Olivers prasmīgi un drosmīgi aizstāvēja savu pili. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka Olivera panākumu pamatā bija viņa militārais padomnieks Eduardus de Džonss. Šis cilvēks ir apvīts mītiem un leģendām gluži kā Merlins, un par viņu maz zināms: stāsta, ka viņš esot pazudis vienā spilgtas gaismas uzliesmojumā. Hronists Odreims vēsta, ka Džonss esot no Oksfordas, taču citi avoti liecina, ka viņš bijis milānietis. Tā kā viņš ceļoja kopā ar jaunu palīgu grupu, visdrīzāk viņš bijis neatkarīgs eksperts, kas palīdzējis katram, kurš bijis gatavs maksāt par viņa pakalpojumiem. Viņš zināja, kā lietot šaujampulveri un lielgabalus - tolaik jaunas tehnoloģijas. (..)
Galu galā Olivers tomēr zaudēja savu neieņemamo pili, jo kāds spiegs parādīja Virspriestera karavīriem slepenu eju, pa kuru iekļūt cietoksnī. Šādas nodevības bija visai parastas uz tā laika sarežģīto intrigu fona."
No M. D. Beksa darba "Simtgadu karš Francijā", 1996
KORAZONA
"Visi tie, kurus kvantu teorija nešoke, to vienkārši nesaprot."
NILSS BORS. 1927
"Kvantu teoriju nesaprot neviens."
RIČARDS FEINMENS, 1967
Nemūžam nevajadzēja šeit nogriezties.
Dans Beikers saviebās, kad viņa jaunais "Mercedes S500" kratījās pa zemesceļu, dodoties dziļāk navaho cilts rezervātā Arizonas ziemeļos. Ainava visapkārt kļuva arvien pamestāka: attāli sarkani kalni austrumos, līdzens tuksnesis tālum tālu uz rietumiem. Pirms pusstundas viņi bija pabraukuši garām ciematam - putekļainām mājām, baznīcai un skoliņai, kas patvērusies klints pavēnī, - taču kopš tā brīža viņi nebija redzējuši itin neko, pat nevienu žogu. Tikai tukšu, sarkanu tuksnesi. Nevienu citu mašīnu viņi nebija sastapuši jau stundu. Nu jau bija pusdienlaiks, un saule zvēroja tieši virs galvas. Beikeram, četrdesmit gadu vecam būvuzņēmējam no Fīniksas, tas sāka nepatikt. It īpaši tāpēc, ka viņa sieva, arhitekte, bija no tās māksliniecisko ļaužu pasugas, kuri īpaši nedomā par benzīna un ūdens rezervēm. Bāka bija pustukša. Un auto sāka sakarst.
Liza, - viņš ierunājās, - tu esi pārliecināta, ka šis ir pareizais ceļš?
Sieva sēdēja viņam blakus, noliekusies pār karti, un vilka pa to ar pirkstu. - Jābūt pareizajam, - viņa sacīja. - Ceļvedi rakstīts: četras jūdzes pēc pagrieziena uz Korazonas kanjonu.
Bet tas pagrieziens bija pirms divdesmit minūtēm. Mēs būsim pašāvuši garām nepamanīdami.
Kā tad var nepamanīt tirdzniecības apmetni?
Es nezinu… - Beikers skatījās taisni uz priekšu. - Bet te taču nekā nav! Tu tiešām to tik ļoti vēlies? Labu labos navaho paklājus var dabūt arī Sedonā. Tur visvisādus pārdod…
Sedonā nav autentiski, - viņa nicīgi noteica.
Kā tad nav autentiski, mlļum. Paklājs paliek paklājs.
Galvenais, kā tas austs.
Labi. - Viņš nopūtās. - Kas galvenais, tas galvenais.
Saproti, ir liela atšķirība, - viņa skaidroja. - Tajos Sedo- nas veikalos pārdod visādu drazu tūristiem - tie ir no akrila, nevis no vilnas. Es gribu tādus, kādus pārdod rezervātā. Un var gadīties, ka tirdzniecības apmetnē atrodas kaut kas smilš- gleznu rakstā no divdesmitajiem gadiem, varbūt pat Hostīna Klā darināts. Un es to gribu.
labs ir, Liza. - Beikeram nebija īsti skaidrs, kāpēc viņiem būtu vajadzīgs vēl viens navaho paklājs. Viņiem jau bija divi duči. Liza bija tos izlikusi visā mājā, un daži iesaiņoti stāvēja skapjos.
Viņi brauca tālāk klusēdami. Ceļš priekšā virmoja no karstuma, atgādinot ūdens virsmu. Pa brīžam rādījās, ka tālumā slejas mājas vai cilvēku stāvi, taču pietuvojoties atklājās, ka nekā tur nav.
