Выбрать главу

Velns parāvis! - sacīja Donigers, pagriezdamies pret Gor- donu. - Vai man tiešām viss jāizdara pašam? Jēziņ… Kur atra­da Traubu?

Tuksnesī. Navaho rezervātā.

Precīzi - kur?

Cik man zināms, desmit jūdzes uz ziemeļiem no Korazo- nas. Tur nekā apkārt neesot.

Teicami! - sacīja Donigers. - Tad lai Bareto no drošībnie­kiem aizbrauc ar Trauba mašīnu uz Korazonu un atstāj to tuk­snesī. lai pārdur riepu un čāpo atpakaļ.

Daiena Krāmere nokremšļojās. Viņa bija tumšmate, drus­ku pāri trīsdesmit gadiem, tērpusies melnā kostīmā. - Nees­mu pārliecināta, Bob, - viņa sacīja savā profesionālas juristes tonī. - Tā būs pierādījumu viltošana.

Nu bet skaidrs, ka tā būs pierādījumu viltošana! Tas taču ir vajadzīgs! Kāds gribēs zināt, kā Traubs tur nokļuvis. Tāpēc jāatstāj tur viņa mašīna, lai interesenti atrod.

Bet mēs nezinām, tieši kur…

Nav svarīgi, tieši kur. Tikai izdariet to!

Tas nozīmē, ka Bareto plus vēl kāds to zinās.

Vai tas kādu uztrauks? Nevienu. Izdariet to, Daiena!

Iestājās īss klusuma brīdis. Krāmere, saraukusi pieri, cieši

skatījās grīdā, acīm redzami neapmierināta.

Paklau, - sacīja Donigers, pievērsdamies Gordonam. - Tu atceries, kad Gārmenam bija izredzes dabūt kontraktu un ma­nai vecajai firmai nebija? Atceries informācijas noplūdi?

Atceros, - noteica Gordons.

Un tu par to briesmīgi uztraucies, - smīnēdams piebilda Donigers. Krāmerei viņš paskaidroja: - Gārmens bija resns vepris. Tad viņš zaudēja daudz svara, tāpēc ka sieva uzlika vi­ņu uz diētas. Mēs palaidām preses pīli, ka Gārmenam ir neiz- operējams vēzis un ka viņa firmu grasās slēgt. Viņš to nolie­dza, bet neviens neticēja - viņa izskata dēļ. Kontraktu dabūjām mēs. Es aizsūtīju viņa sievai milzīgu grozu ar augļiem. - Viņš iesmējās. - Galvenais, ka šo pīli nevienam neienāca prātā sais­tīt ar mums. Viss ir godīgi, Daiena. Bizness paliek bizness. Aiz­vediet to sasodīto vāģi uz tuksnesi!

Viņa pamāja, bet joprojām skatījās grīdā.

Turklāt, - turpināja Donigers, - vispirms es gribu zināt, kāda velna pēc Traubs vispār tika iekšā tranzīta telpā. Viņš jau bija veicis pārāk daudzus ceļojumus un uzkrājis pārāk daudz transkripcijas defektu. Viņa limits bija beidzies, nebija paredzē­ti jauni braucieni, nebija tranzīta atļaujas. Mums taču tai telpai ir drošības sistēma! Kā viņš tika iekšā?

Mēs domājam, ka viņam bija atļauja apkopes veikšanai, darbam ar aparātiem, - sacīja Krāmere. - Viņš nogaidīja līdz vakaram un brīdī starp maiņām paņēma aparātu. Mēs to visu pašlaik pārbaudām.

Es negribu, lai jūs to pārbaudāt! - sarkastiski atcirta Do­nigers. - Es gribu, lai jūs šādu iespēju novēršat!

Mēs to novērsīsim, Bob.

Pamēģiniet tikai nenovērst, velns parāvis! - sacīja Doni­gers. - Tāpēc ka šai firmai tagad ir trīs problēmas. Un Traubs

ir mazākā no tām. Pārējās divas ir pamatīgas. Ļoti pamatīgas.

Donigers vienmēr bija izcili tālredzīgs. Jau 1984. gadā viņš pārdeva TechGate, jo uzskatīja, ka mikroshēmas gaida strup­ceļš. Tolaik tas likās bezjēdzīgi. Mikroshēmu jauda ik pēc pus­otra gada dubultojās, kamēr to izmaksas divkārtīgi kritās. Ta­ču Donigers saprata, ka šis progress notiek, saspiežot kompo­nentus arvien ciešāk uz shēmas. Tas nevarēja turpināties mū­žīgi. Galu galā komponenti būs tik cieši kopā, ka shēmas ku­sīs no karstuma. Tas nozīmēja, ka datoru spējām ir robežas. Donigers zināja, ka sabiedrība pieprasīs arvien spējīgākus da­torus, taču neredzēja veidu, kā tādus attīstīt.

