Viņš gāja uz mašīnu. Lapele pie vējstikla reklamēja tirkīza rotu izpārdošanu kādā vietējā veikalā. Viņš to izrāva, saburzīja un sēdās pie stūres. Sieva sēdēja blakus, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un skatījās taisni uz priekšu. Viņš iedarbināja dzinēju.
- Labi, - sieva teica. - Es atvainojos. - Viņas tonis bija īgns, taču Beikers zināja, ka neko vairāk no viņas nesagaidīt.
Viņš paliecās sānis un noskūpstīja sievu uz vaiga. - Par ko gan? - viņš sacīja. - Tu rīkojies pareizi. Mēs izglābām tam vecim dzīvību.
Sieva pasmaidīja.
Viņš izstūrēja no stāvvietas un brauca uz šosēju.
Slimnīcā vecis aizmidzis gulēja, viņa seju daļēji aizsedza skābekļa maska. Viņš tagad bija nomierinājies, atslābis, elpa viegla; Beverlija Cosija bija iedevusi viņam vieglu sedatīvu un tagad stāvēja gultas kājgalī, apspriezdama šo gadījumu ar Džo Naieto, meskalero apaču cilts indiāni, kas bija prasmīgs iekšķīgo slimību ārsts un ļoti labs diagnostiķis. - Vīrietis, baltais, ap septiņdesmit gadu vecs. Atvests apjucis, apdullis, zaudējis orientāciju. Mikroinfarktiņš, viegli paaugstināts aknu fermentu līmenis, citādi nekas.
Un viņu tiešām neaizķēra auto?
Acīmredzot nē. Taču tas vispār ir dīvaini. Viņi saka, ka atraduši šo cilvēku klīstam kaut kur Korazonas kanjona ziemeļos. Tur taču nekā nav, vismaz desmit jūdzes visos virzienos.
-Un?
Viņam nav nekādu saules dūriena pazīmju, Džo. Nav de- hidrācijas, nav ketozes. Viņš pat nav iededzis.
Tu domā, kāds viņu ir pametis? Kādam apriebies, ka vectētiņš visu laiku grābstās gar televizora pulti?
-Jā. Tāds iespaids rodas.
Un kas ar pirkstiem?
Es nezinu, - atteica Beverlija. - Kaut kāda asinsrites problēma. Pirkstu gali ir auksti, paliek purpursarkani, var pat kļūt gangrenozi. Lai kas tas būtu, kopš nonākšanas šeit ir kļuvis sliktāk.
Viņam ir diabēts?
-Nē.
Reino sindroms?
-Nē.
Naieto piegāja pie gultas un paskatījās uz veča pirkstiem.
Skarti ir tikai pirkstu gali. Distāls bojājums.
Tieši tā, - piekrita Beverlija. - Ja viņš nebūtu atrasts tuksnesī, es to sauktu par apsalumu.
Tu uz smagajiem metāliem viņu pārbaudīji, Beva? Tas var būt no saskares ar tiem, piemēram, ar kadmiju vai arsēnu. Tas varētu izskaidrot viņa pirkstu un ari prāta stāvokli.
Paraugus paņēmu, bet smagie metāli iet uz Albukerkes laboratoriju. Atbilde būs tikai pēc trim dienām.
Vai ir zināms, kas viņš ir, kāda ir slimības vēsture, vismaz kaut kas?
Nekā. Mēs izsludinājām viņa atrašanu un aizsūtījām pirkstu nospiedumus uz Vašingtonas datu bāzi, bet ātrāk kā pēc nedēļas atbildes, protams, nebūs.
Naieto pamāja. - Un, kad viņš bija satraukts un buldurēja, ko viņš teica?
Visu laiku atskaņās un vienu un to pašu. Kaut ko par Gor- donu un Stenliju. Un vēl viņš teica: "Kvandu-putā, ceļoju tā."
Kvandu? Tas būtu latīniski?
Beverlija paraustīja plecus. - Sen neesmu bijusi baznīcā.
Man liekas, ka kvandum ir latīņu valodas vārds.
Un tad viņi izdzirdēja balsi. - Atvainojiet, lūdzu! - Tas bija briļļainais puika, kas sēdēja gultā otrā ejas pusē, kopā ar māti.
Mēs joprojām gaidām, kad atnāks ķirurgs, Kevin, - Beverlija viņam sacīja. - Tad savedīsim tavu roku kārtībā.
Viņš neteica "kvandu-putā", - sacīja puika. - Viņš teica "kvantu putas".
Kā, lūdzu?
Kvantu putas. Viņš teica "kvantu putas".
Viņi piegāja pie puikas. Naieto likās uzjautrināts. - Un kas tieši būtu kvantu putas?
Puika ļoti nopietni lūkojās viņā un mirkšķināja acis. - Vissīkākajā subatomāro dimensiju līmenī laiktelpas struktūra ir neregulāra. Tā nav viendabīga, bet tāda kā burbuļaina, putaina. Tāpēc kvantu līmenī to dēvē par kvantu putām.
