Kriss zināja, ka jāatgriežas. Viņš bija nule pagriezies, lai dotos pa savām pēdām atpakaļ, kad izdzirdēja Sterna kliedzienu.
Kriss atskatījās.
Sterna nebija. Viņš bija pazudis.
Kriss stāvēja mežā viens pats.
Deivid?
Vaids. - Eh… velns…
Kas noticis?
Es sasitu celi. Sāp kā…
Kriss viņu nekur neredzēja. - Kur tu esi?
Bedrē, - sacīja Sterns. - Es iekritu. Uzmanies, ja nāc uz šo pusi! Faktiski… - Steniens. Lāsti. - Neuztraucies, es varu piecelties. Viss kārtībā. Faktiski… Oho!
-Kas?
Pagaidi!
Kas tur ir?
Pagaidi brītiņu, labi?
Kriss redzēja brikšņus kustamies, papardes nošūpojamies, kad Sterns virzījās pa kreisi. Tad Sterns ierunājās. Viņa balss izklausījās savādi. - Ē… Kris?
-Nu?
Te ir mūra posms. Izliekts.
Ko tu saki?
Kris, es domāju, ka es te stāvu apaļa torņa apakšā, iekšpusē.
Tie vairs nav joki, - sacīja Kriss. Un viņš nodomāja: kā Krāmere varēja zināt to?
Pārbaudiet datorā! - sacīja Profesors. - Paskatieties, vai kādā no helikoptera attēlu izvērsēm - infrasarkanajos vai radarattēlos - neparādās tornis. Varbūt ir jau reģistrēts, bet mēs vienkārši neesam tam pievērsuši uzmanību.
Visdrīzāk varētu būt vēlas pēcpusdienas infrasarkanajos attēlos, - sacīja Sterns. Viņš sēdēja krēslā ar ledus kompresi pie ceļa.
Kāpēc vēlas pēcpusdienas?
Tāpēc, ka kaļķakmens uztur siltumu. Tieši tāpēc alu cilvēkiem te tik ļoti patika. Pat ziemā kurā katrā Perigoras kaļķakmens alā bija par desmit grādiem siltāk nekā ārā.
-Tātad pēcpusdienā…
Mūros paliks siltums, kaut ari mežs atdzisīs. Un tas parādīsies infrasarkanajā.
Pat pazemes mūros?
Sterns paraustīja plecus.
Kriss sēdēja pie datora un sāka spaidīt taustiņus. Atskanēja kluss pīkstiens. Attēls pēkšņi nomainījās.
Ups! E-pasts nāk.
Kriss uzklikšķināja pastkasti. Bija tikai viens jauns ziņojums, taču tas visai ilgi lejuplādējās. - Kas tas ir?
Droši vien tas Voneka, - sacīja Sterns. - Es teicu viņam, lai atsūta visai lielu bildi. Droši vien viņš nav to saspiedis.
Tad monitorā parādījās attēls: ģeometriski izkārtots punktiņu raksts. Viņi uzreiz to pazina. Tā neapšaubāmi bija Sentmē- ra. Viņu pašu objekts.
Detalizētāks attēls nekā viņu veidotais.
Džonstons, samiedzis acis, vērās attēlā. Viņš bungoja ar pirkstiem pa galda virsmu. - Dīvaini, - viņš beidzot sacīja, - ka Belēns un Krāmere te iegadījās vienā un tai pašā dienā.
Aspiranti saskatījās. - Kas tur dīvains? - jautāja Kriss.
Belēns nelūdza tikšanos ar viņu. Un viņš taču vienmēr grib satikt finansētājus.
Kriss paraustīja plecus. - Viņš izskatījās ļoti aizņemts.
Jā, tāds viņš tiešām izskatījās. - Profesors pievērsās Sterilam. - Šā vai tā, izdrukā šito! Paskatīsimies, ko teiks mūsu arhitekte.
Ketrina Eriksone - pelnu blonda, zilacaina, tumši iedegusi - karājās piecdesmit pēdu augstumā ar seju tikai dažas collas no Kastelgāras kapelas apdrupušajiem, gotiskajiem griestiem. Viņa gulēja, atzvēlusies siksnās, un mierīgi pierakstīja bloknotā ziņas par konstrukciju virs sevis.
Aspirante Eriksone bija visnesenāk pievienojusies pētnieku vienībai, tikai pirms dažiem mēnešiem. Sākotnēji viņa bija iestājusies Jeilā studēt arhitektūru, taču atklāja, ka viņai nepatīk izvēlētā specialitāte, un pārgāja uz vēstures departamentu. Šeit viņu sameklēja Džonstons un pārliecināja piebiedroties savējiem; pārliecināja tādā pašā veidā kā pārējos: - Kāpēc gan jūs neliekat nost tās vecās grāmatas un neķeraties pie istas vēstures, pie praktiskas un aptaustāmas vēstures?
