Mani?
Nūja! Tu karāsies no arkas augšpuses un tad līdīsi iekšā. - Viņa droši vien izskatījās satriekta, jo Mareks pasmaidīja. - Neuztraucies, es darīšu to pašu.
Tu saproti, ja mēs kļūdāmies… - Viņa domāja: mūs var aprakt dzīvus.
Kas tad tas? - sacīja Mareks. - Dūša papēžos?
Nekas cits viņam nebija jāsaka.
•
•
Pēc desmit minūtēm viņa jau karājās gaisā pie atsegtās arkas malas. Viņai bija pazemes darbu mugursoma ar skābekļa balonu uz muguras, divi lukturi kā granātas karājās pie jostas. Respirators bija atvilkts uz pieres. Vadi no rācijas stiepās uz akumulatoru kabatā. Vispār bija tāds lērums aprīkojuma, ka viņa jutās smagnēja un neveikla. Mareks stāvēja virs viņas un turēja drošības auklu. No izrakumu bedres apakšas saspringti skatījās Riks un viņa studenti.
Keita paskatījās uz Mareku. - Palaid piecas pēdas! - Viņš atlaida piecas pēdas auklas, un Keita slīdēja lejup, līdz viegli pieskārās zemes uzkalnam. Irdne mazām straumītēm plūda lejup. Keita pastiepās uz priekšu.
Vēl trīs.
Viņa nometās uz rokām un ceļiem, likdama uzkalnam izturēt visu viņas svaru. Izturēja. Tad viņa bažīgi uzlūkoja arku. No- slēgakmens malas bija apdrupušas.
Viss kārtībā? - sauca Mareks.
Jā! - viņa atsaucās. - Es tagad līdīšu iekšā.
Viņa parāpās atpakaļ pie arkas cauruma, paskatījās uz Mareku, atāķēja lukturi. - Es nezinu, vai tev vajadzētu to darīt, Andrē. Zeme var neizturēt tavu svaru.
Ļoti smieklīgi. Vienu es tevi tur nelaidīšu, Keita.
Labi, tad ļauj man vispirms tikt iekšā.
Viņa ieslēdza lukturi un rāciju, uzlika respiratoru, tā ka elpoja tagad caur filtru, un līda caurumā, melnā tumsā.
■
•
Gaiss bija pārsteidzoši vēss. Luktura dzeltenais stars pārstaigāja kailās akmens sienas, akmens grīdu. Čangam bija taisnība: tā bija vaļēja telpa zem klostera. Un izskatījās, ka tā kādu gabalu turpinās, līdz zeme un iegruvis mūris aizšķērsoja ceļu. Dīvainā kārtā šī telpa, atšķirībā no citām, nebija pilna ar zemi. Viņa paspīdināja lukturi uz griestiem, cerot tikt skaidrībā par to stāvokli. Neko skaidri nevarēja pateikt. labi nebija.
Viņa četrrāpus virzījās tālāk, tad lejup, pa druskai slīdēdama līdz ar zemi. Pēc brīža viņa jau stāvēja uz katakombu grīdas.
Iekšā esmu.
Te bija tumšs, gaiss mitrs. Drēgnumam bija netīkama pie- smaka, pat caur respiratora filtriem jūtama. Filtri aizturēja tikai baktērijas un vīrusus. Lielākajā daļā izrakumu neviens ne- ķēpājās ar sejas maskām, taču šeit tās bija vajadzīgas, jo četrpadsmitajā gadsimtā te vairākas reizes bija plosījies mēris, iznīcinādams trešo daļu iedzīvotāju. Lai gan vienu šīs epidēmijas paveidu izplatīja inficētas žurkas, otra izplatījās pa gaisu, klepojot un šķaudot, tāpēc pret to bija jānodrošinās katram, kas devās senās, noslēgtās telpās…
Viņa izdzirdēja graboņu aiz sevis. Tas bija Mareka aprīkojums. Viņš noslīdēja pa zemes kaudzi un nolēca Keitai blakus. Klusumā viņi ieklausījās, kā no kaudzes noripo oļi un irdnes kārtiņa.
Tu apjēdz, ka mūs te var dzīvus aprakt? - sacīja Keita.
Vienmēr jāskatās no gaišās puses! - attrauca Mareks. Viņš pagāja uz priekšu, turēdams lielu fluorescējošu lukturi ar reflektoriem. Tas izgaismoja prāvu telpas daļu. Tagad viņi skaidri redzēja, ka telpa diemžēl ir visai tukša. Pa kreisi bija kāda bruņinieka akmens sarkofags; bruņinieka portrets bija iegravēts uz vāka, kas bija nolikts sānis. Viņi ieskatījās sarkofā- gā. Tas bija tukšs. Vēl pie sienas stāvēja raupjš koka galds. Uz tā nekā nebija. Vaļējs gaitenis aizliecās pa kreisi un beidzās ar akmens kāpnēm, kas veda augšup, līdz pazuda, aizbirušas ar zemi. Citi nogruvumi šai telpā, vairāk pa labi, aizsedza vēl vienu eju un vēl vienu arku.
