Es to izdarīšu, - sacīja Voneka, uz bridi uzlikdams roku viņai uz pleca. - Tev bija grūta diena.
Pirms viņa spēja atbildēt, Voneka bija apsēdies pie blakus- galda, atšķīra bloknotu un ņēmās zvanīt. Gaidīdams savienojumu, viņš uzsmaidīja Beverlijai.
ITC institūts.
Viņš stādījās priekšā un tad sacīja: - Es zvanu sakarā ar jūsu pazudušo darbinieku Džozefu Traubu.
Lūdzu, mirklīti uzgaidiet, es jūs savienošu ar mūsu personāla daļas vadītāju.
Gaidīt nācās vairākas minūtes. Aparātā skanēja fona mūzika. Viņš aizsedza klausuli ar delnu un, cik ikdienišķā tonī spēdams, uzrunāja Beverliju: - Tu esi brīva ap vakariņu laiku vai arī iesi pie vecmāmiņas?
Viņa turpināja rakstīt, nepaceldama galvu. - Iešu pie vecmāmiņas.
Viņš viegli paraustīja plecus. - Es jau tikai pajautāju, - viņš sacīja.
Viņa agri iet gulēt. Ap astoņiem.
Pēc tam brīva?
Beverlija smaidīja, joprojām skatīdamās savās piezīmēs. -Jā.
Voneka atiezās plata smaida. - Nu tad sarunāts?
Sarunāts.
Klausulē atskanēja klikšķis, un viņš izdzirdēja sievietes balsi: - Vienu mirklīti, es jūs savienošu ar mūsu vecāko viceprezidentu doktoru Gordonu.
Pateicos! - Vecākais viceprezidents, ko tu neteiksi, viņš nodomāja.
Vēl viens klikšķis, tad čērkstoša balss: - Džons Gordons.
Doktor Gordon, es esmu Džeimss Voneka no Galepas policijas departamenta. Es jums zvanu no Makinlija slimnīcas, - viņš teica. - Baidos, ka man ir nelāgi jaunumi.
Pa ITC konferenču telpas lielajiem logiem bija redzams, kā dzeltenā pēcpusdienas saule atspīd Blekrokas pētniecības kompleksa piecu laboratoriju ēku stiklā un tēraudā. Tālumā virs tuksneša brieda negaisa mākoņi. Tomēr telpā divpadsmit ITC valdes locekļi bija novērsušies no šīs ainas. Viņi sēdēja pie malējā galda, dzēra kafiju un tērzēja, gaidīdami sapulces sākumu. Valdes sēdes bieži ievilkās līdz vēlam vakaram, jo ITC prezidents Roberts Donigers bija bēdīgi slavens ar savu bezmiegu un pielāgoja tam arī darba ritmu. Pateicoties Donigera spožajam prātam, valdes locekļi to respektēja, lai gan paši bija lielu uzņēmumu vadītāji un ietekmīgi investētāji.
Pagaidām Donigers vēl nebija ieradies. Džonam Gordonam, Donigera druknajam viceprezidentam, likās, ka viņš zina iemeslu. Joprojām runādams pa mobilo telefonu, viņš virzījās uz durvīm. Agrāk Gordons bija Gaisa kara spēku projektu menedžeris un nebija zaudējis militāru stāju. Viņa zilais darījumu uzvalks bija svaigi izgludināts un melnās kurpes spīdēja. Turēdams telefonu pie auss, viņš sacīja: - Es saprotu, policista kungs, - un izslīdēja pa durvīm.
Kā jau viņam bija licies, Donigers bija gaitenī un soļoja šurpu turpu kā hiperaktivs pusaudzis, kamēr Daiena Krāmere, ITC galvenā juriste, stāvēja malā un klausījās. Gordons redzēja, ka Donigers nikni baksta pirkstu gaisā viņas virzienā.
Skaidrs, ka lamā no panckām ārā.
•
•
Robertam Donigeram bija trīsdesmit astoņi gadi. Viņš bija ģeniāls fiziķis un miljardieris. Par spīti vēderiņam un sirmajiem matiem, viņa izturēšanās bija palikusi jauneklīga - vai pusau- dzīga, atkarīgs no viedokļa. Katrā ziņā vecums nebija viņu at- maidzinājis. ITC bija trešā viņa dibinātā firma; bagātu viņu bija darījušas divas iepriekšējās, taču dzēlīgais un negantais vadības stils nebija mainījies. Firmā gandrīz visi no viņa baidījās.
Par godu valdes sēdei Donigers bija uzvilcis zilu uzvalku, nevis parastās haki bikses un svīteri. Taču bija redzams, ka uzvalkā viņš nejūtas ērti, gluži kā puika, kam vecāki likuši kārtīgi saģērbties.
Jā, ļoti pateicos jums, policista kungs, - Gordons sacīja mobilajā tālrunī. - Mēs visu nokārtosim. Jā. Mēs to darīsim nekavējoties. Vēlreiz pateicos! - Gordons aizcirta aparāta vāciņu un pievērsās Donigeram. - Traubs ir pagalam, un viņa līķis ir identificēts.
