Beverlija Cosija sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa lūkojās abos vīriešos. - Nekā dīvaina nav, - viņa sacīja. - Darbavieta tā rīkojās, tāpēc ka to visu varēja nokārtot pa telefonu. Piezvanīja uz apbedīšanas kantori, tie atbrauca, savāca un kremēja. Tā taču notiek bieži, sevišķi tad, kad nav radu. Tāpēc nav, ko ākstīties: izsauc remontniekus, lai sataisa aparātu. Problēma
tev ir tikai ar MRI, un nekādas citas problēmas nav.
•
Džimijs Voneka gribēja pielikt Trauba lietai punktu, cik ātri vien iespējams. Taču, atgriezies traumpunktā, viņš ieraudzīja plastmasas maisu ar veča drēbēm un mantām. Nācās vien atkal zvanīt uz ITC. Šoreiz viņš runāja ar citu viceprezidentu - kādu mis Krāmeri. Doktors Gordons sēdēja sapulcē un nebija runājams.
Es zvanu sakarā ar doktoru Traubu, - viņš teica.
Jā… - Skumja nopūta. - Nabaga doktors Traubs! Tik brīnišķīgs cilvēks!
Viņš šodien tika kremēts, taču pie mums vēl ir viņa personiskās mantas. Ko jūs gribētu, lai es ar tām daru?
Doktoram Traubam nav dzīvu radinieku, - sacīja mis Krāmere. - Šaubos, vai šeit kādam vajadzētu viņa drēbes vai ko citu. Par kādām mantām ir runa?
Nu, kabatā viņam ir tāda kā shēma. Izskatās pēc baznīcas vai varbūt klostera.
Khm…
Jūs zināt, kāpēc pie viņa varēja gadīties klostera shēma?
Nē, tiešām nevaru pateikt. Patiesību sakot, pēdējās dažās nedēļās doktors Traubs palika drusku savāds. Pēc sievas nāves viņam bija pamatīga depresija. Jūs esat pārliecināts, ka tas ir klosteris?
Nē, neesmu. Es nezinu, kas tas ir. Jūs gribat saņemt šo shēmu?
Nu, varbūt atsūtiet, ja nav grūti.
Un to keramisko mantu?
Keramisko mantu?
Viņam bija keramikas gabals. Tas ir kvadrātveida, vienu collu liels, uz tā ir ITC spiedodziņš.
Ak jā! Skaidrs. Tas nav nekas sevišķs.
Es brīnījos, kas tas tāds ir.
Kas tad tas varētu būt? Tā ir identifikācijas kartīte.
Pirmo reizi redzu tādu identifikācijas kartīti.
Tas ir jauns modelis. Mēs tās lietojam, lai tiktu stingras drošības telpās un tamlīdzīgi.
Jūs to arī gribat atpakaļ?
Ja tas nav pārāk apgrūtinoši… Zināt ko? Es jums pateikšu mūsu Federālā eksprespasta numuru; vienkārši ielieciet tos aploksnē un iemetiet pastkastē!
Džimijs Voneka nolika klausuli un nodomāja: "Blefo."
Viņš piezvanīja Tēvam Groganam, vietējās katoļu draudzes priesterim, un izstāstīja viņam par shēmu un tās apakšā pierakstīto saīsinājumu: mon.ste.mere.
Tas būs Sentmēras klosteris, - nevilcinoties paziņoja priesteris.
Tātad tas ir klosteris?
Katrā ziņā. *
-Kur?
To gan es nezinu. Spāņu vārds tas nav. Mere franciski ir "māte". Svētā Māte nozīmē Jaunavu Mariju. Varbūt tas ir Lui- ziānā.
Kā es to varētu sameklēt? - jautāja Voneka.
Man te kaut kur ir klosteru saraksts. Dodiet man pāris stundinu laika, un es to sameklēšu.
Piedod, Džimij! Es te nekā dīvaina nesaskatu.
Karloss Čavess, Galepas policijas priekšnieka palīgs, vīrs tuvu pensijas gadiem, bija Džimija Vonekas darbaudzinātājs no pašiem sākumiem. Tagad viņš sēdēja atzvēlies, uzslējis zābakus uz galda, un ar ļoti skeptisku izteiksmi klausījās savā audzēknī.
Nu bet klausies! - teica Voneka. - Viņi savāc to vīru pie Korazonas kanjona, plānprātīgu un nemierīgu, taču viņam nav ne saules dūriena, ne dehidrācijas, ne iedeguma.
Tātad viņš tur pamests. Radiņi izgrūduši no mašīnas.
Nē. Nav nekādu radiņu.
Labi, tad viņš pats tur aizbraucis.
Neviens nav redzējis mašīnu.
Kas ir neviens?
Cilvēki, kas viņu savāca.
Čavess nopūtās. - Vai tu pats aizbrauci uz Korazonas kanjonu un meklēji to mašīnu?
