Traumpunkta ikdiena parasti bija gluži mierīga, tāpēc šī satrauktā, klaigājošā veča ierašanās izraisīja pamatīgu kņadu. Viņa iegāja aiz aizkariem nodalījumā, kur sanitāri jau bija novilkuši vecim brūno, smago apmetni un krosenes. Tā kā vecis joprojām pretojās viņiem un pat kāvās, sanitāri atkal viņu piesprādzēja un džinsus un rūtaino kreklu nogrieza" ar griešanu.
Nensija Huda, nodaļas vecākā māsa, sacīja, lai rīkojas droši, tāpēc ka kreklam šā vai tā bija liels defekts; pāri kabatai stiepās robaina līnija, uz kuras nesakrita rūtiņu raksts. - Viņš to kreklu jau saplēsis un pats lāpījis. Ja to vispār var saukt par lāpīšanu.
Nē, - iebilda viens no sanitāriem, pacēlis kreklu. - Nav vis lāpīts, drēbe te ir vienlaidus. Dīvaini, raksts nesakrīt tāpēc, ka viena puse ir lielāka par otru…
Vienalga, gan jau viņš bez tā iztiks, - atteica Nensija Huda un nometa kreklu uz grīdas. Viņa pievērsās Cosijai. - Mēģināsiet viņu apskatīt?
Vīrietis vēl bija pārāk nemierīgs. - Vēl ne. Pagaidām pielieciet pie sistēmas - abas rokas! Un pārbaudiet kabatas - vai viņam vispār ir kāds dokuments. Ja nav, noņemiet pirkstu nospiedumus un aizfaksējiet uz Vašingtonu; varbūt parādīsies datu bāzē.
Pēc divdesmit minūtēm Beverlija Cosija apskatīja puiku, kas bija salauzis roku, spēlēdams beisbolu. Tas bija briļļains pamuļ- ķīga izskata puika, un viņš šķita lepns par savu sportisko traumu.
Pienāca Nensija Huda un sacīja: - Mēs pārmeklējām to dīvaini.
-Un?
Nekā jēdzīga. Ne maka, ne kredītkaršu, ne atslēgu. Viņam bija tikai, lūk, šis. - Viņa pasniedza Beverlijai salocītu papīra lapiņu. Izskatījās pēc datorizdrukas, tajā bija redzams dīvains punktiņu raksts ar nevienādām rūtīm. Apakšā bija rakstīts: "mon. ste. mere".
"Monstemere"? Vai tas tev kaut ko izsaka?
Huda papurināja galvu. - Man liekas, ka viņam ir psihoze.
Nu, sedatīvus dot nevar, kamēr mēs nezinām, kas viņam galvā notiek, - sacīja Beverlija Cosija. - labāk uztaisiet paura bildes, lai esam droši, ka nav traumu un hematomu.
Radioloģijas nodaļa ir remontā, Beva, atceries? Uz rentgenu būs jāgaida mūžība. Kāpēc gan netaisīt magnētisko rezonansi? Noskenēs visu ķermeni, un miers.
Labi, pasūti! - piekrita Cosija.
Nensija Huda pagriezās uz iešanu. - Ui, ui, ui, kāds pārsteigums! Re, kur Džimijs, no policijas!
Dans Beikers bija nemierīgs. Kā jau viņš paredzēja, Makin- lija slimnīcas uzgaidāmajā telpā nācās gaidīt stundām ilgi. Paēduši pusdienas - burito sarkanā čili mērcē viņi nāca atpakaļ un redzēja stāvvietā policistu, kas aplūkoja viņu mašīnu un laida roku pār spārniem. No šā skata Beikeram skrēja šermuļi pār kauliem. Viņš vienbrīd grasījās iet policistam klāt, bet tad pārdomāja. Abi ar Lizu atgriezās uzgaidāmajā telpā. Beikers piezvanīja savai meitai un pateica, ka viņi ir aizkavējušies; patiesībā varēja gadīties, ka viņi nonāks Fīniksā tikai otrā dienā.
Un viņi gaidīja. Pēdīgi, ap četriem pēcpusdienā, Beikers aizgāja pie reģistrācijas galda apvaicāties par veci, un darbiniece viņam jautāja: - Jūs esat radinieks?
-Nē, bet…
-Tad pagaidiet, lūdzu, turpat. Daktere drīz pie jums iznāks.
Viņš aizgāja atpakaļ un nopūzdamies apsēdās. Tad atkal piecēlās, aizgāja pie loga un paskatījās uz savu mašīnu. Kruķis bija prom, bet tagad pie stikla slauka plivinājās papīra lapele. Beikers bungoja pirkstus pa palodzi. Šitajās sīkajās pilsētelēs mūždien kādas ķibeles, viss kas var gadīties. Un, jo ilgāk viņš gaidīja, jo nelāgākus scenārijus izspēlēja viņa prāts. Vecis bija komā, un viņi nedrīkstēja atstāt pilsētu, kamēr šis nepamodī- sies. Vecis bija nobeidzies, un viņi tika apsūdzēti par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Citā scenārijā apsūdzības nebija, tomēr viņiem lika pēc četrām dienām ierasties uz nopratināšanu.
