"Pagātnes solījums", - atbildēja Krāmere. - Noteikti "solījums".
07:34:49
Mareks, divu bruņinieku pavadīts, jāja vezumnieku ratu saceltajos putekļos un virzījās uz kolonnas galvgali. Krišu un Keitu viņš vēl neredzēja, tomēr viņu mazā grupiņa pārvietojās loti strauji. Drīz viņš būs draugus panācis.
Viņš pameta skatienu uz bruņiniekiem abās pusēs. Raimondo jāja kreisajā pusē, stalts, pilnā bruņojumā, ar vieglu smaidi- ņu uz lūpām. Labajā pusē svešs, skarbs karotājs, arī bruņās, un nepārprotami prasmīgs un spēcīgs. Ne viens, ne otrs īpaši nepievērsa viņam uzmanību, tik droši viņi bija par savu kontroli pār Mareku. Sevišķi tāpēc, ka viņa rokas bija sasietas ar auklām, atstājot sešu collu vietu starp delnām.
Viņš jāja uz priekšu, klepodams no putekļiem. Pamazām viņam izdevās izdabūt duncīti no apmetņa apakšas un, pieķeroties seglu lokam, noslēpt to delnā. Viņš gribēja novietot asmeni tā, lai, zirgam vienmērīgi kustoties, tas lēnām pārrīvētu auklu viņam pie delnām. Tomēr to bija vieglāk izdomāt nekā izdarīt; duncītis vienmēr nonāca neizdevīgā stāvoklī, un valgi palika nepārgriezti. Mareks pameta skatienu aproces taimeri; tas rādīja 07:21:02. Palicis drusku vairāk par septiņām stundām pirms bateriju nosēšanās.
Drīz vien viņi atstāja upmalas taku aiz muguras un sāka jāt augšup pa līkumaino ceļu, kas veda cauri Larokas miestiņam. Tas bija uzbūvēts klintīs virs upes, gandrīz visas mājas bija no akmens, radot par šo vietu vienotu, nopietnu iespaidu, sevišķi tagad, kad kara gaidās visas durvis un logi bija aiznagloti.
Nu jau viņi atradās starp Arno vadošajām vienībām, te bija vairāk bruņinieku, un katram sekoja viņa svīta. Vīri un zirgi kāpa pa stāvajām bruģētajām ieliņām, zirgi zvaigāja, kravas rati slīdēja. Bija jūtams, ka vadošie bruņinieki ir visai saspringti; daudzos ratos bija izjauktu milzu katapultu detaļas. Acīmredzot viņi gribēja uzsākt aplenkumu jau šovakar.
Viņi vēl bija pilsētiņā, kad Mareks pamanīja Krišu un Keitu jājam blakus gurdos kleperos. Viņi bija kādus simt jardus priekšā, ceļam līkumojot augšup, te redzami, te neredzami. Raimondo uzlika roku Marekam uz pleca. - Tuvāk mēs nejāsim.
Priekšā, putekļos, kāds karogs noplandīja pārāk tuvu viena zirga purnam. Zirgs iezviedzās, slējās pakaļkājās; rati apgāzās, izbira lielgabala lodes un sāka ripot lejup pa kalnu. Tas bija tieši tāds juku brīdis, kādu Mareks bija gaidījis. Viņš centās to izmantot, iecirta zirgam piešus, taču tas neklausīja. Tad viņš pamanīja, ka skarbais bruņinieks paspējis stingri satvert viņa pavadu.
Dārgais draugs, - otrā pusē jādams, mierīgi sacīja Raimondo. - Neliec man tevi nogalināt! Vismaz pagaidām. - Viņš pamāja uz Mareka rokām. - Un novāc to muļķīgo asmeniti, sagriezīsies vēl.
Mareks juta, ka pietvīkst, taču darīja, kā pavēlēts, un noglabāja duncīti zem apmetņa. Viņi jāja tālāk klusēdami.
Aiz akmens namiem atskanēja kāda putna sauciens, pēc brīža vēlreiz. Raimondo, to izdzirdot, strauji pagrieza galvu; tāpat viņa palīgs otrā pusē. Acīmredzot saucējs nebija nekāds putns.
Vīri ieklausījās, un drīz vien atskanēja tālāks atbildes sauciens no augstākas vietas kalnā. Raimondo uzlika roku uz zobena spala, bet neko citu nedarīja.
Kas tas bija? - jautāja Mareks.
Nav tava darīšana.
Viņi klusēja.
Karavīri visapkārt rosījās, un neviens nepievērsa viņiem uzmanību, sevišķi tāpēc, ka pavadoņi bija tērpti Ai"no zaļganmel- najos tērpos. Pēdīgi viņi nonāca plakanā kalna virsotnē un izjāja klajā laukā, kura labajā pusē slējās pils. Tuvu kreisajā pusē auga mežs, bet plašs, nolaidens, zāļains klajums aizstiepās tālu uz ziemeļiem.