Voneka mirkli vilcinājās. - Nē.
Tātad tu noticēji vienai liecībai.
-Jā, tā laikam ir.
Laikam? Tātad mašīna joprojām varētu būt tur.
Varētu būt. Jā.
Labi. Kāda bija tava nākamā rīcība?
Es piezvanīju uz viņa firmu, ITC.
Un ko viņi tev pateica?
Viņi teica, ka šim vīrietim bijusi depresija, tāpēc ka mirusi viņa sieva.
Loģiski.
Nezinu vis, - sacīja Voneka, - tāpēc ka es piezvanīju uz to daudzdzīvokļu māju, kur Traubs dzīvoja; parunāju ar pārvaldnieku. Viņa sieva mirusi pirms gada.
Tātad tas notika tuvu viņas nāves gadadienas datumam, vai ne? Tad jau tas parasti notiek, Džimij.
Es domāju, man vajadzētu aizbraukt un parunāt ar tiem cilvēkiem ITC.
Kāpēc? Viņi ir divsimt piecdesmit jūdžu no vietas, kur to veci atrada.
Es zinu, bet…
Bet ko? Cik bieži mums gadās tūristi, kas netiek prom no rezervāta? Trīs četras reizes gadā? Un pusē gadījumu viņus atrod beigtus, vai ne? Vai arī viņi nomirst pēc tam, vai ne?
-Jā…
Un tam vienmer ir viens no diviem iemesliem. Vai nu viņi ir ķertie no Jaunā laikmeta sektas, kas brauc satikties ar ērgļu dievu un viņiem saplīst auto; vai arī viņi cieš no depresijas. Viens no diviem. Šis vecis cieta no depresijas.
Tā vini saka.
Tāpēc ka nomira viņa sieva. Ei, es tam ticu! - Karloss nopūtās. - Dažiem no tā rodas depresija, daži lēkā no priekiem.
Taču paliek neatbildēti jautājumi, - sacīja Voneka. - Kaut kāda shēma un keramisks žetons.
Džimij, neatbildēti jautājumi paliek vienmēr. - Čavess piemiegtām acīm paskatījās viņā. - Kas ar tevi notiek? Tu centies atstāt varenu iespaidu uz to mīlīgo dakterīti?
Kādu dakterīti?
-Tu zini, par ko es runāju.
Nē jel, sasodīts! Viņa domā, ka tur nekas neslēpjas.
Viņai taisnība. Liecies mierā!
Bet…
Džimij… - Karloss Čavess šūpoja galvu. - Klausi mani! Liecies mierā!
-Labi.
Es to nopietni saku.
Labi, - teica Voneka. - Es likšos mierā.
•
Nākamajā dienā Šiprokas policija aizturēja trispadsmitgadī- gu pusaudžu bariņu; tie vizinājās ar auto, kam bija Ņūmeksi- kas numurs. Cimclu nodalījumā atrastā tehniskā pase bija uz DžozefaTrauba vārda. Puikas sacīja, ka viņi atraduši auto ceļa malā aiz Korazonas kanjona, atslēga bijusi aizdedzē. Puikas bija iereibuši, auto salons piedrazots un lipīgs no izlaistītā alus.
Voneka neredzēja vajadzību braukt un to visu apskatīt.
•
Aiznākamajā dienā viņam atzvanīja Tēvs Grogans. - Es jums meklēju to klosteri, - viņš sacīja, - bet nekur pasaulē tāda Sent- mēras klostera nav.
Skaidrs, - noteica Voneka. - Paldies! - Ko padarīsi, tas jau bija gaidāms. Vēl viens strupceļš.
Kādreiz klosteris ar šādu nosaukumu bijis Francijā, taču tas nodedzināts līdz zemei jau četrpadsmitajā gadsimtā. Drupas vien palikušas. Tagad gan tur veic izrakumus arheologi no Jeilas un no Tulūzas universitātes. Bet es nedomāju, ka viņi diži daudz atradīs.
Khm… - Taču tad viņš atcerējās vienu no frāzēm, ko vecis pirms nāves bija izmetis. Vienu no tām bezjēdzīgajām atskaņām. "Jeilieši Francijā veltīgi šancēja!" Kaut ko tādā garā…
Kur tas klosteris atrodas?
Tas ir dienvidrietumu Francijā, pie Dordoņas upes.
Dordoņas? Dordonjas? Kā pareizi jāraksta? - jautāja Voneka.
DORDOŅA
"Pagātnes spožums ir tikai ilūzija. Tāpat kā tagadnes spožums."
EDVARDS DŽONSTONS
Helikopters plīkšķinājās cauri biezai pelēkai miglai. Daiena Krāmere aizmugurējā sēdeklī nemierīgi pagrozījās. Ikreiz, kad migla pašķīrās, viņa ieraudzīja ļoti tuvu zem sevis meža koku galotnes. - Vai mums tiešām jālido tik zemu? - viņa jautāja.