Kad beidzot kāds atnāca ar viņiem runāt, tā bija nevis mazā dalrterite, bet kruķis. Tas bija jauns policists, ne vecāks par trīsdesmit, kārtīgi izgludinātā uniformā. Viņam bija gari mati, un uz vārda birkas rakstīts: DŽEIMSS VONEKA. Droši vien hopi vai navaho cilts vārds, nodomāja Beikers.
- Misters un misis Beikeri? - Voneka bija ļoti pieklājīgs un stādījās priekšā. - Es tikko runāju ar ārsti. Viņa ir beigusi apskati, un ir saņemti arī magnētiskās rezonanses rezultāti. Nav nekādu pazīmju, ka viņš būtu saņēmis triecienu ar auto. Es pats apskatīju jūsu mašīnu. Nav ne zīmes. Jūs laikam iebrau
cāt bedrē un domājāt, ka esat trāpījuši viņam. Ceļš tur ir diezgan draņķīgs.
Beikers nikni pablenza sievā, kas neatbildēja uz viņa skatienu. - Vai ar viņu viss būs kārtībā? - jautāja Liza.
Izskatās, ka jā.
Tātad mēs varam braukt prom? - jautāja Beikers.
Mīļum, - ieteicās Liza, - vai tu neiedosi viņam to lietu, ko atradi?
Ak jā! - Beikers izvilka no kabatas keramisko kvadrātiņu. - Blakus viņa pēdām es atradu šo.
Policists pagrozīja plāksnīti rokās. - ITC, - viņš izlasīja zī- modziņu uz malas. - Kur tieši jūs to atradāt?
Kādus trīsdesmit jardus no ceļa. Man likās, ka viņš varbūt bijis mašīnā, kas noskrējusi no ceļa, tāpēc pārbaudīju. Taču nekādas mašīnas nebija.
Vēl kaut ko atradāt?
Nē. Tikai šo.
Beikers paskatījas papīriņā: ta bija ar punktiņiem zīmēta shēma.
labi, paldies! - noteica Voneka un iebāza keramikas gabaliņu kabatā. Viņš bridi klusēja. - Jā, gandrīz aizmirsu! - Viņš izņēma no kabatas papīra lapiņu un uzmanīgi atlocīja to. - Šo mēs atradām viņa drēbēs. Vai jūs to neesat agrāk redzējuši?
Ne, - viņš atteica. - Pirmo reizi redzu.
Jūs to neiedevāt viņam?
-Nē.
Jūs nezināt, kas tas varētu būt?
Nē, - teica Beikers. - Nav ne jausmas.
Man gan ir, - sacīja viņa sieva.
Jūs zināt? - teica policists.
Jā, - viņa sacīja. - Ja jūs man atļautu… - Viņa paņēma lapiņu no policista.
Beikers nopūtās. Tagad Liza tēloja arhitekti, ar gudru ģīmi aplūkodama papīriņu, grozīdama tā un šitā, aplūkodama punktiņus no vienas puses un no otras. Beikers zināja, kāpēc. Viņa centās novērst uzmanību no tā fakta, ka bija maldījusies un ka auto tiešām bija iebraucis bedrē, un viņi šā pārpratuma dēļ bija izķēzījuši visu dienu. Viņa pūlējās attaisnot izšķiesto laiku, piešķirt tam kaut kādu nozīmi, i
Jā, - viņa beidzot noteica. - Es zinu, kas tas ir. Tā ir baznīca.
Beikers paskatījās punktotajā lapiņā. - Baznīca?
Jā, pareizāk sakot, baznīcas plāns, - viņa teica. - Redzi? Te vidusjoma, te šķērsjomas… Redzi? Tā noteikti ir baznīca, Dan. Un pārējais šajā attēlā, visi šie taisnstūri, izskatās pēc… Zini, tas varētu būt klosteris.
Klosteris? - pārjautāja policists.
Man tā liekas, - viņa atbildēja. - Un te apakšā rakstīts: "mon.ste.mere". Vai tad "mon" vairākās valodās nav saīsinājums vārdam "klosteris"? Ir! Ka es jums saku, tas ir klosteris. - Viņa atdeva lapiņu policistam.
Beikers uzkrītoši paskatījās rokas pulkstenī. - Mums tiešām laiks doties.
Protams, - atteica Voneka, saprazdams mājienu. Viņš paspieda Beikeriem roku. - Paldies par palīdzību un atvainojiet par aizkavēšanos! laimīgu ceļu!
Beikers stingri aplika roku sievai ap vidukli un izveda viņu pēcpusdienas saulē. Tagad bija vēsāks; austrumos bija redzami vairāki gaisa baloni. Galepa bija gaisa balonu sporta centrs.