Dans Beikers atkal nopūtās. - Būsim pabraukuši garām.
Pabrauksim vēl dažas jūdzes, - sacīja viņa sieva.
Cik daudz?
Nu, nezinu! Dažas.
Cik, Liza? Nolemsim, cik ilgi mēs šito turpināsim.
Vēl desmit minūtes, - viņa atbildēja.
Labi, - viņš noteica. - Desmit minūtes.
Viņš palūkojās uz degvielas rādītāju, kad Liza ieplēta acis un iesaucās: - Dan! - Beikers pievērsās ceļam tieši laikā, lai pamanītu garām pazibam cilvēka stāvu - vīrieti brūnās drēbēs ceļa malā - un lai izdzirdētu būkšķi automašīnas sānos.
Ak dievs! - viņa iesaucās. - Mēs viņam trāpījām!
-Ko?
Mēs trāpījām tam cilvēkam.
Nē, tā bija bedre.
Beikers atpakaļskata spogulī redzēja vīrieti joprojām stāvam ceļmalā. Tas bija brūns siluets, kas strauji zuda aizbraucošās mašīnas saceltajos putekļos.
Mēs nevarējām viņam trāpīt, - sacīja Beikers. - Viņš taču stāv.
Dan… Mēs viņam trāpījām. Es redzēju.
Nedomāju vis, mīļum.
Beikers atkal paskatījās spoguli, taču tagad redzēja tikai sacelto putekļu mākoni.
Labāk tomēr atgriežamies, - viņa sacīja.
Kāpēc?
Beikers bija visai pārliecināts, ka viņa sieva maldās un ka viņi nav trāpījuši vīrietim. Taču, ja viņš tomēr bija drusku aizķerts un guvis kaut vissīkāko traumu - nieka zilumu vai skrambu -, tad tas nozīmēja ļoti lielu brauciena aizkavēšanos. Līdz tumsai neizdotos nonākt Finiksā. Šeit varēja gadīties vienīgi kāds navaho indiānis; viņu vajadzētu vest uz slimnīcu vai vismaz uz tuvāko no pilsētelēm, kas bija Galepa un galīgi ne pa ceļam…
Man likās, ka tu gribēji braukt atpakaļ, - viņa sacīja.
Gribēju gan.
Nu tad braucam atpakaļ!
Liza, es tikai negribu nekādas problēmas.
Dan… Es tam neticu.
Viņš nopūtās un samazināja ātrumu. - Labi, es jau griežos, es jau griežos apkārt.
Uzmanīgi, lai neiestigtu sarkanajās ceļmalas smiltīs, viņš apgrieza mašīnu un brauca atpakaļ.
•
Ak Jēziņ…
Beikers piestāja un izlēca sava paša auto putekļu mākonī. Viņam aizrāvās elpa, sajūtot karstuma triecienu uz sejas un auguma. Droši vien kādi simt divdesmit grādi, viņš nodomāja. [6]
Kad putekļi nosēdās, viņš ieraudzīja vīrieti guļam ceļmalā, pūloties pieslieties uz elkoņa. Tas bija drebelīgs, ap septiņdesmit gadu vecs vīrs, papliku pauri, bārdains. Viņa āda bija bāla - pēc indiāņa neizskatījās. Brūnās drēbes patiesībā bija garš apmetnis. Varbūt priesteris, nosprieda Beikers.
-Vai ar jums viss kārtībā? - jautāja Beikers un palīdzēja vecim apsēsties uz zemesceļa.
Vīrietis noklepojās. - Jā, viss kārtībā.
Vai jus gribat piecelties? - viņš vaicaja, atvieglots, ka nekur nebija redzamas asinis.
-Tūlīt.
Beikers paskatījās apkārt. - Kur ir jūsu mašīna? - viņš jautāja.
Vīrietis atkal noklepojās. Viņš sēdēja, nokāris galvu, un skatījās zemē.
Dan, man liekas, viņš ir savainots, - sacīja Beikera sieva.
Jā, - atsaucās Beikers. Vecis nepārprotami izskatījās apdullis. Beikers atkal palūkojās apkārt: visos virzienos viens vienīgs tukšums, tikai līdzens tuksnesis virmojošā svelmē aizsniedzās tālumā.
Nevienas mašīnas. Vispār nekā.
Kā viņš te nokļuvis? - brīnījās Beikers.
Nekavēsimies, - sacīja Liza. - Mums viņš jāaizved uz slimnīcu.
Beikers paņēma vīrieti zem padusēm un palīdzēja viņam piecelties kājās. Viņa apmetnis bija smags, darināts no filcam līdzīga materiāla, taču viņš karstumā nemaz nesvīda. Gluži otrādi: viņa augums bija vēss, gandrīz auksts.