Tā kā visapkārt bija Arno vīri, Mareks nepievērsa īpašu uzmanību faktam, ka viņi jāj kādus piecdesmit jardus no ārējā aiz- sarggrāvja un ieejas vārtu namiem. Kriss un Keita joprojām bija simt jardu tālāk, pie kolonnas priekšgala.
Uzbrukums bija spējš un straujš. Kreisajā pusē no meža iz- brāzās pieci bruņinieki zirgos, kliegdami kaujas saucienus un vēzēdami zobenus virs galvas. Viņi metās tieši virsū Marekam un pārējiem. Arno ļaudis bija slazdā.
Raimondo un skarbais bruņinieks ieaurojās un izrāva zobenus. Viņi apgrieza zirgus, nošķindēja asmeņi. Pieauļoja ari pats Arno un ar mežonīgu sparu iesaistījās kaujā. Mareks tika uz mirkli pamests savā vaļā.
Paskatījies uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka cita grupiņa uzbrukusi Keitai un Krišam. Mareks pamanīja sera Gija melno spalvu, un tad jātnieki jau bija ielenkuši abus draugus. Mareks piecirta piešus un auļoja uz priekšu gar kolonnu.
Viņš redzēja, kā priekšā viens bruņinieks sagrābj Krišu aiz apmetņa un mēģina izraut no segliem; cits satvēra Keitas zirga pavadu, tas zviedza un griezās. Vēl kāds bruņinieks ķērās pie Kriša pavadas, bet Kriss iespēra zirgam, un tas atkāpās; bruņinieks atlaida pavadu, bet Kriss pēkšņi noplūda asinīm un šokēts iekliedzās. Kriss zaudēja kontroli pār savu zirgu, kas ie- zviedzās un aizauļoja mežā, kamēr viņš sāniski slīdēja seglos, vāri pūlēdamies noturēties. Pēc brīža viņš bija pazudis starp kokiem.
Keita joprojām mēģināja izraut savu pavadu bruņiniekam no rokām. Ap viņiem gāja vaļā īsta elle; Arno vīri kliedza, zirgi griezās, daži skrēja pēc ieročiem, citi mēģināja triekt pīķus pret uzbrūkošajiem bruņiniekiem. Viens dūra bruņiniekam, kas turēja Keitas zirga pavadu un tagad atlaida to. Mareks, lai arī neapbruņots, metās cīņas mutulī, lai atšķirtu Keitu no uzbrucēja. Keita iesaucās: - Andrē! - bet Mareks viņai vien: - Bēdz! Bēdz! - un tad Mareks iekliedzās: - Malegān! - Sers Gijs pagriezās pret viņu.
Mareks uzreiz pajāja sānis no jucekļa un aulekšiem metās taisni uz Laroku. Citi bruņinieki grieza zirgus, atrāvās no saviem pretiniekiem un, pakaviem dunot, metās pāri klajajam laukam pakaļ Marekam. Viņš vēl paguva pamanīt Raimondo un Arno cīnāmies lielā ceļa putekļu mākonī.
Keita piecirta piešus, dzīdama zirgu uz mežu ziemeļu pusē. Atskatījusies viņa redzēja Mareku iejājam pār paceļamo tiltiņu cietoksni. Tur viņš nozuda skatienam. Jātnieki, vajātāji, viņam sekoja. Tad smagais vārtu režģis blarkšķēdams nolaidās. Un tiltiņš tika pacelts.
Mareks bija prom. Kriss bija prom. Abi jau varēja būt gājuši bojā. Viens bija skaidrs: tagad viņa bija tikai savā vaļā.
Varēja paļauties tikai uz saviem spēkiem.
07:24:33
Turpmāko pusstundu Keita pavadīja karotāju tiešā tuvumā, jājot cauri Arno vezumnieku zirgu un ratu rindām un mēģinot nonākt ziemeļpuses mežā. Arno vīri patlaban iekārtoja pamatīgu telšu nometni mežmalā ar skatu uz zāļaino klajumu, kas sdepās augšup līdz pat pilij.
Vīri sauca, lai viņa nāk palīgā, bet viņa tikai pamāja, cenzdamās, lai žests ir pēc iespējas vīrišķīgāks, un jāja tālāk. Beidzot viņa nonāca pie paša meža un jāja gar to, līdz ieraudzīja
šauru taciņu, kas veda iekšā - tumsā un nošķirtībā. Te vina
» ' > >
drusku pagaidīja, ļaujot zirgam atpūsties un pašas strauji sitošajai sirdij nomierināties, un tikai tad devās starp lapotnēm.
Tikmēr klajumā amatnieku pulciņš mudīgi uzstādīja vairākus trebušē - milzīgas un pēc skata neveiklas katapultas ar pamatīgu koka siju armatūru ap šaujamo sviru, kura tika atvilkta ar stiprām kaņepāju virvēm, tad atlaista, lai šautos gaisā un aizlidinātu savu metamo pāri pils mūriem.