Tad nu tepat roku galā tā vēsture bija - tieši virs galvas. Kei- tai jau patika tā karāties: viņa bija uzaugusi Kolorādo un bija kaislīga alpīniste. Katru svētdienu viņa pavadīja, kāpaļādama pa klintīm Dordoņas krastos. Reti gadījās kāds cits kāpējs, un tas bija lieliski: mājās, lai tiktu labajās vietās, nācās stāvēt rindā.
Ar cērti viņa dažādās vietās atdalīja pa javas gabaliņam spek- troskopiskajām analīzēm. Katru paraudziņu viņa iemeta savā plastmasas trauciņā, līdzīgā tiem, kuros glabā fotofilmiņas. Trauciņi bija savērti viņai pār pleciem un krūtīm gluži kā pat- ronjostas.
Viņa atzīmēja datus uz trauciņiem. Atskanēja balss: - Vai tu nevarētu tikt lejā? Es gribu tev kaut ko parādīt.
Viņa paskatījās pār plecu un ieraudzīja lejā Džonstonu. - Protams, - viņa teica. Keita atraisīja mezglus un līgani nolaidās zemē. Viņa attrauca no sejas dažas blondas šķipsnas. Keita Eriksone nebija skaistule - to jau māte, agrākā Kolorādo universitātes salidojuma karaliene, viņai bieži bija teikusi -, taču viņai piemita svaigs, tīrs amerikāniskums, kas vīriešiem likās pievilcīgs.
Tu jau nezin kur varētu uzrāpties, - sacīja Džonstons.
Viņa atāķēja siksnas. - Citādi jau šos datus nevar dabūt.
-Ja tu tā saki…
Nopietni, - viņa teica. - Ja jūs gribat zināt šīs kapelas arhitektonisko vēsturi, tad man ir jātiek tur augšā un jāņem javas paraugi. Tāpēc ka griesti ir daudzas reizes pārbūvēti - vai nu tāpēc, ka slikti uzcelti, vai tāpēc, ka grauti karos ar katapul- tārn.
Skaidrs, ka karos, - teica Džonstons.
Nu, es neesmu tik pārliecināta, - sacīja Keita. - Galvenās pils struktūras - lielā zāle, iekšējie dzīvokļi - ir stabilas, taču vairākas sienas nav labi uzceltas. Dažos gadījumos liekas, ka iebūvētas papildu sienas, lai izveidotu slepenas ejas. Šai pilī tādas ir vairākas. Viena pat iet uz virtuvi! Tas, kurš veicis šīs pārbūves, droši vien bijis visai iebaidīts. Un varbūt tās ir būvētas pārāk ātri. - Viņa noslaucīja rokas gar šortiem. - Tā. Ko jūs gribējāt man rādīt?
Džonstons pasniedza viņai papīra lapu. Tā bija datorizdru- ka, punktiņu rindas, izkārtotas taisnās, ģeometriskās figūrās.
Kas tas ir? - viņa jautāja.
To es gribu zināt.
Izskatās pēc Sentmēras.
Tiešām?
Es teiktu, ka jā. Taču…
Viņa izgāja no kapelas un paskatījās uz klostera izrakumiem, apmēram jūdzi tālāk, ieplakā. Tie bija redzami kā uz delnas, gandrīz tikpat skaidri kā zīmējums viņai rokā.
-Khm…
-Nu?
Šai zīmējumā ir redzamas būves, ko mēs vēl neesam at- seguši, - viņa teica. - Kapela kā apsīda pievienota baznīcai, otra krusteja ziemeļaustrumu kvadrantā… un šis izskatās pēc
dārza iekšpus mūriem… Un vispār - kur jūs dabūjāt šo attēlu?
•
Restorāns Markeisakas ciematā atradās pašā plakankalnes malā ar skatu uz visu Dordoņas ieleju. Krāmere pacēla acis un pārsteigta ieraudzīja, ka Profesors ieradies kopā ar Mareku un Krišu. Viņa sarauca pieri. Viņa bija gaidījusi privātas pusdienas un sēdēja pie divvietīga galdiņa.
Viņi visi apsēdās turpat, Mareks paņēma divus krēslus no blakusgaldiņa. Profesors paliecās uz priekšu un saspringti uzlūkoja Krāmeri.
Mis Krāmere, - viņš sacīja, - kā jūs zinājāt, kur ir refektorijs?
Refektorijs? - Viņa paraustīja plecus. - Nu, es nezinu. Vai tad tas nebija nedēļas atskaitē? Nē? Tad varbūt doktors Mareks man to minēja. - Viņa skatījās trīs nopietnajās sejās.
Kungi, klosteri taču nav gluži mana specialitāte! Es to būšu kaut kur dzirdējusi.
Un par torni mežā?
Tam jābūt kādā no attēliem. Vai vecajās fotogrāfijās.
Mēs pārbaudījām. Nav.
Profesors pār galdu piestūma viņai attēlu. - Un kāpēc kādam ITC darbiniekam, ko sauc Džozefs Traubs, ir pieejams pilnīgāks šā klostera attēls nekā mums?