Cik tev gadu? - jautāja Naieto.
Vienpadsmit.
Ierunājās puikas māte: - Viņš daudz lasa. Viņa tēvs strādā Losalamosā.
Naieto pamāja. - Un kāda no tām kvantu putām jēga, Ke- vin?
Nav nekādas jēgas, - atteica puika. - Vienkārši tā subato- mārajā līmenī ir iekārtots visums.
Un kāpēc lai šis vecais vīrs par to runātu?
Tāpēc, ka viņš ir ievērojams fiziķis, - pavēstīja Voneka, pienākdams viņiem klāt. Viņš palūkojās papīra lapā, ko turēja rokā. - Tikko saņēmu no bezvēsts pazudušo datu bāzes. Džo- zefs A. Traubs, septiņdesmit vienu gadu vecs, fiziķis, specializējies metālos - supervadītājos. Viņa pazušanu šodien pusdienlaikā izsludinājis viņa darbadevējs, ITC pētniecības institūts Blekrokā.
Blekrokā? Tas taču ir kaut kur pie Sandijas. - Tas bija vairāku stundu brauciena atstatumā, Ņūmeksikas vidienē. - Kā tad viņš atkūlies šurp, uz Arizonu, uz Korazonas kanjonu?
Es nezinu, - sacīja Beverlija, - bet viņš…
Atskanēja trauksmes signāls.
•
Džimijs Voneka apstulba no notikumu straujās gaitas. Vecis pacēla galvu, mežonīgu skatienu paskatījās viņos un sāka vemt asinis. Skābekļa maska kļuva spilgti sarkana; asinis šļā- cās garām maskai, straumēm tecēja pār zodu, nošķieda spilvenu un sienu. Viņš izdvesa gārdzošu skaņu, smakdams pats savās asinīs.
Beverlija metās pāri palātai. Voneka viņai pakaļ. - Pagrieziet galvu! - sauca Naieto, piesteigdamies pie gultas. - Grieziet! - Beverlija bija norāvusi skābekļa masku un pūlējās pagriezt veča galvu, taču tas pretojās, cīkstējās, joprojām gārgdams, acis šausmu panikā ieplētis. Voneka paspiedās Beverlijai garām, sagrāba veča galvu ar abām rokām un spēcīgi grieza, tā ka viss augums pagriezās uz sāniem. Vecis vēma atkal; asinis nošļāca monitorus un ari Voneku. - Atsūkni! - kliedza Beverlija, rādīdama uz neoprēna zondi pie sienas.
Voneka mēģināja, neatlaižot veci, paķert zondi, taču asiņainā grīda bija slidena. Viņš klupa, tvēra pie gultas pēc atbalsta.
Ātrāk! - kliedza Beverlija. - Ātrāk atsūkni! - Viņa bija uz ceļiem, grūda pirkstus vecim mutē, izvilka mēli. Voneka pie- trausās kājās, Naieto sniedza viņam zondi. Viņš satvēra to asiņainos pirkstos, redzēja, kā Naieto pie sienas atgriež vārstu. Beverlija paķēra zondi un sāka atsūkt asinis no veča mutes un deguna. Šļaukas pieplūda ar asinīm. Vecis elsa, klepoja, bet kļuva arvien vārgāks.
Man tas nepatīk, - sacīja Beverlija. - labāk… - Monitoru trauksmes signāls mainīja toni, kļuva augstāks un nepārtraukts. Sirdsdarbības apstāšanās.
Nol-lādēts! - viņa izgrūda. Asinis bija nošļākušas visu viņas virsvalku un blūzi. - Defibrillāciju!
Naieto stāvēja, pārliecies pāri gultai, turēdams elektrodu spilventiņus izstieptās rokās. Voneka atkāpās no gultas, kad tai klāt spiedās Nensija Huda; nu jau vecis bija pavisam cilvēku apstāts. Voneka sajuta asu smaku - nelaimīgajam iztukšojušās zarnas. Viņš pēkšņi saprata, ka vecis tūdaļ mirs.
Atkāpties! - sacīja Naieto un pielika elektrodus. Ķermenis salēcās. Pie sienas nograbēja mēģenes. Trauksmes signāls nepārtrūka.
Aizvelc priekškaru, Džimij! - sacīja Beverlija.
Viņš atskatījās un redzēja, ka briļļainais puika otrā palātas pusē skatās, muti ieplētis. Voneka strauji aizvilka nodalījuma priekškaru.
•
Pēc stundas pārgurusī Beverlija Cosija smagi apsēdās pie rakstāmgalda telpas stūri rakstīt slimības vēstures kopsavilkumu. Tam vajadzēja būt ļoti detalizētam, jo pacients bija nomiris. Viņa šķirstīja rādītāju tabulas. Pienāca Džimijs Voneka un sniedza viņai kafijas tasi. - Paldies! - viņa teica. - Starp citu, vai tev ir tā ITC telefona numurs? Man viņiem jāpiezvana.