Выбрать главу

Taču gaiteņa galā vienas laboratorijas durvis bija vaļā. Kāds strādnieks ar dzeltenu mērlenti mērīja durvju augstumu un pla­tumu. Iekšā četri tehniķi stāvēja ap lielu galdu un skatījās uz to. Uz galda bija prāvs, no gaiša koka darināts modelis, kas at­tēloja Larokas cietoksni un tā tuvāko apkaimi. Vīri kaut ko pus­balsī apsprieda, viens uzmanīgi mēģināja celt galda malu. Iz­skatījās, ka viņi vēlas galdu pārvietot.

Donigers saka, ka viņam to noteikti vajag, - teica viens tehniķis, - kā uzskates materiālu prezentācijā.

Nesaprotu, kā lai to dabū ārā, - teica viens cits. - Kā to dabūja iekšā?

Nekā, taisīja tepat.

Līdz ar nagiem izlīdīs, - pavēstīja vīrs pie durvīm, un mēr­lente noklakšķēdama ievilkās atpakaļ korpusā.

Sterns, ziņkāres dzīts, iegāja laboratorijā un apskatīja mo­deli. Pils bija izveidota atpazīstama un precīza daudz plašāka kompleksa vidū. Aiz pils bija lapotņu ieloks un aiz tā plašs ēku komplekss un ceļu tīkls. Tomēr nekas no tā neeksistēja. Vidus­laikos pils bija atradusies nomaļus, klajuma vidū.

Kas tas ir par modeli? - jautāja Sterns.

Laroka, - atbildēja viens no tehniķiem.

Bet šis modelis nav precīzs.

Kā nu ne! - atsaucās tehniķis. - Pilnīgi precīzs. Vismaz sa­skaņā ar jaunākajiem arhitektu rasējumiem, kas ir mūsu rīcībā.

Kādiem arhitektu rasējumiem? - jautāja Sterns.

To dzirdot, tehniķi aprāvās, viņu sejās parādījās tramīga iz­teiksme. Tagad Sterns ieraudzīja, ka šeit ir arī citi modeļi: Kas­telgāra un Sentmēras klosteris. Viņš redzēja pie sienas lielus zīmējumus. Te jau izskatās kā arhitektu birojā, viņš nodomāja.

Tobrīd Gordons pabāza galvu pa durvīm. - Deivid? Ejam!

Viņš gāja pa gaiteni līdzi Gordonam. Atskatījies pār plecu, viņš redzēja, ka tehniķi sagāzuši modeli uz sāna un nes laukā pa durvīm.

Kas tai laboratorijā nodek? - jautāja Sterns.

Tā ir projekta attīstības studija, - sacīja Gordons. - Mēs strādājam ar visiem pētāmajiem objektiem. Pamatdoma ir no­skaidrot vēstures pieminekļu tuvāko apkaimi, lai pats objekts tiktu labāk saglabāts tūristiem un zinātniekiem. Tur pētī skat- punktus un tamlīdzīgas lietas.

Bet vai tad jums ar to vispār jānodarbojas? - vaicāja Sterns.

Protams! - izsaucās Gordons. - Mums taču līdz pilnīgai atjaunošanai tur jāiegulda daudzi miljoni. Un mēs negribam, lai apkaimi piemēslo ar supermārketiem un daudzstāvu hote­ļiem. Tāpēc mēs mēģinām veikt plašāku objekta apkaimes plā­nošanu, cenšamies kopā ar vietējo pašvaldību izstrādāt attīstī­bas vadlīnijas. - Viņš paskatījās uz Sternu. - Atklād sakot, man nebija ienācis prātā, ka tas var likties sevišķi interesanti.

Un kas ir ar tranzīta telpu? Kas tur notiek?

Tūlīt redzēsiet.

Tranzīta telpā gruveši bija novākti un gumijas grīda notīrī­ta. Tajās vietās, kur skābe bija izēdusies cauri gumijai, vairāki strādnieki, nometušies četrrāpus, patlaban atjaunoja grīdas se­gumu. Jau bija uzstādīti divi stikla vairogi, un vienu no tiem rū­pīgi pētīja speciālists biezās mikroskopbrillēs, gaismodams ar īpašu lukturi. Taču Sterns skatījās augšup, kur ceļamkrānā šū­pojās nākamais stikla panelis, ko pārvietoja no otra, jaunceļa­mā, tranzīta bloka.

Mums paveicies, ka deši pašlaik tiek celts tas otrs bloks, - sacīja Gordons. - Citādi vajadzētu veselu nedēļu, lai tiktu pie jau­niem paneļiem. Bet šie jau bija uz vietas. Mums tikai jāpārceļ uz šejieni. Tiešām, cūkas laime!

Sterns joprojām skatījās augšup. Viņš nebija iedomājies, cik lieli ir šie aizsargpaneļi. Tie bija izliekti, vismaz desmit pēdu augsti, piecpadsmit pēdu plati, divas pēdas biezi. Tie šūpojās polsterētās siksnās, līdz tika ievietoti īpašās ligzdās uz grīdas. - Taču pēc šiem citu rezervju mums vairs nav. Viens pilns komplekts, un viss.

-Un?

