši jau gadiem pērk zemi Perigoras novadā, - sacīja Kriss. - Tas nav nekas jauns.
Tieši tā, bet viņa ir iedomājusies, ka visi šie pirkumi ir saistīti ar ITC. Tam gan trūkst pierādījumu. Būtu stipri jānotic.
Auto bija prom. Viņi pagriezās un gāja uz upi. Saule jau bija augstāk debesīs, un kļuva siltāks.
Simpātiska sieviete, - Kriss uzmanīgi ieminējās.
Es domāju, ka viņa pārāk cītīgi strādā, - sacīja Džonstons.
Viņi iekāpa laivā, kas bija piesieta pie krasta, un Kriss airēja uz Kastelgāru.
•
Viņi atstāja laivu un sāka kāpt Kastelgāras pakalnā. Viņi redzēja pirmās pils esamības pazīmes. Šajā pusē no mūriem bija palikuši tikai ar zāli apauguši uzbērumi ar atsegtiem, apdru- pušiem akmeņiem galā, kas atgādināja garas rētas. Pēc sešiem gadsimtiem tie izskatījās gandrīz vai pēc dabiskiem veidojumiem. Taču patiesībā tās bija mūra atliekas.
Zini, - sacīja Profesors, - īstenībā viņai vienkārši nepatīk korporatīvais finansējums. Taču arheoloģiskie pētījumi vienmēr bijuši atkarīgi no labvēļiem. Pirms simt gadiem šie labvēļi bija privātpersonas: Kārnegijs, Pībodijs, Stenfords. Mūsdienās bagātība ir kolektīva, tāpēc Nippon TV finansē Siksta kapelu, British Telecom finansē Jorku, Philips Electronics finansē Tulūzas castrum un ITC finansē mūs.
Tādi ir tie sātani, - noteica Kriss. Uzkāpuši pakalnā, viņi ieraudzīja Daienas Krāmeres tumšo siluetu un tam blakus An- drē Mareku.
Profesors nopūtās. - Šī diena ir galīgi izķēzīta. Cik ilgi viņa te grasās uzkavēties?
Viņas lidmašīna ir Beržerakā. Aizlidot paredzēts šopēc- pusdien trijos.
•
Atvainojiet par to sievieti! - sacīja Daiena Krāmere, kad Džonstons piegāja viņai klāt. - Viņa visiem krīt uz nerviem, bet mums nekādi neizdevās tikt no viņas vaļā.
Belēns teica, ka jūs esot gribējusi, lai es ar viņu runāju.
Mēs gribam, lai visi ar viņu runā, - sacīja Krāmere. - Mēs darām visu iespējamo, lai parādītu viņai, ka nekādu noslēpumu nav.
Likās, ka visvairāk viņa uztraucās par to, - sacīja Džonstons, - ka ITC šai apvidū iepērkot zemi.
Ieperkot zemi? ITC? - Krāmere smejas. - Šito es vēl nebiju dzirdējusi. Vai viņa jautāja ari par niobiju un kodolreaktoriem?
Kā nu ne, jautāja. Viņa teica, ka jūs esot nopirkuši kādu firmu Nigērijā, lai nodrošinātos ar krājumiem.
Nigērijā… - atkārtoja Krāmere, šūpodama galvu. - Alt kungs… Mūsu niobijs nāk no Kanādas. Starp citu, tas nav nemaz tik rets metāls. Dabūjams par septiņdesmit pieciem dolāriem mārciņā. - Viņa pakratīja galvu. - Mēs piedāvājām viņu izvadāt pa mūsu laboratorijām, piedāvājām interviju ar mūsu prezidentu un lai atved fotogrāfu un pati savus ekspertus, un ko vien vēlas. Bet nē. Tā ir modernā žurnālistika: neļauj faktiem maisīties pa kājām.
Krāmere pagriezās un pamāja uz Kastelgāras drupām visapkārt. - Lai kā būtu ar to žurnālisti, - viņa sacīja, - doktors Mareks man ir visu lieliski izrādījis, gan no helikoptera, gan kājām ejot. Skaidri redzams, ka jūsu darbs ir vienkārši fantastisks. Virzība laba, darbam ir ārkārtīgi augsta akadēmiskā kvalitāte, visa reģistrācija pirmklasīga, darbinieki apmierināti, objekts prasmīgi pārvaldīts. Viss ir lieliski, un es priecājos no visas sirds. Taču doktors Mareks man teica, ka viņam tagad jāiet uz… Kas tas bija?
Uz paukošanas nodarbību, - sacīja Mareks.
Jā, uz paukošanas nodarbību. Es domāju, tas katrā ziņā jādara. Neizklausās pēc nodarbes, kurā var palaisties, tāpat kā klavierspēlē. Un mēs tikmēr pastaigāsim pa objektu, labi?
Protams, - sacīja Džonstons.
Iepīkstējās Kriša rācija. Kāda balss sacīja: - Kris? Tevi meklē Sofija.
Es viņai atzvanīšu.
Nē, nē, - sacīja Krāmere. - Ejiet vien! Mēs ar Profesoru parunāsim divatā.
Parasti, - ātri iejaucās Džonstons, - Kriss man ir līdzās, lai pierakstītu.
Es nedomāju, ka mums šodien vajadzēs ko pierakstīt.
Labi, manis pēc. - Viņš pagriezās pret Krišu. - Tomēr atstāj man savu rāciju - katram gadījumam!
Lūdzu! - atsaucās Kriss. Viņš noāķēja rāciju no jostas un pasniedza Džonstonam. Paņemdams to, Džonstons redzami nospieda balss aktivācijas slēdzi. Tad viņš piesprauda aparātu pie jostas.
Paldies! - viņš teica. - Tagad labāk ej un piezvani Sofijai. Viņai nepatik gaidīt.
Tieši tā! - attrauca Kriss.
Kad Džonstons ar Krāmeri devās staigāt pa drupām, viņš traucās pāri laukam uz mūra ēku, kurā bija iekārtots projekta birojs.
Tieši aiz Kastelgāras pilsētiņas drūpošajiem mūriem pētnieki bija nopirkuši pussagruvušu mūra šķūni, uzlikuši tam jaunu jumtu un nostiprinājuši sienas. Šeit viņi glabāja visu savu elektroniku, laboratorijas iekārtas un arhivēšanas datorus. Neapstrādātie ziņojumi un atradumi bija izklāti uz zemes plašajā zaļajā teltī blakus šķūnim.
Kriss iegāja šķūnī, ko viņi bija sadalījuši divās telpās. Pa kreisi bija Elsijas Kastneres, vienības valodnieces un grafoloģijas ekspertes, nodalījums; tur viņa sēdēja, salīkusi pār pergamenta dokumentiem. Kriss viņu ignorēja un devās taisni uz elektronikas telpu. Tur bija Deivids Sterns, kalsnais un briļļainais projekta tehnikas eksperts; viņš runāja pa tālruni.
Nu, - sacīja Sterns, - jums vajadzēs to dokumentu ieske- nēt ar diezgan augstu izšķirtspēju un tad atsūtīt mums. Vai jums tur ir skeneris?
Kriss steidzīgi pārskatīja uz galda izlikto aparatūru, meklēdams lieku rāciju. Nevienas nebija, visas uzlādēšanas ligzdas bija tukšas.
Policijas departamentā nav skenera? - Sterns izklausījās pārsteigts. - Ā, jūs neesat tur. Nu, un vai jūs nevarat uz turieni aizbraukt un lietot policijas skeneri?