Šķērsojot ceļu, vecis smagi atbalstījās pret Beikeru. Liza atvēra auto aizmugurējās durvis. - Varu staigāt, varu klaigāt, - sacīja vecis.
Labi, brīnišķīgi… - Beikers palīdzēja viņam iesēsties mašīnā.
Vecis atgūlās ādas sēdekli un saritinājās embrija pozā. Zem
apmetņa viņam bija parastas drēbes - džinsi, rūtains krekls. Kājās - krosenes. Beikers aizvēra durvis, Liza iekāpa atpakaļ priekšējā sēdekli. Beikers vēl kavējās āra karstumā. Viņš nesaprata: kā gan šis vecis te viens pats varēja gadīties? Un kāpēc viņš nesvīda ar visu šo drēbju lērumu mugurā?
Likās, ka viņš būtu tikko izkāpis no mašīnas.
Tātad varbūt viņš tomēr brauca, sprieda Beikers. Varbūt aizmiga pie stūres. Varbūt mašīna nobraukusi no ceļa un kaut kur iekritusi. Varbūt tajā ir vēl kāds un netiek ārā.
Viņš dzirdēja veci murminām: - Ja par smagu, paņem vagu. Atgriezies un dabūjies.
Beikers gāja pāri ceļam paskatīties. Viņš pārkāpa pāri pamatīgai bedrei, nosprieda, ka būs jāparāda sievai, tad pārdomāja.
Blakus ceļam nekādas riepu pēdas smiltīs nebija redzamas, taču veča gan - pavisam skaidri. Tās veda tuksnesī. Trīsdesmit jardu tālāk Beikers ieraudzīja nelielas aizas malu, to ainavā bija iegrauzusi nu jau izžuvusi upe. Izskatījās, ka pēdas nāk no turienes.
Beikers aizgāja pa pēdām līdz aizai, nostājās uz malas, paskatījās lejup. Nekādas mašīnas tur nebija. Toties viņš ieraudzīja čūsku, kas aizvijās starp akmeņiem. Viņš nodrebinājās.
Dažas pēdas lejāk nogāzē viņš pamanīja kaut ko baltu, kas spīdēja saules gaismā. Beikers norāpās līdz turienei. Tas bija balts keramikas gabaliņš, apmēram kvadrātcollu liels. Izskatījās pēc elektrības izolatora. Beikers to pacēla un pārsteigts atklāja, ka tas ir vēss. Varbūt no tiem jaunajiem materiāliem, kas neuzsūc karstumu.
Ciešāk aplūkojot keramikas gabaliņu, viņš ieraudzīja pie malas zlmodziņu ar burtiem ITC. Sānos bija ari tāda kā iedziļināta poga. Nez, kas notiks, ja to nospiedīs, viņš domāja, stāvēdams svelmē ar lieliem akmeņiem sev apkārt. Viņš nospieda pogu.
Nekas nenotika.
Nospieda vēlreiz. Atkal nekā.
Beikers izkāpa no aizas un gāja atpakaļ uz mašīnu. Vecis bija aizmidzis un skaļi krāca. Liza pacēla acis no kartes. - Tuvākā pilsēta ir Galepa.
Beikers iedarbināja dzinēju. - Nu tad laižam uz Galepu!
•
Tiekot atpakaļ uz šosejas, varēja braukt ātrāk - uz dienvidiem, uz Galepu. Vecis joprojām gulēja. Liza paskatījās viņā un ieteicās: - Dan…
-Jā?
-Tu redzēji viņa rokas?
- Kas noticis?
Pirkstu gali…
Beikers novērsās no ceļa un aši palūkojās aizmugurējā sēdeklī. Vīrieša pirksti bija sarkani līdz otrajai locītavai. - Nu? Viņš ir apsvilis saulē.
-Tikai pirkstu gali? Kāpēc ne visa roka?
Beikers paraustīja plecus.
Pirmīt viņa pirksti tādi nebija, - sacīja Liza. - Kad mēs viņu savācām, tie nebija sarkani.
Mīļum, gan jau bija, tu tikai neievēroji.
Es ievēroju, tāpēc ka viņam bija iztaisīts manikīrs. Un es nodomāju, cik savādi, ka šitādam vecim tuksnesī ir manikīrs.
Khm… - Beikers paskatījās rokas pulkstenī. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem nāksies nīkt Galepas slimnīcā. Droši vien vairākas stundas.
Viņš nopūtās.
Šoseja bija taisna kā stīga.
Pusceļā uz Galepu vecis pamodās. Viņš ieklepojās un sacīja: - Vai esam tur? Vai esam šur?
Kā jūs jūtaties? - jautāja Liza.
Kā es jūtos brīžos grūtos? Jauki, ļoti jauki.
Kā jūs sauc? - jautāja Liza.
Vecis skatījās viņā, mirkšķinādams acis. - Kvandu-putā, ceļoju tā.
Bet kā jūs sauc?
Svešinieks atbildēja šādi: - Sauc ar mēli, vaino spēli.
Viņš runā tikai atskaņās, - sacīja Beikers.