-Kur?
Galepā. Zvanīja policists no slimnīcas.
No kā, viņuprāt, šis nomiris?
Viņi nezina. Viņi domā, ka no pamatīgas sirdstriekas. Taču viņam bijusi kāda problēma ar pirkstiem. Asinsrites problēma. Viņi grasās taisīt sekciju. To prasa likums.
Donigers aizkaitināts atmeta ar roku. - Piekāst… Sekcijā neko nenoteiks. Traubam bija transkripcijas kļūdas. To viņi nemūžam neizdibinās. Kāpēc tu tērē manu laiku ar šitādu stulbumu?
Nupat ir miris viens no taviem darbiniekiem, Bob, - sacīja Gordons.
Tieši tā, - vēsi atteica Donigers. - Un ko es varu darīt? Sūdu! Man, protams, ļoti žēl, ai-ai-ai… Aizsūti puķītes! Nokārto, un viss! Skaidrs?
Šādos brīžos Gordons mēdza dziļi ievilkt elpu un atgādināt sev, ka Donigers nemaz neatšķiras no lielākās daļas citu jauno, agresīvo uzņēmēju. Viņš mēdza atgādināt sev, ka, par spīti sarkasmam, Donigeram gandrīz vienmēr bija taisnība. Un viņš atgādināja sev, ka jebkurā gadījumā Donigers tā ir uzvedies visu mūžu.
Robertam Donigeram agri bija parādījušās ģēnija pazīmes, jau pamatskolas gados viņš ķērās pie inženierzinātņu mācību grāmatām. Deviņu gadu vecumā viņš prata salabot jebkuru elektroierīci - ari radio un televizoru ķimerēdamies ar elek- tronlampām un vadiņiem, kamēr piedabūja to darboties. Kad māte izteica bažas, vai viņš nenositīsies ar elektrību, puika sacīja: - Neesi tik stulba! - Un, kad nomira viņa mīļākā vecmāmiņa, Donigers ar sausām acīm informēja māti, ka vecā lēdija palikusi viņam parādā divdesmit septiņus dolārus un ka viņš katrā ziņā vēlas tos saņemt.
Astoņpadsmit gadu vecumā ar izcilību absolvējis Stenfordas universitāti, jaunais fiziķis iestājās darbā Fermi laboratorijā pie Čikāgas. Pēc pusgada viņš no turienes aizgāja, paziņojis laboratorijas vadītājam, ka "elementārdaļiņu fizika ir priekš onānis- tiem". Viņš atgriezās Stenfordā, kur strādāja jomā, ko uzskatīja par daudzsološāku: supervadītāju magnētisma izpētē.
Tas bija laiks, kad daudzi zinātnieki pameta universitātes, lai dibinātu uzņēmumus un liktu lietā savus atklājumus. Gadu nostrādājis Stenfordā, Donigers to atstāja un nodibināja TechGate - firmu, kas ražoja komponentus mikroprocesoru kodināšanai, kurus Donigers bija radījis paralēli pamatdarbam. Kad Stenfordā protestēja, ka šie atklājumi izdarīti, strādājot viņu laboratorijā, Donigers pateica: - Ja jums ir kāda problēma, tad sūdziet tiesā! Ja ne, tad aizverieties!
Donigera skarbais vadības stils kļuva slavens jau firmā TechGate. Apspriedēs ar saviem pētniekiem viņš sēdēja stūrī, bīstami atgāzies ar visu krēslu tā, ka teju jābaidās krist atmuguriski, un šāva jautājumus citu pēc cita: "Kas ar to?" "Kāpēc jūs nedarāt to?" "Kāda tam jēga?" Ja atbilde viņu apmierināja, viņš novilka: "Varbūt…" Tā bija augstākā uzslava, kādu vispār no Donigera varēja dabūt. Taču, ja atbilde viņam nepatika - un visbiežāk tā viņam nepatika -, tad viņš šņāca: 'Tev smadzenes atrofējušās?" "Tu speciāli centies būt idiots?" 'Tu gribi arī nomirt, nekļūdams gudrāks?" 'Tu tak neesi pat pusmuļķis!" Pa īstam sadusmojies, viņš meta pa gaisu zīmuļus un piezīmju blokus un brēca: "Kretīni! Jūs visi esat stulbi kretīni!"
TechGate darbinieki piecieta "Nāves marša Donigera" dusmu lēkmes tāpēc, ka priekšnieks bija spožs fiziķis, spējīgāks par viņiem, un arī tāpēc, ka Donigers pārzināja pētnieku vienību problēmas un viņa kritika vienmēr bija pamatota. Viņa kodīgais stils, lai cik tas būtu nepatīkams, deva rezultātus: TechGate divos gados pamatīgi izauga".
1984. gadā viņš pārdeva šo firmu par simt miljoniem dolāru. Tai pašā gadā žurnāls Time ierindoja viņu starp tiem piecdesmit cilvēkiem, jaunākiem par divdesmit pieciem gadiem, kas "noteiks gadsimta nogales virzību". Šai sarakstā bija ari Bills Geitss un Stīvs Džobss.