Varbūt vēlāk, - atteica Kriss, novietodams T siju nākamajam skrējienam.
Pirms dažām dienām Marekam bija izdevies pierunāt Krišu pāris reižu pamēģināt skrējienu uz kvintēnu. Tomēr viņam bija aizdomas, ka tas notika tikai tāpēc, ka Krišam bija īpaši iemesli pēkšņi ieinteresēties par visiem jāšanas mākslas aspektiem.
Mareks apgrieza zirgu, aizjāja vietā un mēģināja atkal. Kad viņš sāka šo vingrināšanos, likās neiespējami grūti no auļojoša zirga trāpīt pīķi vienu kvadrātpēdu lielā mērķi. Nu jau viņš sāka iemanīties. Vidēji viņam izdevās trāpīt četros gadījumos no pieciem.
Zirgs traucās uz priekšu. Viņš nolaida pīķi.
Sveiks, Kris!
Kriss pagriezās un pamāja meitenei, kas jāšus tuvojās puišiem. Tobrīd Mareka pīķis trāpīja mērķī, un ādas vīstoklis
griezdamies ietriecās Krišam tieši sejā.
•
Kriss apdullis gulēja zemē un dzirdēja dzidrus meitenes smieklus. Tomēr viņa aši nokāpa no zirga un palīdzēja viņam piecelties. - Ai, Kris! Lūdzu, piedod, ka smējos! - viņa teica ar savu eleganto britu akcentu. - Tā bija tikai mana vaina. Man nevajadzēja novērst tev uzmanību.
Nekas, viss jau ir kārtībā, - viņš drusciņ īgni norūca. Viņš nobraucīja zemi no zoda, pagriezās pret meiteni un izspieda smaidu.
Krišu, kā vienmēr, satrieca viņas skaistums, sevišķi šobrīd, kad blondajos matos spīdēja pēcpusdienas saule, vizmoja lieliskā sejas krāsa un izcēlās dziļi violetās acis. Sofija Rīsa-Hemp- tone bija visskaistākā sieviete, kādu viņš jelkad bija saticis. Un visgudrākā. Un vistalantīgākā. Un vispavedinošākā.
Ak, Kris, Kris! - viņa iesaucas, aizskardama viņam seju ar vēsiem pirkstu galiem. - Es no sirds atvainojos. Tā… Nu, ir labāk?
Sofija bija Čeltnemas koledžas studente; divdesmit gadus veca, četrus gadus jaunāka par Krišu. Viņas tēvs, Hjū Hemp- tons, bija advokāts Londonā; viņam piederēja lauku māja, kuru pa vasaru īrēja Profesora vienība. Sofija bija atbraukusi un apmetusies pie draugiem kādā no kaimiņu mājām. Kādu dienu viņa ieradās kaut ko paņemt no sava tēva kabineta. Kriss viņu ieraudzīja un tūlīt ieskrēja kokā.
Kriss sērīgi nodomāja, ka šis sākums laikam noteica visu viņu attiecību toni. Tagad Sofija paskatījās viņā un teica: - Mani, protams, glaimo, ka es atstāju tik satriecošu iespaidu, Kris. Es tikai uztraucos par tavu drošību. - Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņu uz vaiga. - Es tev šodien zvanīju.
Es zinu, es netiku vaļā. Mums bija krīze.
Krīze? Kā izpaužas arheoloģiska krīze?
Eh, kā jau visiem. Ķīviņi par finansējumu.
Ak jā! Jums jau tie ITC no Ņūmeksikas. - Viņa lika šim vārdam izskanēt tā, it kā tā būtu pasaules mala. - Tu zini, ka vini sagribēja pirkt mana tēva māju?
'-Jā?
Jā, teica, ka viņiem ša vai ta vajagot to īret uz tik daudziem gadiem, ka tikpat labi viņi varētu to nopirkt. Tēvs, protams, atteicās.
Protams. - Viņš uzsmaidīja meitenei. - Kā būtu ar vakariņām?
Ai, Kris! Es šovakar nevaru. Bet rīt mēs varētu doties izjādē. labi?
Protams.
No rīta? Desmitos?
Labi, - viņš teica. - Es būšu pie tevis desmitos.
Es tevi neatraušu no darba?
Tu taču zini, ka atrausi.
Mēs jau varam to darīt kādu citu dienu.
Nē, nē! - viņš attrauca. - Rīt desmitos.
Sarunāts! - viņa sacīja ar žilbinošu smaidu.
Īstenībā Sofija Hemptone bija gandrīz pārāk skaista, viņas augums bija pārāk perfekts, viņas izturēšanās pārāk valdzinoša, lai būtu pavisam reāla. Mareku, piemēram, tas atgrūda.
Taču Kriss bija kā apburts.
Kad viņa aizjāja, Mareks atkal traucās uz mērķi. Šoreiz Krišam izdevās izvairīties no kvintēna. Rikšodams atpakaļ, Mareks sacīja: - Tevi rausta kā lelli diedziņā, vecais.
Varbūt, - atteica Kriss. Patiesībā viņam tas bija vienalga.