Es pamanīju, Dan, - atteica Liza.
Es par šito redzēju vienu televīzijas raidījumu, - turpināja Beikers. - Runāšana atskaņās norāda uz šizofrēniju.
Atskaņa ir saskaņa, - sacīja vecis. Un tad viņš sāka skaļi dziedāt, gandrīz kliegšus, vecu Džona Denvera dziesmu ar mainītiem vārdiem:
"Kvandu-putā, ceļoju tā uz vietām senajām, Blekrokas ielejām… Kvandu-putā, ceļoju tā."
Ak kungs… - Beikers nopūtās.
Cienītais, - atkal ierunājās Liza. - Vai jūs man nepateiktu savu vārdu?
Niobija reakcija apkaunojums bija. Īpatnības dīvainās sabrūk analoģijās.
Mīļum, viņš ir nojūdzies, - sacīja Beikers.
Iejūgs nav mājas, bet smako kā kājas.
Tomēr viņa sieva neatmeta cerības. - Cienītais? Vai jūs zināt savu vārdu?
Gordonu sauciet! - par atbildi kliedza vecis. - Stenliju sauciet, bet tā, lai it neviens neizpļāpā!
Klausieties…
Liza, - viņu pārtrauca Beikers, - liec viņu mierā! Ļauj viņam nomierināties, labi? Mums vēl priekšā garš ceļš.
Vecis auroja tālāk savu dziesmu: - Uz vietām senajām… Ak, vecā burvju vara, tik lielas bēdas dara; migla kāpj, sirds man sāp. - Viņš beidza dziesmu un sāka atkal no gala.
Cik vēl tālu? - vaicāja Liza.
Nejautā!
•
Beikers bija laikus sazvanījis slimnīcu, tāpēc, kad viņa "Mercedes" iebrauca zem Makinlija slimnīcas traumpunkta portika, sanitāri ar riteņgultu jau gaidīja. Vecis bija mierīgs, kamēr viņu uzcēla uz riteņgultas, taču, tiklīdz sāka piesprādzēt, viņš satrūkās un sāka kliegt: - Saites raisiet, vaļā taisiet!
Tas ir tikai jūsu paša drošības dēļ, ser, - sacīja viens no sanitāriem.
-Tu pats tam tici? Ka došu pa mici! Drošība bezgodim patvērums pēdējais ir!
Beikers ar cieņu noskatījās, cik prasmīgi sanitāri tika ar veci galā, saudzīgi, tomēr stingri piesprādzējot. Jūtamu iespaidu uz viņu atstāja arī maza auguma tumšmate baltā virsvalkā, kas nāca viņiem līdzi. - Mani sauc Beverlija Cosija, - viņa sacīja, paspiezdama Beikeram un Lizai roku. - Es esmu dežurējošā ārste. - Viņa bija ļoti mierīga, lai gan vīrs riteņgultā nemitējās aurot, ari kad viņu iestūma traumpunktā: - Kvandu-putā, ceļoju tā…
Uzgaidāmajā telpā visi uz viņu skatījās. Beikers redzēja gadus desmit, vienpadsmit vecu puiku ar roku saitē, kas sēdēja krēslā blakus mātei un ziņkārīgi uzlūkoja veci. Viņš kaut ko pačukstēja mātei.
Vecis dziedāja: - Uz vieeeetām senajāāāāāāāām…
Cik ilgi viņam tā jau ir? - jautāja doktore Cosija.
No paša sākuma. Kopš mēs viņu savācām.
Izņemot to laiku, kamēr viņš gulēja, - piebilda Liza.
Vai viņš kādu bridi paģība?
-Nē.
Nelabums? Vemšana?
-Nē.
Un kur jūs viņu atradāt? Pie Korazonas kanjona?
-Vēl kādas piecas, desmit jūdzes tālāk.
Tur taču gandrīz nekā nav, - viņa teica.
Jūs to zināt? - brīnījās Beikers.
Es tur uzaugu. - Viņa viegli pasmaidīja. - Činli ciltī.
Joprojām aurojošo veci iestūma pa virpuļdurvīm. Doktore
Cosija sacīja: - Uzgaidiet, lūdzu, šeit! Es atgriezīšos, tiklīdz kaut kas būs noskaidrots. Lai gan tam vajadzīgs zināms laiks.
Varat ari vispirms aiziet pusdienās.
•
•
Beverlijas Cosijas pamatdarbavieta bija Albukerkes universitātes slimnīca, taču pēdējā laikā viņa divas reizes nedēļā brauca uz Galepu apraudzīt savu ļoti veco vecmāmiņu, un šajās dienās viņa piepelnīšanās pēc nostrādāja vienu maiņu Makinlija slimnīcas traumpunktā. Viņai patika Makinlijas modernā ēka, izkrāsota koši sarkanām un krēmkrāsas svītrām. Slimnīca patiesi rūpējās par vietējiem ļaudīm. Un viņai patika Galepa: šī pilsēta bija mazāka nekā Albukerke, taču cilvēks ar indiāņa asinīm te varēja justies mājīgāk.