Elsija paņēma pergamentu un aiznesa uz fotografēšanas stendu stūrī. Aparāts bija pieskrūvēts uz četrkāju statīva virs galda, zibspuldzes visapkārt. Viņa nolika pergamentu, nogludināja to, noregulēja svītrkodu identifikācijai, pielika lineālu mērogam un nospieda slēdzi.
Elsij? Kur ir rācija, pa kuru var sazvanīt Deividu?
Oi, atvaino… Uz tālākā galda. Tai ir uzlīmīte ar burtiem DS.
Mareks aizgāja pēc rācijas un nospieda pogu. - Deivid? Šeit Andrē.
Sveiks, Andrē! - Marekam bija grūti viņu saklausīt, helikoptera dunoņa fonā bija pārāk skaļa.
Kas redzams?
Nekas. Nulle. Pilnīgs tukšums, - sacīja Sterns. - Mēs pārbaudījām klosteri un ari mežu. Neparādās neviena no Krāme- res celtnēm: nevienā radarā, ne sānskata, ne infrasarkanajā, ne ultravioletajā. Man nav ne jausmas, kā viņi izdarījuši šos atklājumus.
•
Viņi strauji aulekšoja gar zāļaino krauju ar skatu uz upi. Vismaz Sofija aulekšoja; Kriss raustījās un kratījās, un krampjaini turējās, lai nenokristu. Parasti viņu kopīgajās izjādēs Sofija ņēma vērā viņa nepilnīgo jāšanas prasmi un nelaida zirgu aulekšos, taču šodien viņa sajūsmā klaigāja vien, kad viņi drāzās pāri laukiem.
Kriss mēģināja turēties līdzi, lūgdams Dievu, lai viņa drīzāk rimtos, un beidzot viņa tiešām rimās, apturēja savu sprauslājošo un sviedros spīdošo melno ērzeli, papliķēja tā kaklu un sagaidīja Krišu.
Vai nebija satriecoši? - viņa jautāja.
Bija, - viņš sacīja, tverdams pēc elpas. - Tā tas tiešām bija.
Tev labi sokas, Kris, tas man jāatzīst. Tava uzsēde jau paliek labāka.
Viņš spēja tikai pamāt. Lai kā ar uzsēdi, bet sēžamvieta viņam sāpēja pēc visas šīs kratīšanās, un ciskas smeldza no sasprindzinātās spiešanās pie zirga.
Skaisti, - viņa teica, norādīdama uz upi un tumšajām pilīm virs tālīnajām klintīm. - Vai nav brīnišķīgi?
Un tad viņa paskatījās rokas pulkstenī, tas Krišu kaitināja. Tomēr jāšana soļiem izrādījās pārsteidzoši patīkama. Sofija jāja ļoti tuvu viņam, zirgi gandrīz saskārās, un viņa paliecās kaut ko pačukstēt Krišam ausī; vienbrīd viņa aplika roku Krišam ap pleciem un noskūpstīja viņu uz lūpām, un tikai pēc tam atskatījās, acīmredzot samulsusi pati par savas drosmes mirkli.
Patlaban viņi varēja pārlūkot visus projekta objektus: Kas- telgāras drupas, klosteri un tālajā pakalnā - Laroku. Debesīs strauji slīdēja mākoņi, virzīdami ēnas pār ainavu. Gaiss bija silts un glāsmains, valdīja klusums, tikai kaut kur tālumā rūca kāds automobilis.
Ak, Kris! - viņa sacīja un atkal noskūpstīja viņu. Kad viņi atrāvās, Sofija paskatījās tālumā un pēkšņi pamāja.
Pa līkumaino ceļu viņiem tuvojās dzeltens auto ar nolaistu jumtu. Tas atgādināja sacīkšu auto - ar zemu korpusu un skaļu dzinēju. Gabaliņu no viņiem auto apstājās, vadītājs izkāpa un nostājās, atspiedies pret durvju malu.
Naidžel! - viņa laimīga iesaucās.
Atbraucējs laiski pamāja, rokai novelkot gaisā lēnu loku.
Ak, Kris, vai tu būsi tik mīļš? - Sofija pasniedza Krišam sava zirga pavadas, nolēca zemē, pa nogāzi aizskrēja pie mašīnas un apskāva braucēju. Abi divi iekāpa mašīnā. Aizbraucot Sofija atskatījās un pameta Krišam gaisa skūpstu.
Sarlā, šī atjaunotā viduslaiku pilsētiņa, īpaši burvīga bija vakaros, kad tās cieši saspiedušos namus un šaurās ieliņas maigi izgaismoja gāzes laternas. Mareks ar aspirantiem sēdēja zem baltiem saulessargiem āra restorānā Turnī ielā un dzēra tumšo Kaoras sarkanvīnu. Jau bija visai vēls.
