Mareks sacīja: - Mēs apspriedām to faktu, ka tajā nekad agrāk nav veikti izrakumi. Turklāt mums svarīgi ir arī tas, ka Kastelgāra ir Upiska četrpadsmitā gadsimta nocietināta pilsēta. Vispār tā ir vecāka, taču starp 1300. un 1400. gadu tika uzcelta lielākā daļa aizsargmūru un esošie pārbūvēti drošākai aizsardzībai: biezāki, vairākās kārtās, ar sarežģītu aizsarggrāvju un vārtu sistēmu.
Kad tas notika? Tumšajos viduslaikos? - viens no vīriešiem, saliedams vīnu, apjautājās.
Nē, - atbildēja Mareks. - Formāli ņemot, tie ir augstie jeb klasiskie viduslaiki.
Augsti dzīvojam! - uzsauca taujātājs. - Un pirms tam bija zemie?
Tieši tā.
Re, - viņš sacīja, paceldams glāzi. - Trāpīts ar pirmo šāvienu!
•
Sākot ar apmēram 40. gadu pirms Kristus Eiropā valdīja Roma. Tas Francijas reģions, kur viņi tobrīd atradās, Akvitāni- ja, sākotnēji bija romiešu kolonija. Romieši visā Eiropā būvēja ceļus, pārraudzīja tirdzniecību, uzturēja likumību un kārtību. Eiropa plauka.
Tad, ap mūsu ēras 400. gadu, Roma sāka atvilkt savus karapulkus un pameta nocietinājumus. Pēc impērijas sabrukuma Eiropa ieslīga nelikumībā, kas ilga nākamos piecus gadsimtus. Iedzīvotāju skaits samazinājās, tirdzniecība apsīka, pilsētas saruka. Laukos iebruka barbaru ordas: goti un vandaļi, huņņi un vikingi. Šis tumšais periods bija zemie jeb agrie viduslaiki.
Taču gadu tūkstošu mijā, proti, ap 1000. gadu pēc Kristus, situācija sāka uzlaboties, - stāstīja Mareks. - Nostiprinājās jauna iekārta, ko mēs dēvējam par feodālismu - lai gan tolaik ļaudis tādu vārdu nelietoja.
Feodālismā vietējo kārtību noteica vareni zemes kungi. Jaunā sistēma darbojās. Uzlabojās stāvoklis lauksaimniecībā. Plauka tirdzniecība un pilsētas. Ap 1200. gadu Eiropa atkal bija uz zaļa zara, iedzīvotāju skaits jau bija lielāks nekā Romas impērijas laikā. - Tāpēc 1200. gadu uzskata par augsto viduslaiku sākumu - par izaugsmes un kultūras uzplaukuma laiku.
Amerikāņi bija skeptiski. - Ja jau viss bija tik lieliski, kāpēc tad visās malās cēla tādas aizsardzības būves?
-Tāpēc, ka ritēja Simtgadu karš starp Angliju un Franciju, - atbildēja Mareks.
Tas bija ticības karš?
Nē, - atbildēja Mareks. - Reliģijai ar to nebija nekāda sakara. Tolaik visi bija katoļi.
Tiešām? Un kur tad protestanti?
Nebija nekādu protestantu.
Kur viņi bija?
Viņi vēl nebija sevi izgudrojuši, - atteica Mareks.
Tiešām? Un par ko tad bija karš?
Par suverenitāti. Tāpēc ka Anglijai piederēja liela daļa Francijas.
Viens no vīriešiem neticīgi sarauca pieri. - Ko jūs man te stāstāt! Anglijai piederēja Francija?
Mareks nopūtās.
•
Šādus cilvēkus viņš dēvēja par laika provinciāļiem - viņi neko nejēdza no pagātnes un lepojās ar to.
Laika provinciāļi bija pārliecināti, ka tagadne ir vienīgais laiks, kam ir kāda nozīme, un ka visu agrāk notikušo var droši ignorēt. Modernā pasaule bija neatvairāma un jauna, un pagātnei ar to nebija nekāda sakara. Studēt vēsturi bija tikpat bezjēdzīgi kā mācīties Morzes'ābeci vai vingrināties zirgu pajūga vadīšanā. Un viduslaiku periods - ar tā bruņiniekiem klandošās bruņās, dāmām apmetņos un smailās cepurēs - tik ļoti neattiecās uz mūsdienām, ka vispār nebija uzmanības vērts.
Taču patiesībā modernā pasaule tika izgudrota tieši viduslaikos. Viss, sākot no tiesu sistēmas, nacionālām valstīm, paļaušanās uz tehnoloģiju un beidzot ar romantiskas mīlestības jēdzienu, tika pirmoreiz iedibināts viduslaikos. Pat par tirgus ekonomikas jēdzienu šie biržas mākleri varēja pateikties viduslaikiem. Un, ja viņi to nezināja, tad viņi nezināja pašus pamat- faktus par to, kas viņi tādi ir un kāpēc viņi dara to, ko viņi dara, un no kurienes viņi ir nākuši.
