Viņa gāja cauri Kastelgāras drupām. Atšķirībā no daudziem citiem Keita spēja prātā uzcelt namus no drupām un ieraudzīt pilsētiņu kopumā. Viņai patika Kastelgāra: šis miestiņš nebija uz jokiem, tas bija iecerēts un būvēts karam. Tai pilnā mērā piemita tas tiešais autentiskums, kura viņai tik ļoti pietrūka arhitektūras skolā.
Viņa juta karsto sauli uz kakla un kājām un jau simto reizi nodomāja, cik jauki būt Francijā, nevis šaurajā darbavietas nodalījumā Mākslas un arhitektūras korpusa sestajā stāvā, pa kura lielajiem logiem pavērās skats uz pseidokoloniālajā stilā būvēto Davenportas koledžu un pseidogotisko Peina Vitnija sporta zāli. Keita bija konstatējusi, ka arhitektūras skola viņu nomāc, bet Mākslas un arhitektūras korpusa ēka pat ļoti nomāc, un viņa ne reizi nebija nožēlojusi, ka pārgājusi uz vēsturniekiem.
Katrā ziņā pret vasaru Francijas dienvidos bija neiespējami kaut ko iebilst. Ari Dordoņas pētnieku vienībā viņa bija iekļāvušies gluži labi. Līdz šim vasara bija patīkama.
Protams, nācās atkauties no dažiem vīriešiem. Mareks jau pašā sākumā mēģināja piebraukt, pēc tam Riks Čangs, un drīz būs jātiek galā arī ar Krišu Hjūsu. Kriss smagi uztvēra britu meičas atraidījumu - viņš acīmredzot bija vienīgais Perigorā, kas nemanīja, ka tas ir gaidāms, - un tagad uzvedās kā savainots kucēns. Vakar pie vakariņu galda visu laiku blenza neat- ņemdamies. Vīrieši laikam tiešām neapjēdza, ka šāda atspēlēšanās uzvedība ir drusku aizskaroša.
Aizdomājusies viņa gāja uz upi, kur vienība turēja mazu airu laivu pārcelšanās gadījumiem.
Un tur viņu smaidīdams gaidīja Kriss Hjūss.
Es airēšu, - viņš pieteicās, kad abi iekāpa laivā. Keita atļāva. Viņš sāka viegliem vilcieniem irties pāri upei. Keita neko neteica, tikai pievēra acis un pavērsa seju pret sauli. Siltums tīkami atslābināja.
Skaista diena, - viņa dzirdēja Krišu ierunājamies.
Jā, skaista.
Zini, Keita, - viņš iesāka, - man tiešām patika vakarējā pasēdēšana. Es domāju, varbūt…
Tas ir ļoti glaimojoši, Kris, - viņa teica. - Bet man jābūt godīgai pret tevi.
-Jā? Par ko?
Es esmu tikko pārtraukusi vienas attiecības.
-Ā… Un?
Un es gribu kādu laiku ne ar vienu nesaistīties.
Ā… - viņš novilka. - Protams, es saprotu. Bet varbūt mēs tomēr varētu…
Viņa uzsmaidīja, cik mīļi spēdama. - Nedomāju vis, - viņa teica.
Ā, labi. - Viņa redzēja, ka Kriss sāk pūsties. Tad viņš teica: - Zini ko, tev taisnība. laikam tiešām būs labāk, ja mēs paliksim tikai kolēģi.
Kolēģi, - viņa atkārtoja un paspieda Krišam roku.
Laivas priekšgals pieskārās pretējam krastam.
Klosterī paprāvs bariņš bija sastājies ceturtā sektora augšpusē un skatījās lejup izrakumu bedrē.
Izrakums bija precīzs divdesmit pēdu kvadrāts, desmit pēdu dziļš. Ziemeļu un austrumu malās racēji bija atseguši līdzenas akmens arkas malas, kas norādīja, ka tobrīd rakšana jau notiek katakombās zem sākotnējā klostera. Pašas arkas bija pilnas ar sablietējušos zemi. Pagājušā nedēļā viņi bija izrakuši eju ziemeļu arkā, bet likās, ka tā neved nekur. Patlaban tā bija nostiprināta ar baļķēniem un piemirsta.
Satraukuma iemesli slēpās austrumu arkā, kur pēdējās dienās bija izrakta otra eja zem arkas. Darbs bija ritējis lēni, jo viņi visu laiku uzdūrās cilvēku pīšļiem, pēc kuriem Riks Čangs varēja noteikt, ka tie ir krituši karavīri.
Skatoties lejup, Keita redzēja, ka ejas malas ir no abām pusēm iegruvušas un zeme pilnībā eju aizbērusi. Tagad tur bija liela zemes kaudze, kas kavēja turpmāku darbu, turklāt, zemei brūkot, bija atklājušies un visapkārt izbiruši daudzi brūngani galvaskausi un kauli.