Nākamajā dienā Mareks klosterī palīdzēja Rikām Čangam katakombu izrakumos. Viņi jau nedēļām ilgi šeit rakās. Darbs virzījās lēni, jo viņi nemitīgi uzdūrās cilvēku pīšļiem. Ikreiz, kad uzgāja kaulus, viņi lika pie malas lāpstas un ķērās pie mazajiem kaplīšiem un zobu sukām.
Riks Čangs bija vienības fiziskās antropoloģijas speciālists. Viņš bija īpaši vingrinājies atšķirt cilvēku kaulu daļas; viņš varēja paskatīties uz zirņa lieluma kaula gabaliņu un pateikt, vai tas ir no labās vai kreisās rokas locītavas, vīrieša vai sievietes, bērna vai pieaugušā, sens vai mūsdienu.
Taču šeit atrodamie cilvēku pīšļi bija mīklaini. Pirmām kārtām, visi bija vīrieši; dažiem no garajiem kauliem bija redzami kaujas ievainojumi. Vairākos galvaskausos bultu caurumi. Tieši tā krita lielākā daļa četrpadsmitā gadsimta karotāju: 110 bultām. Taču nebija nekādu ziņu, ka šai klosterī jelkad būtu notikušas kaujas. Vismaz viņiem zināmajos avotos tādu ziņu nebija.
Viņi bija nupat atraduši kaut ko līdzīgu sarūsējušas ķiveres gabalam, kad iezvanījās Mareka mobilais tālrunis. Zvanīja Profesors.
Kā klājas? - jautāja Mareks.
-Jauki, vismaz pagaidām.
Vai tu satiki Donigeru?
Jā, šopēcpusdien.
-Un?
Es vēl nezinu.
Viņi joprojām grib sākt strauju rekonstrukciju?
Nu, es neesmu pārliecināts. Stāvoklis nav gluži tāds, kādu es gaidīju. - Profesors izklausījās mīklains, aizdomājies.
Kādā zinā?
Es nevaru to apspriest pa telefonu, - sacīja Profesors. - Taču es gribēju pateikt, lūk, ko: nākamo divpadsmit stundu laikā es nezvanīšu, varbūt pat veselu diennakti nezvanīšu.
Khm… Skaidrs. Vai viss kārtībā?
Vislabākajā kārtībā, Andrē.
Mareks nebija par to pārliecināts. - Vai tev nevajag aspirīnu? - Tā bija viena no viņu ierastajām kodētajām frāzēm, kā pajautāt, vai nav atgadījies kas nelāgs, gadījumos, kad sarunas biedrs nevarēja brīvi runāt.
Nē, nē, it nemaz.
Tu izklausies tāds kā attālinājies…
Pārsteigts, tā gan varētu teikt. Bet viss ir kārtībā. Vismaz man liekas, ka viss ir kārtībā. - Viņš ieturēja pauzi, tad pajautāja: - Un kā objektā? Kā klājas jums?
Es te ar Riku esmu klosterī. Rokamies katakombās ceturtajā kvadrantā. Domāju, šodien tiksim līdz pašai apakšai. Vēlākais, rīt.
Lieliski! Nezaudējiet darbaprieku, Andrē! Es rīt vai parit atkal piezvanīšu.
Un viņš beidza sarunu.
Mareks piesprauda tālruni atpakaļ pie jostas un sarauca pieri. Ko gan tas viss, sasodīts, nozīmēja?
Pāri galvai aizdārdēja helikopters, zem tā karājās sensoru kastes. Sterns bija paturējis lidaparātu vienu lieku dienu, lai veiktu rīta un pēcpusdienas pārlidojumus; viņš gribēja pārbaudīt Krāmeres minētās vietas, pārliecināties, ko tieši tajās vietās uzrāda instrumenti.
Mareks gribēja zināt, kādi ir rezultāti, taču, lai sazinātos ar Sternu, vajadzēja rāciju. Tuvākā bija šķūnī.
Elsij, - sacīja Mareks, ieiedams šķūnī. - Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?
Elsija Kastnere, protams, viņam neatbildēja. Viņa tikai turpināja cieši lūkoties dokumentā sev priekšā. Elsija bija glīta, smagnēja sieviete, kam piemita izcilas koncentrēšanās spējas. Viņa stundām no vietas sēdēja šķūnī, šifrēdama seno pergamentu rokrakstus. Viņas darbā vajadzēja zināt ne tikai sešas galvenās viduslaiku Eiropas valodas, bet arī sen aizmirstus vietējos dialektus, slengu un saīsinājumus. Mareks domāja, ka vienībai ar Elsiju ir ļoti paveicies, kaut ari viņa turējās nostatu no pārējiem kolēģiem. Un dažkārt viņa izturējās drusku dīvaini. - Elsij? - Mareks atkārtoja.
Viņa strauji pacēla galvu. - Ko? Ai, piedod, Andrē! Es tikai, ē… saproti, drusku… - Viņa pamāja uz pergamentu. - Tas ir rēķins no klostera kādam vācu grāfam. Par naktsmāju sniegšanu viņa privātajai svītai: divdesmit deviņiem cilvēkiem un trīsdesmit pieciem zirgiem. Tos visus grāfs ņēma līdzi izbraucienā uz laukiem. Un sarakstīts tas rēķins ir latīņu un oksitāniešu valodas sajaukumā, turklāt galīgi nesalasāmā rokrakstā.