Profesors Džonstons bieži atkārtoja: ja tu nezini vēsturi, tad
tu nezini neko. Tu esi kā lapa, kas nezina, ka ir daļa no koka.
•
Biržas mākleris nerimās, kā parasti dara stūrgalvīgi cilvēki, kas nostādīti aci pret aci paši ar savu nezināšanu: - Tiešām? Anglijai piederēja daļa Francijas? Tas taču nevar būt. Angļi un franči vienmēr ir ienīduši viens otru.
Ne vienmēr, - skaidroja Mareks. - Tas notika pirms sešsimt gadiem. Tā bija pavisam cita pasaule. Angļi un franči tolaik bija daudz tuvāki. Kopš 1066. gadā Normandijas karavīri iekaroja Angliju, visa angļu aristokrātija bija lielākoties franciska. Viņi runāja franciski, ēda franču ēdienus, ģērbās pēc franču modes. Nebija brīnums, ka viņiem piederēja franču teritorija. Šeit, dienvidos, viņi valdīja Akvitānijā vairāk nekā simt gadu.
Nu? Un par ko bija karš? Franči izdomāja, ka viņiem pašiem gribas te saimniekot?
Apmēram tā.
Var saprast, - noteica mākleris un zinīgi pamāja ar galvu.
•
Mareks turpināja savu lekciju. Kriss īsināja laiku, mēģinādams saskatīties ar Keitu. Sveču gaismā atmaiga viņas sejas līnijas, kas saules gaismā izskatījās paskarbas. Kriss negaidīti atklāja, ka viņa ir pievilcīga.
Taču viņa neatbildēja uz puiša skatienu. Viņas uzmanība bija pievērsta draugiem, biržas mākleriem. Tipiski, nodomāja Kriss.
Lai ko viņas ari teiktu, sievietes piesaistīja tikai vīrieši ar varu un naudu. Pat tādi supersaviesīgi dērgļi kā šie divi.
Kriss pieķēra sevi blenžam uz viņu rokas pulksteņiem. Abiem bija prāvi, pasmagi Rokx darinājumi ar vaļīgām metāla siksniņām, kas lika pulksteņiem šļūkāt un grabēt gar delnas locītavu gluži kā dāmu rokassprādzēm. Tā bija viņu vienaldzības un bagātības zīme, viegla nevīžība, kas lika noprast, ka viņiem vienmēr ir brīvdienas. Tas kaitināja Krišu.
Kad viens no vīriešiem sāka spēlēties ar pulksteni, virpinā- dams to sev ap roku, Kriss beidzot vairs nevarēja izturēt. Viņš spēji piecēlās no galda. Nomurminājis atvainošanos ar ieganstu, ka viņam objektā jāpārbaudot analīzes, viņš devās projām pa Turnī ielu uz autostāvvietu veco kvartālu galā.
Ejot pa ielu, viņam likās, ka redzami tikai mīlētāji vien, te pārīši, kas staigāja, sadevušies rokās, tur sieviete, nolikusi galvu uz vīrieša pleca. Viņiem bija labi vienam ar otru, nekādas vajadzības runāt, tikai prieks par vakaru un apkārtni. Katrs pārītis, kam viņš pagāja garām, arvien vairāk sakaitināja Krišu un lika pielikt soli.
Viņš jutās atvieglots, beidzot nonācis līdz savai mašīnai un braukdams atpakaļ.
Naidžels!
Kas tas vispār par stulbu vārdu - Naidžels?
Nākamajā rītā Keita atkal karājās pie Kastelgāras kapelas griestiem, kad iečerkstējās rācija un viņa izdzirdēja saucienu: - Karsta zupa! Karsta zupa! Ceturtais sektors. Nāciet pusdienās!
Tas bija vienības signāls, ka izdarīts jauns atklājums. Visiem svarīgajiem ziņojumiem viņi lietoja segvārdus, jo zināja, ka vietējie ierēdņi dažkārt noklausās viņu sarunas. Citos izrakumos bija piedzīvoti gadījumi, kad valdības iestādes atsūtīja savus inspektorus konfiscēt atradumus, tiklīdz tie bija parādījušies un pirms pētniekiem bija iespēja tos reģistrēt un novērtēt. lai gan Francijas valdībai bija visai inteliģenta attieksme pret senatni - daudzējādā ziņā labāka nekā Amerikas valdībai -, starp vietējiem censoņiem gadījās pamatīgi nejēgas. Un, protams, vienmēr jau kaut kur gruzdēja aizdomas, ka ārzemnieki piesavinās Francijas cildeno vēsturi.
Keita zināja, ka ceturtais sektors ir klosterī. Viņa apsvēra, vai palikt kapelā vai doties patālā gājienā uz klosteri, un galu galā nolēma iet. Skaudrā patiesība bija tāda, ka liela daļa no viņu ikdienas darba bija visai garlaicīga, notikumiem nabaga. Viņiem visiem bija vajadzīgs jauns uzmundrinājums, ko sniedza prieks par atradumiem.