Mareks nopūtās. - Viss šis satraukums… par neko.
Taču Keita joprojām bija nobažījusies, ka zeme varētu iegrūt telpā, tāpēc viņa cieši lūkojās uz kaudzēm labajā pusē.
Un tapec viņa to ieraudzīja.
Andrē, - viņa ieteicās. - Panāc šurp!
Tas bija zemes krāsas izvirzījums, brūns pret kaudzes brū- numu, taču tā virsmai piemita viegls spīdums. Viņa paberzēja to ar roku. Tā bija vaskadrāna. Viņa atsedza asu stūri. Vaskadrānā kaut kas bija ietīts.
Mareks paskatījās viņai pār plecu. - Ļoti labi, ļoti labi.
Vai tolaik jau bija vaskadrāna?
0 jā! Vaskadrāna ir vikingu izgudrojums, varbūt jau devītajā gadsimtā. Mūsu periodā jau visai parasta manta Eiropā. Lai gan es nedomāju, ka šai klosteri mēs agrāk būtu atraduši kaut ko, vaskadrānā ietītu.
Viņš palīdzēja Keitai rakt. Viņi rīkojās piesardzīgi, negribēdami, lai zemes kaudze nogrūst viņiem virsū, taču drīz vien atradums bija atsegts. Tas bija apmēram divas pēdas garš taisnstūris, nosiets ar eļļā izmērcētu auklu.
Droši vien dokumenti, - bilda Mareks. Viņam raustījās pirksti fluorescējošajā gaismā: tik ļoti gribējās atvērt saini, tomēr viņš savaldījās. - Ņemsim to līdzi.
Viņš pasita saini padusē un virzījās atpakaļ uz izeju. Keita pēdējo reizi paskatījās uz zemes kaudzi, lai pārliecinātos, ka neko nav atstājusi nepamanītu. Nē. Viņa novērsa luktura staru un…
Keita sastinga.
Acs kaktiņā bija pazibējis kaut kas spīdīgs. Viņa pagriezās, skatījas atkal. Kādu brīdi viņa to nespēja ieraudzīt, pēdīgi tomēr izdevās.
Tas bija mazs stikla gabaliņš, palīdis laukā 110 zemes.
Andrē? - viņa sacīja. - Izskatās, ka ir vēl.
•
Stikls bija plāns un pavisam dzidrs. Mala bija izliekta un gluda, pēc kvalitātes gandrīz vai mūsdienīga. Viņa ar pirkstgaliem notrausa zemi, un atklājās, ka tas ir briļļu stikls.
Tā bija bifokāla lēca.
Kas tur ir? - jautāja Andrē, atgriezdamies pie viņas.
To tu man pasaki.
Samiedzis acis, viņš pētīja atradumu, spīdinādams tam virsū lukturi. Viņš bija tik tuvu pieliecies stiklam, ka gandrīz skāra to ar degunu. - Kur tu to atradi? - Viņš izklausījās nobažījies.
Šeit pat.
Vienkārši tā gulēja? Tā kā tagad? - Viņa balss bija saspringta, gandrīz apsūdzoša.
Nē, tikai maliņa bija redzama. Es to noslaucīju.
-Kā?
Ar pirkstu.
Tātad - tu man saki, ka tas bija daļēji iegremdēts? - Izklausījās, it kā viņš Keitai neticētu.
Ei, kas lēcies?
Tikai atbildi, lūdzu!
Nē, Andrē. Tas bija gandrīz pilnībā iegremdēts. Arā bija tikai kreisā maliņa.
Kaut tu nebūtu tai pieskārusies!
Es arī to gribētu, ja būtu zinājusi, ka tu uzvedisies kā…
Tam jāatrod izskaidrojums, - viņš teica. - Pagriezies!
-Ko?
Pagriezies! - Viņš sagrāba Keitu aiz pleca un rupji pagrieza, tā ka tagad viņa stāvēja ar muguru pret Andrē.
Jēziņ! - Viņa paskatījās pār plecu, ko viņš dara. Viņš turēja lukturi ļoti tuvu pie viņas mugursomas un lēni virzīja gar to, uzmanīgi nopētīdams, tad tālāk lejup, līdz pat šortiem. - E, varbūt tu man tomēr pateiksi…
Paklusē, lūdzu!
Apmēram pēc minūtes viņš bija beidzis. - Tavas somas apakšējās kreisās kabatas rāvējslēdzējs ir vaļā. Vai tu to attaisīji?
-Nē.
Tātad tas bija vaļā visu laiku? Kopš tu uzliki mugursomu?
Laikam gan…
Vai tu kādu bridi pieskāries sienai?
Nedomāju vis. - Viņa tiešam bija uzmanījusies, baidīdamās, ka siena varētu nobrukt viņai virsū.
-Tu esi pārliecināta? - uzstāja Andrē.
Dievs visžēlīgais! Nē, Andrē, es neesmu pārliecināta.
Labi. Tagad pārbaudi mani. - Viņš iedeva Keitai lukturi un pagrieza muguru.