Aizkaitināts viņš atgriezās pie savas agrākās interešu jomas - pie supervadītāju magnētisma. Viņš nodibināja jaunu firmu, Advanced Magnetics, kurai piederēja vairāki patenti, kas bija būtiski, ražojot jaunos MRI jeb magnētiskās rezonanses attēlu aparātus, kas sāka revolucionarizēt medicīnu. Advanced Mag­netics saņēma ceturtdaļmiljonu dolāru atlīdzību par katru jau­no MRI aparātu. 'Tā bija "naudas govs"," Donigers reiz sacīja, "apmēram tikpat interesanta kā govs slaukšanas process." No- garlaikojies, meklēdams jaunus izaicinājumus, viņš 1988. ga­dā pārdeva šo firmu. Viņš tolaik bija divdesmit astoņus gadus vecs, un viņa kapitāls bija viens miljards dolāru. Taču viņš uz­skatīja, ka vēl nav sevi apliecinājis.

Nākamajā - 1989. gadā viņš nodibināja ITC.

Viens no Donigera varoņiem bija fiziķis Ričards Feinmens. Jau astoņdesmito gadu sākumā Feinmens prātoja, ka varētu būt iespējams radīt datoru, izmantojot atoma kvantu īpašības. Teorētiski šāds dators būtu miljardiem reižu jaudīgāks par jeb­kuru līdzšinējo datoru. Taču Feinmena ideja nozīmēja, ka jā­rada pavisam jauna tehnoloģija - tehnoloģija, kas jārada tukšā vietā, tehnoloģija, kas pārkāpj visus likumus. Tā kā neviens ne­spēja iedomāties, kā praktiski kvantu datoru radīt, Feinmena ideju drīz vien aizmirsa.

Tikai ne Donigers.

1989. gadā Donigers ķērās pie pirmā kvantu datora radīša­nas. Ideja bija tik radikāla - un tik riskanta -, ka publiski viņš nekad savus mērķus neizpauda. Jauno firmu viņš neizteiksmī­gi nosauca par ITC - International Technology Corporation. Tās galvēno mītni viņš iekārtoja Ženēvā, pārvilinādams daļu pēt­nieku no tuvējās CERN jeb Eiropas Elementārdaļiņu fizikas la­boratorijas.

Dažus turpmākos gadus nekas nebija dzirdams ne par Do- nigeru, ne par viņa firmu. Ļaudis uzskatīja, ka viņš ir devies atpūtā, ja vispār par viņu iedomājās. Galu galā bija visai pie­rasts, ka jauno tehnoloģiju nozares uzņēmēji pazūd no aprites, līdzko tikuši pie bagātības.

1994. gadā Time publicēja divdesmit piecu par četrdesmit gadiem jaunāko cilvēku sarakstu, kam pasaulē ir vislielākā ie­tekme. Roberta Donigera šai sarakstā nebija. Nevienu tas ne­interesēja; neviens viņu neatcerējās.

Tai pašā gadā viņš pārcēla ITC atpakaļ uz Savienotajām Val­stīm, iekārtojot laboratoriju Blekrokā, Ņūmeksikā, stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Albukerkes. Apķērīgam vērotājam būtu kritis acīs, ka viņš atkal ir pārcēlies uz vietu, kur sastopami daudzi fiziķi. Taču nekādu vērotāju nebija - ne apķērīgu, ne citādu.

Tāpēc neviens neievēroja, ka deviņdesmitajos gados ITC pa­kāpeniski, bet pamatīgi auga. Ņūmeksikas mītnē tika uzbūvē­tas jaunas laboratorijas, nolīgti jauni fiziķi. Donigera uzņēmu­ma valde paplašinājās no sešiem līdz divpadsmit locekļiem. Tie visi bija to uzņēmumu vadītāji, kas investējuši ITC, vai vienkārši finansisti, kas gatavi riskēt. Visi bija parakstījuši drakoniskus informācijas neizpaušanas līgumus, liekot ķīlā pamatīgu savu akciju daļu, piekrītot pēc pieprasījuma pakļauties melu detek­tora testam un atļaujot ITC bez iepriekšēja brīdinājuma noklau­sīties viņu telefonsarunas. Turklāt Donigers bija noteicis, ka minimālā investīcija ir trīssimt miljoni dolāru. Tāda, viņš nekau­nīgi paskaidroja, ir maksa par vietu valdē. - Jūs gribat zināt, kas man ir padomā, un jūs gribat būt līdzdalīgi tajā, ko mēs šeit darām. Tas maksā trešdaļu miljarda, vai nu jums tas pa­tīk, vai nepatīk. Man vienalga jebkurā gadījumā.

Taču viņam, protams, nebija vienalga. ITC tēriņu apjoms bija drausmīgs: deviņu gadu laikā viņi bija iztērējuši trīs mil­jardus. Un Donigers zināja, ka viņam vajadzēs vēl.

Problēma numur viens, - sacīja Donigers. - Mūsu finan­ses. Mums vajag vēl vienu miljardu, vēlams jau rīt. - Viņš pa­māja uz sēžu zāles pusi. - Tie tur nedos. Man viņi jāpiedabū apstiprināt trīs jaunus valdes locekļus.

Tajā kompānijā tas nebūs viegli, - bilda Gordons.