Gordons piegāja pie viena jau novietotā stikla paneļa. - Prin­cipā par tiem var domāt kā par lielām plakanām pudelēm, - viņš sacīja. - Tie ir izliekti konteineri, kurus piepilda pa cau­rumu augšpusē. Un, kad tie ir pilni ar ūdeni, tie ir ļoti smagi. Apmēram piecas tonnas katrs. Izliekums faktiski uzlabo iztu­rību. Taču tieši par izturību es tagad bažījos.

Kāpēc? - jautāja Sterns.

Panāciet tuvāk! - Gordons pārlaida pirkstus pār stikla vir­smu. - Redzat šos mazos negludumus? Šos pelēkos plankumi­ņus? Tie ir tik mazi, ka jūs nemaz tos nepamanītu, ja uzmanīgi neielūkotos. Tomēr tie ir defekti, kuru tur agrāk nebija. Es do­māju, ka ar sprādziena vilni daži fluorūdeņražskābes pilieniņi ir nonākuši otrā telpā.

Un tagad stikls ir bojāts.

Jā. Drusku. Tomēr, ja šie negludumi ir vājinājuši stiklu, tad vairogs var saplaisāt, kad tajā iepildīs ūdeni un stikls no­nāks zem spiediena. Ļaunākajā gadījumā tas vispār var sašķīst.

Un ja tas notiks?

-Tad mums nebūs pilnvērtīga nodrošinājuma tranzīta blo­kam, - atbildēja Gordons, skatīdamies Sternam tieši acis. - Tā­dā gadījumā mēs nevarēsim droši pieņemt jūsu draugus atpa­kaļ. Viņi riskētu ar pārāk lielām transkripcijas kļūdām.

Sterns sarauca pieri. - Vai to paneļu izturību nevarētu kaut kā pārbaudīt?

Patiesībā nē. Mēs varētu pārbaudīt viena paneļa izturību, ja gribētu riskēt ar saplīšanu, bet, tā kā rezervju vairs nav, es no tā atturētos. Tā vietā mēs veicam vizuālo mikroskopiskās polarizācijas pārbaudi. - Viņš norādīja uz tehniķi stūri, kas pē­tīja stiklu. - Ar šo pārbaudi var atrast jau esošās kritiskās lmi- jas - tādas stiklā ir vienmēr - un dot mums vispārēju priekš­statu, vai tās izturēs. Viņam ir digitālā kamera, kas pārraida datus pa taisno uz datoru.

-Jūs veiksiet datorsimulāciju? - jautāja Sterns.

Tā būs ļoti aptuvena, - atbildēja Gordons. - Tik aptuve­na, ka varbūt nemaz nav vērts, tomēr taisīsim.

Un ko no tās secināsiet?

Kad piepildīt paneļus.

Nesaprotu.

Ja mēs tos piepildīsim tūlīt un tie izturēs, tad viss droši vien būs kārtībā. Tomēr mēs nevarēsim būt par to droši. Jo kādam no paneļiem var būt kāda vājā vieta, kas neizturēs ilgsto­šu spiedienu. Tāpēc drošāk būs piepildīt paneļus pēdējā brīdī.

Cik ātri to var izdarīt?

Ļoti ātri. Mums šeit ir ugunsdzēsēju šļūtenes. Taču, lai mazinātu spiedienu, droši vien labāk uzpildit lēnām. Tādā ga­dījumā vajadzēs gandrīz divas stundas, lai uzpildītu visus devi­ņus vairogus.

Un lauka ragi parādās jau divas stundas pirms ierašanās.

Jā, ja kontroles telpā viss darbojas, kā nākas. Taču kon­troles telpas iekārtas bijušas izslēgtas desmit stundas. Tur bi­ja iekļuvuši skābes tvaiki. Varbūt tie ir iespaidojuši elektroni­ku. Mēs nezinām, vai tā darbojas nevainojami.

Es tagad saprotu, - noteica Sterns. - Turklāt katrs no pa­neļiem ir atšķirigs.

-Jā, nav divu vienādu.

Sterns nodomāja, ka šeit redzama klasiska īstās zinātnes ik­dienas problēma. Risku un svārstīgo faktoru izsvēršana. Dau­dzi cilvēki nemaz neapjauš, ka lielākā daļa zinātnes problēmu izpaužas šādi. Skābie lieti, planētas sasilšana, vides attīrīšana, vēža riska faktori - šajos sarežģītajos jautājumos allaž jāpieņem izsvērts lēmums, balstīts uz prāta minējumu. Cik precīzi ir pē­tījuma dati? Cik lielā mērā var paļauties uz zinātniekiem, kas veikuši pētījumu? Cik adekvāta ir datorsimulācija? Cik nozīmī­gas ir gaidāmās sekas? Šādi jautājumi radās arvien no jauna. Prese, protams, nemēdza iedziļināties tik sarežģītās lietās, no tām nevarēja izspiest interesantus virsrakstus. Rezultātā ļau­dis iedomājās, ka zinātne ir sausa un pilnīgi precīza, bet tāda tā nebija nekad. Pat visstabilākās pārliecības - piemēram, tā, ka mikrobi izraisa slimības, - nebija tik pilnīgi pierādītas, kā ļaudis iedomājās.