Parasti Krišam Hjūsam patika šie vakari, taču šoreiz viņam nekas nebija labi. Vakars bija pārāk silts, metāla krēsls - neērts. Viņš bija pasūtījis savu mīļāko ēdienu - pintade aux cēpes -, taču pērļvistiņa likās sausa un baravikas sājas. Pat saruna viņu kaitināja: parasti aspiranti pārrunāja dienā padarīto, taču šovakar viņu jaunā arhitekte Keita Eriksone bija satikusi draugus no Ņujorkas, divus amerikāņu pārus vēlos divdesmitos - biržas māklerus ar draudzenēm. Kriss uzreiz sajuta nepatiku pret viņiem.
Abi vīrieši nemitīgi cēlās no galda un gāja runāt pa mobilo telefonu. Abas sievietes strādāja vienā sabiedrisko attiecību firmā. Viņas bija nupat sarīkojušas milzīgas svinības par godu Martas Stjuartes jaunās grāmatas iznākšanai. Šā bariņa mutuļojošā sevis svarīguma apziņa ātri sakrita Krišam uz nerviem; un, gluži kā daudziem citiem biznesa dzīves veiksminiekiem, arī šiem bija nosliece izturēties pret zinātniekiem kā pret drusku atpalikušiem radījumiem, kas neprot lāgā funkcionēt īstajā pasaulē un spēlēt īstās spēles. Vai varbūt, viņš domāja, šie nespēja rast izskaidrojumu, kā vispār var izvēlēties profesiju, kas nenodrošina kļūšanu par miljonāru jau divdesmit četru gadu vecumā.
Tomēr Krišam nācās atzīt, ka viņi bija pavisam ciešami; viņi dzēra daudz vīna un pamatīgi iztaujāja par projektu. Diemžēl tie bija tie paši parastie jautājumi, kurus vienmēr uzdeva tūristi: Kas šai vietā tik īpašs? Kā jūs zināt, kur rakt? Kā jūs zināt, ko meklēt? Cik dziļi jūs rokat, un kā jūs zināt, kad jāmet miers?
Kāpēc jūs tur strādājat? Vispār - kas tai vietā ir tik īpašs? - jautāja viena no sievietēm.
Ar divām pilīm, vienu otrai pretī, šī vieta ir ļoti tipiska savam laikam, - paskaidroja Keita. - Taču īpaši vērtīgi ir tas, ka tā bijusi pamesta novārtā; nekad agrāk nav veikti izrakumi.
Tas ir labi? Ka bijusi pamesta novārtā? - Sieviete rauca pieri; viņa bija no pasaules, kurā vārdam "novārtā" bija slikta skaņa.
Tas ir ļoti vēlams, - sacīja Mareks. - Mūsu darbā īstās iespējas parādās tikai tādās vietās, kam pasaule pagājusi garām. Piemēram, kā šeit, Sarlā. Šai pilsētiņā.
Te ir ļoti jauki, - bilda viena no sievietēm. Vīrieši pakāpās sānis runāt pa telefoniem.
Būtībā, - turpināja Keita, - tā ir tīrā nejaušība, ka šī vecā pilsētiņa vispār pastāv. Sākotnēji Sarlā bija svētceļnieku pilsētiņa, kas izauga ap klosteri, kurā glabājās svētas relikvijas; ar laiku pilsētiņa izauga tik liela, ka klosteris pārvācās uz citurieni, mieru un klusumu meklēdams. Sarlā ari turpmāk bija pārticis Dordoņas reģiona tirgus centrs. Tomēr tā nozīme gadu gaitā pakāpeniski samazinājās, un divdesmitajā gadsimtā lielās pasaules dzīve vairs Sarlā neskāra. Pilsētiņa bija tik nenozīmīga un trūcīga, ka tai nebija naudas savas senākās daļas atjaunošanai. Vecās mājas palika stāvam, kādas bijušas, bez modernas santehnikas un elektrības. Daudzas no tām bija pamestas.
Keita skaidroja, ka divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados pilsētas pašvaldība beidzot grasījās vecos kvartālus nojaukt un uzcelt to vietā modernus mitekļus. - Andrē Malro to nepieļāva. Viņš pārliecināja Francijas valdību rezervēt līdzekļus restaurācijai. Ļaudis domāja, ka viņš ir traks. Tagad Sarlā ir visautentiskākā viduslaiku pilsētiņa Francijā, un viens no visas valsts galvenajiem tūrisma objektiem.
Fascinējoši… - novilka sieviete. Pēkšņi abi vīrieši atgriezās pie galda, apsēdās un ar padarīta darba izteiksmi iebāza mobilos telefonus kabatās.
Kas noticis? - apjautājās Keita.
Birža beidza darbu, - viens atbildēja. - Jā. Jūs stāstījāt par Kastelgāru. Kas tajā tik īpašs?