Es nezinu… Kur jūs to dabūjāt?
No kāda policista Galepā, Ņūmeksikā, kurš man uzdeva līdzīgus jautājumus kā es jums.
Krāmere neatbildēja. Tikai skatījās vēsturniekā.
Mis Krāmere, - Profesors beidzot noteica. - Es domāju, jūs kaut ko no mums slēpjat. Es domāju, ka jūs esat mums aiz muguras veikuši paši savus pētījumus un neesat dalījušies rezultātos ar mums. Un vēl es domāju, ka iemesls ir šāds: jūs ar Belēnu esat apspriedusi, kā izmantot šo vietu, ja izrādītos, ka es nesadarbojos. Un Francijas valdība ļoti labprāt dabūtu amerikāņus projām no sava kultūras mantojuma objekta.
Profesor, tā it nemaz nav taisnība. Es varu jums apliecināt…
Nē, mis Krāmere, to jūs nevarat vis. - Viņš paskatījās rokas pulkstenī. - Cikos jūs izlidojat atpakaļ uz ITC?
Trijos.
Es varu lidot kaut tūlīt.
Viņš atstūmās ar krēslu no galda.
Bet es lidoju vispirms uz Ņujorku.
Es domāju, būs labāk, ja jūs mainīsiet savus plānus un lidosiet uz Ņūmeksiku.
Jums vajadzētu satikties ar Bobu Donigeru, un es nezinu, kad viņš ir brīvs…
Mis Krāmere! - Profesors paliecās viņai pretī. - Nokārtojiet to!
Kad Profesors devās ceļā, Mareks sacīja: - Es lūdzu Dievu, lai Viņš vada tevi ceļā un droši pārved mājās! - To viņš vienmēr teica projām braucošiem draugiem. Šo frāzi pirms sešsimt gadiem bieži lietoja grāfs Džefrijs de la Tūrs.
Dažiem likās, ka Mareka aizraušanās ar pagātni ir īsta apsēstība. Patiesībā tā saskanēja ar viņa dabu: jau kopš bērnības viņu ļoti interesēja viduslaiki, un tagad varēja uzskatīt, ka viņš tajos zināmā mērā dzīvo. Reiz pie restorāna galda kāds draugs jautājis, kāpēc viņš neaudzē bārdu, un Mareks atbildējis: - Tāpēc, ka nav modē. - Kā tad nav modē? - protestējis pārsteigtais draugs. - Paskaties visapkārt! - Un Mareks atbildējis: - Jā, bet es gribēju teikt, ka manā laikā nav modē. - Ar savu laiku viņš domāja trīspadsmito un četrpadsmito gadsimtu.
Daudzi viduslaiku pētnieki spēja lasīt senajās valodās, taču Mareks prata tajās runāt: vidusperioda angļu, senfranču, oksi- tāniešu un latīņu. Viņš bija arī šā perioda apģērbu un manieru eksperts. Būdams augumā padevies un atlēta dotībām apveltīts, viņš sāka apgūt tālaika militārās iemaņas. Galu galā, viņš skaidroja, tas bija nepārtraukta kara laiks. Viņš jau mācēja jāt ar lielajiem peršeroniem, kurus agrāk izmantoja kā kara zirgus. Un viņš bija it labi iemanījies paukoties, stundām vingrinādamies ar sporta paukošanas treniņu manekenu, tā saukto kvintēnu. Loka šaušanā Mareks bija kļuvis tik prasmīgs, ka jau sāka mācīt to citiem. Un tagad viņš mācījās cīnīties ar plato zobenu.
Taču detalizētās zināšanas par pagātni viņu dīvaini atrāva no šodienas realitātes. Profesora pēkšņā aizbraukšana samulsināja visus projekta dalībniekus; klīda dažnedažādas baumas, sevišķi starp jaunākajiem studentiem: ITC pārtraucot finansējumu. ITC grasoties pārvērst projektu par viduslaiku atrakciju parku. ITC tuksnesī kādu nogalinājusi un iekūlusies nepatikšanās. Darbs apstājās; ļaudis slaistījās un pļāpāja.
Mareks beidzot nolēma sasaukt sapulci, lai apklusinātu baumas. Agri pēcpusdienā viņš sapulcināja visus lielajā, zaļajā teltī pie šķūņa. Mareks paskaidroja, ka Profesoram ar ITC radušās domstarpības un ka Profesors aizbraucis uz ITC mītni tās atrisināt. Mareks teica, ka tā esot vienkārša nesaprašanās un pēc dažām dienām viss būšot nokārtots. Viņš teica, ka grupa būs pastāvīgā kontaktā ar Profesoru, jo viņš solījis zvanīt ik pēc divpadsmit stundām; un ka drīz vien Profesors atgriezīsies un nekas nebūs mainījies.
Tas neko nelīdzēja. Dzijā nemiera sajūta palika. Vairāki no jaunajiem ieteicās, ka pēcpusdienā ir pārāk karsts, lai strādātu; laiks vairāk piemērots, lai ar laivām pabraukātu pa upi; Mareks, beidzot sajutis vispārējo noskaņu, teica, ka viņi var iet.
