Выбрать главу

Kriss piebikstīja Sternam. - Rāciju, - viņš pačukstēja.

Sterns pamāja un noāķēja no jostas savējo. - Jā, labi, gan jau arī slimnīcas skenerim nav ne vainas. Varbūt tur kāds va­rēs jums palīdzēt. Mums vajadzētu tūkstoš divsimt astoņdes­mit un tūkstoš divdesmit četru pikseļu attēlu, saglabāt kā JPEG failu. Ja jūs to nosūtītu uz mūsu…

Kriss steidzās laukā, jau slēgdams kanālu pēc kanāla.

No šķūņa durvīm varēja pārlūkot visu objektu. Viņš redzē­ja Džonstonu ar Krāmeri ejam gar plato malu ar skatu uz klos­teri. Krāmere bija atvērusi bloknotu un kaut ko tajā rādīja.

Beidzot Kriss atrada viņus astotajā kanālā.

…amatīgu paātrinājumu pētījumu gaitā, - sacīja Krāmere.

Un Profesors teica: - Ko?

Profesors Džonstons pāri briļļu metāla rāmim uzlūkoja pre- timstāvošo sievieti. - Tas nav iespējams, - viņš teica.

Viņa dziļi ievilka elpu. - Varbūt es neesmu pietiekami labi izskaidrojusi. Jūs šeit jau veicat nelielu rekonstrukciju. Un Bobs gribētu, - viņa sacīja, - to paplašināt līdz pilnīgas rekon­strukcijas programmas apjomam.

Jā. Un tas nav iespējams.

Izstāstiet man - kāpēc?

Tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām! - aizkaitināts izsau­cās Džonstons. - Klausieties, visi atjaunošanas darbi, ko mēs līdz šim esam veikuši, bijuši drošības pasākumi. Mēs esam no­stiprinājuši sienas, lai tās neuzgāžas mūsu pētniekiem uz gal­vas. Taču mēs nebūt neesam gatavi sākt paša objekta celšanu par jaunu.

Bet vismaz daļu, - viņa sacīja. - Nu, piemēram, šeit, klos­terī. Jūs noteikti varētu atjaunot baznīcu un krusteju tai blakus, un refektoriju, un…

Ko? - pārtrauca Džonstons. - Refektoriju? - Refektorijs bija mūku ēdamzāle. Džonstons norādīja uz izrakumu lauku­mu, kur zemas sienas un grāvīši dažādos virzienos veidoja sarežģītu rakstu. - Kas teica, ka refektorijs bija blakus krust- ejai?

Nu, es…

Redziet nu! Tieši par to es runāju, - sacīja Džonstons.

- Mēs joprojām neesam skaidrībā par to, kur īsti bijis refekto­rijs. Un tikai nesen mēs sākām domāt, ka tas varētu būt bla­kus krustejai, bet mēs neesam pārliecināti.

Krāmere sāka zaudēt savaldību. - Profesor, akadēmiskie pē­tījumi var vilkties bezgalīgi, bet reālajā rezultātu pasaulē…

Es neesmu pret rezultātiem, - teica Džonstons, - taču šādu izrakumu vienīgā jēga ir nepieļaut pagātnes kļūdu atkārtošanu. Pirms simt gadiem bija viens arhitekts, vārdā Violē le Duks. Viņš atjaunoja arhitektūras pieminekļus visā Francijā. Daži dar­bi bija labi, taču tajos gadījumos, kad nepietika informācijas, viņš izlīdzējās ar iztēli. Šīs celtnes bija viņa fantāzijas augļi.

Es saprotu, ka jūs gribat būt precīzs…

Ja es būtu zinājis, ka ITC grib Disnejlendu, es nemūžam nebūtu piekritis!

Mēs negribam Disnejlendu.

Mis Krāmere, ja atjaunošanu sāks tagad, tad tieši tāds būs rezultāts. Tā būs fantāzija. Viduslaiklenda.

Nē, - viņa sacīja. - Es jums varu pilnīgi noteikti aplieci­nāt. Mēs negribam fantāziju. Mēs gribam vēsturiski precīzu šā objekta atjaunošanu.

Bet tas pašlaik nav iespējams.

Mēs esam pārliecināti, ka ir.

-Kā?

Profesor, mēs jūs ļoti cienām, tomēr jūs esat pārmēru pie­sardzīgs. Jūs zināt vairāk, nekā jums pašam liekas. Piemēram, Kastelgāras pilsētiņu aiz pašas pils. To taču noteikti var atjau­not!

Nu… Kādu daļu varbūt tiešām var.

Un tas ir viss, ko mēs lūdzam. Tikai atjaunot kādu daļu!

Deivids Sterns iznāca no šķūņa un ieraudzīja Krišu, kas stā­vēja, piespiedis pie auss rāciju. - Noklausies, Kris?

Tsss! Tas ir svarīgi! - nošņācās Kriss.