Viņa redzēja lejā Riku Čangu, Mareku un Elsiju, kas šoreiz bija atstājusi savu midzeni. Elsija darbojās ar digitālo fotoaparātu, kas bija uzsliets uz trijkāja. Viņa bez mitas knipsēja, lai vēlāk datorā izveidotu 360 grādu panorāmiskos skatus. Tos uzņēma ik pēc stundas, lai fiksētu katru izrakumu fāzi.
Mareks pacēla galvu un ieraudzīja augšā Keitu. - Hei! - viņš uzsauca. - Es jau tevi meklēju. Rāpies lejā!
Pa pieslietajām kāpnēm viņa nokāpa uz irdnes pamata. Zemes smarža karstajā pēcpusdienas saulē sajaucās ar vieglu trūdu smaku. Kāds galvaskauss atrāvās no kaudzes un noripoja viņai pie kājām. Viņa tam nepieskārās, jo zināja, ka pīšļus nedrīkst aiztikt, kamēr Čangs nav tos noformējis.
Izskatās tiešām pēc katakombām, - sacīja Keita, - bet šie kauli neizskatās pēc kārtīga apbedījuma. Vai te notikusi kāda kauja?
Mareks paraustīja plecus. - Te visur ir notikušas kaujas. Mani vairāk interesē tas. - Viņš norādīja uz arku, kas bija bez rotājumiem, apaļa un viegli saplacināta.
Keita sacīja: - Cisterciešu, varbūt pat divpadsmitā gadsimta…
Labi, protams. Bet kā ar to? - Tieši arkas izliekuma vidū ejas nogruvums bija atsedzis apmēram trīs pēdas platu melnu atveri.
Nu, un kas tev padomā? - viņa jautāja.
Man padomā, ka mums tur būtu jātiek iekšā. Tūlīt pat.
Kāpēc tāda steiga?
Paskaidrojumu sniedza Čangs: - Izskatās, ka aiz tā cauruma ir telpa. Vismaz viena, varbūt vairākas telpas.
-Un?
-Tagad tur tiek klāt gaiss. Varbūt pirmo reizi sešsimt gadu laikā.
Un gaisā ir skābeklis, - piebilda Mareks.
Tu domā, tur kaut kas glabājas?
Es nezinu, kas tur ir, - sacīja Mareks, - taču, lai kas tur būtu, dažu tuvāko stundu laikā tas var krietni samaitāties. - Viņš pagriezās pret Čangu. - Vai mums ir tārps?
Nav, Tulūzā remontā. - Tārps bija optiskais kabelis, kam varēja pievienot kameru. To lietoja, lai apskatītu citādi nepieejamas vietas.
Kāpēc nevar to telpu vienkārši piepumpēt ar slāpekli? - jautāja Keita. Slāpeklis ir inerta gāze, smagāka par gaisu. Ja to ielaistu pa caurumu, tas piepildītu telpu kā ūdens un aizsargātu jebkurus atrodamos priekšmetus no skābekļa oksidējošās iedarbības.
Nevar tāpēc, - atteica Mareks, - ka nepietiek gāzes. Mūsu lielākajā cilindrā ir tikai piecdesmit litru.
Ar to nepietika.
Keita pamāja uz galvaskausiem. - Es zinu, bet, ja kaut ko daris tagad, tad iztraucēs…
Par tiem skeletiem es neuztrauktos, - sacīja Čangs. - Tie šā vai tā jau ir izkustināti. Un izskatās, ka viņi te samesti masu kapā pēc kādas kaujas. Necik daudz mēs no viņiem neuzzināsim. - Viņš pagriezās un paskatījās augšup. - Kris, pie kā ir reflektori?
Pie manis nav! - no augšas atsaucās Kriss. - Es domāju, tos pēdējoreiz lietoja šeit.
Nē, trešajā sektorā, - iejaucās viens no studentiem.
Būs jāsadabū. Elsij, tu vēl nebeidzi ar savām bildēm?
Visi tik steidzīgi.
Beidzi vai nebeidzi?
Vēl vienu minūtīti.
Čangs lūdza studentiem atnest reflektorus. Četri censoņi mudīgi aizskrēja.
Pārējiem Mareks sacīja: - Labi, mīlīši! Man vajag lukturus, izrakumu komplektus, skābekļa balonu, respiratorus, auklas, vilktuvi - tūlīt!
Visas šīs rosīšanās gaitā Keita turpināja vērot atveri zem arkas. Pati arka viņai likās ļoti neizturīga, akmeņi tikai vaļīgi turējās kopā. Parasti arkas saglabāja savu formu, kad sienu svars spieda uz arkas vidējo jeb noslēgakmeni. Taču šeit viss augšējais izliekums virs cauruma varēja vienkārši iebrukt. Zemes noslīdējums zem cauruma bija nedrošs. Viņa vēroja, kā vietumis atdalās pa akmentiņam un noripo zemē. Neizskatījās sevišķi daudzsološi.
Andrē, es nedomāju, ka tur var droši kāpt pāri…
Kurš te grasās kāpt pāri? Mēs tevi nolaidīsim no augšas.