Arī aspiranti cits pēc cita nolēma paņemt brīvu pēcpusdienu. Keita parādījās ar vairākām mārciņām metāla ap vidukli un paziņoja, ka dodas kāpt klintī aiz Gažakas. Viņa jautāja Krišam, vai tas negrib nākt līdzi (turēt viņas virves - viņa zināja, ka pats kāpt nemūžam neuzdrošināsies), taču Kriss atteica, ka dosies uz staļļiem, kopā ar Mareku. Sterns pavēstīja, ka brauks vakariņot uz Tulūzu. Riks Čangs devās uz Lezeizī apciemot kādu kolēģi paleolīta izrakumos. Šķūnī palika tikai grafoloģe Elsija Kastnere un pacietīgi studēja senos dokumentus. Mareks aicināja viņu līdzi, bet Elsija sacīja: - Nemuļķojies, Andrē! - Un turpināja strādāt.
•
Jāšanas sporta centrs pie Suilakas bija četras jūdzes atstatu, un tieši tur Mareks divas reizes nedēļā trenējās. Kāda maz izmantota laukuma tālajā stūrī viņš bija uzstādījis dīvainu T veida siju konstrukciju uz grozāma statņa. Viens T sijas gals bija apsists ar mīkstu materiālu; otrā galā karājās ādas vīstoklis, kas atgādināja boksa bumbieri.
Tas bija kvintēns - tik sena ierīce, ka pirms tūkstoš gadiem mūki to zīmēja uz savu krāšņi ilustrēto manuskriptu malām. Patiesībā tieši pēc šādiem zīmējumiem savu versiju bija veidojis Mareks.
Uztaisīt kvintēnu bija diezgan vienkārši; daudz grūtāk bija sadabūt kārtīgu pīķi. Ar šāda veida ķibelēm Marekam, kā jau eksperimentālās vēstures entuziastam, nācās saskarties jo bieži. Gadījās, ka mūsdienu pasaulē nebija iespējams iztaisīt pat visparastākos un vienkāršākos pagātnes priekšmetus. Pat tad, kad nauda nebija šķērslis, pateicoties ITC pētniecības fondam.
Viduslaikos bruņinieku turnīru pīķus darināja ar vienpadsmit pēdas garām koka virpām, jo tieši tāds bija turnīra pīķa standartgarums. Taču tik lielas koka virpas tikpat kā nekur vairs nebija atrodamas. Pēc ilgiem meklējumiem Mareks atrada īpašu kokapstrādes darbnīcu Ziemeļitālijā pie Austrijas robežas. Meistari spēja iztaisīt Mareka norādīto izmēru priedes koka pīķus, taču bija satriekti dzirdot, ka viņš grib pasūtīt veselus divdesmit. - Pīķi lūst, - viņš meistariem skaidroja. - Man vajag daudz. - Lai neciestu no šķēpelēm, viņš amerikāņu futbola ķiveres sejsargam pielāgoja papildus sietu. Jādams ar šo ķiveri galvā, viņš piesaistīja apkārtējo uzmanību, jo izskatījās pēc nojukuša bitenieka.
Ar laiku Mareks piekāpās moderno tehnoloģiju priekšā un pasūtīja alumīnija pīķus. Tos viņam gatavoja firma, kuras pa- matspecialitāte bija beisbola nūjas. Alumīnija pīķi bija labāk izbalansēti un pat šķita autentiskāki, lai gan galīgi neatbilda attiecīgajam periodam. Un, tā kā par šķēpelēm vairs nebija jāraizējas, viņš varēja lietot parastu jātnieka aizsargcepuri.
Tāda viņam bija galvā arī pašlaik.
Stāvēdams lauka viņā galā, viņš pamāja Krišam, kas atradās pie kvintēna. - Kris? Gatavs?
Kriss pamāja un novietoja T siju Marekam vajadzīgajā leņķī. Viņš pamāja. Mareks nolaida pīķi līmeniski un pamudināja zirgu.
Vingrināšanās ar kvintēnu likās nodevīgi vienkārša. Zirgam aizauļojot līdz kvintēnam, jātnieks mēģināja ar pīķa galu trāpīt pa T sijas apsisto galu. Ja izdevās, viņš iegrieza siju, un tad vajadzēja aši piecirst piešus, lai paspētu aizbrāzties garām, iekams ādas vīstoklis griezdamies pašam iebelž pa galvu. Mareks zināja, ka vecajos laikos šis vīstoklis bija gana smags, lai jaunu jātnieku izsistu no segliem. Taču Mareks to darīja tikai tik smagu, lai trieciens būtu izturams, kaut ari sāpīgs.
Pirmajā skrējienā viņš precīzi trāpīja pa siju, taču nepaspēja izvairīties 110 vīstokļa, kas iezvēla viņam pa kreiso ausi. Viņš pieturēja zirgu un drusku atkāpās ar to. - Vai tu tiešām negribi pamēģināt, Kris?