Stāvums kļuva vēl krasāks. Keita slīdēja uz muguras, centās ar kājām atgrūst koku zarus, tad mēģināja ieķerties kādā kokā vai krūmā, bet zari tikai skrāpēja seju, nobrāza rokas un palika nenoturami. Slidējums likās neapturams.
Nogāze visu laiku palika arvien stāvāka. Patlaban koki priekšā kļuva retāki, viņa redzēja gaismu starp stumbriem, dzirdēja ūdens šalkoņu. Viņa slīdēja lejup pa taku, kas gāja paralēli mazai upītei. Koki kļuva vēl retāki, un viņa ieraudzīja, ka ap divdesmit jardu tālāk mežs spēji beidzas. Ūdens šalkoņa kļuva skaļāka.
Un tad viņa aptvēra, kāpēc mežs beidzas.
Tā bija klints mala.
Un aiz tās bija ūdenskritums. Tieši priekšā.
Keita šausmās apvēlās uz vēdera, mēģināja ar pirkstiem, ar nagiem iekrampēties zemē, bet glumais māls neļāvās. Viņa turpināja slīdēt. Nevarēja apstāties. Viņa apvēlās atpakaļ uz muguras, slīdēja tālāk pa dubļu sliedi un varēja vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tuvojas gals. Un tad viņa izšāvās no meža un
lidoja pa gaisu, neuzdrīkstēdamās paskatīties lejup.
•
Nākamajā acumirklī viņa ietriecās lapotnē, tvērās ar rokām, noturējās, šūpojās augšup lejup. Viņa bija iekritusi liela koka lapotnē, kas auga pārkāries pār klinti. Ūdenskritums bija tieši zem viņas. Tas nebija tik liels, kā Keitai bija licies. Desmit, varbūt piecpadsmit pēdu augsts. Apakšā bija upes paplašinājums. Nevarēja redzēt, cik tur ir dziļš.
Keita mēģināja rāpties atpakaļ pa koka zariem, taču viņas rokas bija pārāk dubļainas un slidenas. Viņa visu laiku slīdēja, vijās ap zaru kā mācēdama. Pēdīgi viņa karājās no tā kā sliņķis, apķērusies ar visām četrām, un mēģināja uzvilkties augstāk. Viņai izdevās tikt kādas piecas pēdas atpakaļ, taču tad kļuva skaidrs, ka šie mēģinājumi ir bezcerīgi.
Viņa krita.
Četras pēdas lejāk viņa atsitās pret citu zaru, ieķērās tajā slidenām, mālainām rokām, tad krita tālāk, atsitās pret vēl vienu zaru.
Tagad viņa bija tikai dažas pēdas virs ūdenskrituma, kas krākdams gāzās pār kraujas malu. Koka zari bija norasojuši mikli. Keita paskatījās lejup mutuļojošajā ūdenī. Dibens nebija redzams; nevarēja zināt, cik dziļš.
Viņa nedroši karājās zarā, nodomāja: kur, sasodīts, ir Kriss? Tad zars izslīdēja, un viņa krita.
Ūdens bija ledains, blāvi sakultā masa burbuļoja un šļācās visapkārt. Keita iekrita, uz bridi zaudēja orientāciju, tad atsitās pret dibena akmeņiem. Pēdīgi viņa iznira tieši zem rumbas, ūdens ar neticamu spēku gāzās uz pakauša. Viņa nevarēja paelpot. Ienira, papeldēja dažus jardus lejup, atkal iznira. Šeit, upes paplašinājumā, ūdens bija rāmāks, tomēr joprojām stindzinoši auksts.
Keita izkāpa krastā un apsēdās uz akmens. Viņa redzēja, ka straujais ūdens noskalojis visus dubļus no viņas drēbēm un auguma. Viņa jutās kā atjaunota - un ļoti gandarīta par to, ka ir dzīva.
Viņa pūlējās atgūt elpu un skatījās apkārt.
Viņa bija mazā, šaurā ielejā. Pēcpusdienas gaisma ūdenskrituma dēļ bija viegli dūmakaina. Ieleja bija lekni zaļa un mikla, zāle mikla, koki un akmeņi noauguši ar sūnām. Tieši priekšā akmeņaina taciņa veda uz mazu kapelu.
Arī kapela bija mikla, tās sienas un jumtu klāja gluma pelējuma kārtiņa. Tā bija spilgti zaļa.
Zaļā kapela.
Viņa redzēja, ka pie kapelas durvīm nekārtīgi nokrautas salauztas bruņas, vecas krūšu plāksnes rūsēja blāvajā saulē, apdauzītas ķiveres gulēja uz sāniem; turpat mētājās arī vairāki zobeni un āvas.
Keita lūkojās pēc Kriša, bet neredzēja viņu. Acīmredzot viņš nebija kritis visu ceļu turpat, kur viņa. Droši vien viņš tagad mēģināja tikt lejā pa kādu citu taku. Viņa nodomāja, ka vajadzētu Krišu pagaidīt; pirmīt bija liels prieks, viņu ieraugot, tagad viņa trūka. Taču viņš nekur nebija redzams. Un, atskaitot ūdenskrituma šalkoņu, šai ielejā nekas nebija dzirdams, pat putnu balsis ne. Klusums bija draudīgs.