Sterns paraustīja plecus. Viņš nekad nespēja pilnībā iesais­tīties aspirantu aizrautīgajā interesē. Tie bija vēsturnieki, bet

Sternam bija fiziķa izglītība un citāds skatījums uz pasauli. Viņu nekādi nespēja iejūsmināt vēl viens jauns viduslaiku pavards vai daži kauli no apbedījuma. Jebkurā gadījumā šo darbu - uzraudzīt elektroniskās iekārtas, veikl dažādas ķīmiskas analīzes, datēšanu ar oglekļa metodi un tamlīdzīgus sīkumus - viņš bija uzņēmies tikai, lai būtu tuvu savai draudzenei, kas mā­cījās vasaras skolā Tulūzā. Viņu bija ieintriģējusi arī kvantu da­tēšanas ideja, taču pagaidām šie aparāti īsti nedarbojās.

Rācijā Krāmere sacīja: - Un, ja jūs atjaunotu daļu pilsētiņas, tad varētu atjaunot ari daļu no ārējā pils mūra, kur tas ir bla­kus pilsētiņai. Lūk, tajā sektorā! - Viņa norādīja uz zemu, robai­nu mūri, kas stiepās pāri izrakumiem virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Profesors sacīja: - Nu, laikam jau varētu…

Un, - turpināja Krāmere, - mūri varētu pagarināt uz dien­vidiem, kur tas iesniedzas tajā mežā. Varētu mežu izcirst un atjaunot torni.

Sterns ar Krišu saskatījās.

Par ko viņa runā? - sacīja Sterns. - Kādu torni?

Neviens to mežu vēl nav pat uzmērījis, - sacīja Kriss. - Mēs grasījāmies to izcirst vasaras beigās un uzmērīt rudenī.

Rācijā viņi dzirdēja Profesora balsi: - Jūsu ierosinājums ir ļoti interesants, mis Krāmere. Man jāapspriež tas ar pārējiem, un pie pusdienu galda varēsim turpināt par to runāt.

Un tad Kriss redzēja Profesoru pagriežamies, paskatāmies

tieši uz vērotāju pusi un rādām ar pirkstu uz mežu.

Atstājuši aiz muguras klajumu ar drupām, viņi uzkāpa pa zaļo valni un iegāja mežā. Koki bija slaidi, taču tie auga cieši kopā, un zem lapotnēm bija tumšs un vēss. Kriss Hjūss gāja gar pils seno ārējo mūri, līdz tas pamazām saruka no jostas augstuma līdz zemiem akmens atsegumiem un beidzot pavi­sam iegrima zemē.

No šā brīža viņam nācās noliekties, ar rokām atstumt pa­pardes un citus sīkus augus, lai saskatītu sienas turpinājumu.

Mežs visapkārt kļuva arvien biezāks. Viņš juta dziļu mieru un atcerējās, ka, pirmoreiz ieraugot Kastelgāru, gandrīz visa šī apkaime bija viens vienīgs mežs. Daži palikušie mūri bija ap­auguši ar ķērpjiem un sūnām un šķita izcēlušies no zemes kā dabiski veidojumi. Gaisotne bija noslēpumaina. Kopš mežs tika lieliem gabaliem izcirsts un sākti izrakumi, šī gaisotne bija zudusi.

Sterns gāja viņam nopakaļ. Parasti viņš reti atstāja labora­toriju, un šī pārmaiņa, šķiet, viņam patika. - Kāpēc visi koki te ir tik mazi? - viņš jautāja.

Tāpēc, ka tas ir jauns mežs, - atbildēja Kriss. - Gandrīz visiem mežiem Perigorā ir mazāk par simt gadiem. Agrāk šī zeme tika apstrādāta, te bija vīna dārzi.

-Un?

Kriss paraustīja plecus. - Slimības un kaitēkļi. Ap gadsim­tu miju miltrasa un laputis visus vīnogulājus nobendēja. Un viss apauga ar mežu. - Un viņš piebilda: - Franču vīna rūpniecība gandrīz aizgāja bojā. Viņus izglāba importēti vīnogulāji, izturī­gi pret laputīm, no Kalifornijas. Šo faktu viņiem nepatīk atce­rēties.

Runādams viņš turpināja skatīties zemē, ieraudzīdams šur tur pa akmenim, knapi pietiekami, lai izsekotu senā mūra lī­nijai.

Bet pēkšņi tā bija pazudusi. Viņš to bija pazaudējis. Tagad nāksies atgriezties, risināt pavedienu no jauna.

Sasodīts…

Kas ir? - jautāja Sterns.

Es nevaru atrast mūri. Tas gāja šajā virzienā, - viņš norā­dīja ar delnu, - un tagad tā vairs nav.

Viņi stāvēja īpaši bieza pameža vidū, lielas papardes mijās ar ērkšķainiem krūmeļiem, kas skrāpēja viņa kailos stilbus. Sternam bija garās bikses, un viņš devās uz priekšu, sacīdams: - Es nezinu, Kris, kaut kur tepat taču jābūt…