Uzmācās sajūta, ka viņa nav viena. Tā bija svešas klātbūtnes sajūta.
Un tad viņa izdzirdēja no kapelas rēcienu: dzīvniecisku rīkles skanu.
Viņa piecēlās un pa akmeņaino taciņu uzmanīgi tuvojās ieroču kaudzei. Viņa paņēma zobenu, satvēra spalu ar abām rokām, lai gan sajūta bija muļķīga - zobens bija smags, un viņa apzinājās, ka nepietiks ne spēka, ne prasmes ar to rīkoties. Viņa tagad bija tuvu kapelas durvīm, no tām nāca spēcīga trūdu smaka. Atskanēja vēl viens rēciens.
Pēkšņi durvīs parādījās bruņinieks un spēra soli uz priekšu. Tas bija milzīgs vīrs, gandrīz septiņas pēdas garš, viņa bruņas bija nosmērētas ar zaļo pelējumu. Viņam galvā bija pamatīga bruņucepure, seja nebija redzama. Bruņiniekam rokā bija smaga āva, līdzīga bendes cirvim.
Bruņinieks šūpoja āvu šurpu turpu un tuvojās viņai.
•
Keita instinktīvi atkāpās, ieurbusies ar skatienu āvā. Pirmā doma bija bēgt, taču bruņinieks bija strauji parādījies durvīs; Keita bažījās, ka tas varētu viņu noķert. Šā vai tā, viņa negribēja pagriezt muguru. Pašai uzbrukt būtu neprāts; bruņinieks bija gandrīz divreiz lielāks. Viņš neteica ne vārda, aiz bruņu- cepures sejsega skanēja tikai rūkšana un šņākšana - dzīvnieciskas, ārprātīgas skaņas. Viņš ir jucis, nodomāja Keita.
Bruņinieks ātri tuvojās, vairs nedrīkstēja kavēties. Keita no visa spēka vēzēja zobenu; bruņinieks pacēla āvu un atvairīja triecienu, metāls nošķindēja pret metālu; viņas zobens nodrebēja tik spēcīgi, ka gandrīz vai izspruka no rokām. Viņa cirta vēlreiz, šoreiz zemu, mēģinādama trāpīt pa kājām, taču ari šoreiz viņš viegli nobloķēja triecienu, un pēc veiklas āvas kustības spals izslīdēja Keitai no rokām, un zobens aizlidoja zālē viņai aiz muguras.
Keita pagriezās un bēga. Bruņinieks iešņācās, metās pakaļ un sagrāba aiz īsajiem matiem. Viņš vilka kliedzošo Keitu pie kapelas. Sāpēja mati; priekšā viņa redzēja resnu baļķa gabalu ar daudzām cirtienu pēdām. Viņa saprata, kas tas ir: galvu cērtamais blukēns.
Keitai nebija spēka pretoties. Bruņinieks rupji nogrūda viņu zemē, piespieda kaklu pie bluķa. Viņš nostājās, atspēries ar kāju Keitai pret muguru, lai noturētu viņu šādā stāvoklī. Keita bezpalīdzīgi vicinājās ar rokām.
Bruņinieks cēla āvu. Keita ieraudzīja pār zāli pārslīdam ēnu.
06:40:27
Telefons zvanīja skaļi un nepārtraukti. Deivids Sterns nožāvājās, ieslēdza naktslampiņu, pacēla klausuli. - Hallo! - viņš puspamiegam norūca.
Deivid, te Džons Gordons. Mums tagad būs jāiet uz tranzīta telpu.
Sterns salūkoja savas brilles, paskatījās rokas pulkstenī. Bija divdesmit pāri sešiem no rīta. Viņš bija gulējis trīs stundas.
Jāpieņem lēmums, - turpināja Gordons. - Es būšu jums pakaļ pēc piecām minūtēm.
Labi, - noteica Sterns un nolika klausuli. Viņš izkāpa no gultas un atvilka loga žalūzijas; iespīdēja spoža saules gaisma, tik spoža, ka viņam bija jāpiemiedz acis. Viņš devās uz vannas- istabu, lai ieietu dušā.
Viņš atradās vienā no trim guļamistabām, kuras ITC bija iekārtojusi laboratorijas korpusā tiem pētniekiem, kuriem bija jāstrādā arī naktī. Faktiski de bija mazītiņi dzīvoklīši, iekārtoti kā viesnīcas numuri, tajos pat bija mazas šampūna pudelītes un mitrinošs krēms pie izlietnes. Sterns noskuvās, apģērbās un izgāja gaitenī. Gordons vēl nebija manāms, bet gaiteņa tālākajā galā viņš dzirdēja balsis. Viņš gāja turp, ieskatīdamies pa sdkla durvīm vairākās laboratorijās. Šai stundā tajās neviena nebija.