saliktas trebušē katapultas - ap divsimt jardu atstatu, neaizsniedzamas strēlnieku bultām. Džonstons nolika traukus zemē starp pirmajiem diviem lielgabaliem. Pirmajā lielgabalā viņš ielādēja maisiņu no arsenāla, kā arī pamatīgu metāla bultu ar metāla spārniņiem. - Šis ir jūsu pulveris un jūsu bulta.
Pievērsies otram liegabalam, viņš rūpīgi iebēra savu smalki samalto šaujampulveri maisiņā un iebāza to lielgabalā. Tad viņš teica: - Andrē, smiltis, lūdzu! - Pienāca Mareks un nolika smilšu trauku Profesoram pie kājām.
Kam domātas tās smiltis? - jautāja Olivers.
Drošībai, milord, lai nemisējas. - Džonstons uzmanīgi pacēla otru metāla bultu un ievietoja to lielgabalā. Bultas gals bija rievots un rievās iepildīta biezā brūnā smirdīgā pasta.
Šis ir mans pulveris un mana bulta.
Lielgabalnieks pasniedza Profesoram tievu koka nūjiņu, kuras viens gals kvēloja sarkans. Džonstons pieskārās pirmajam lielgabalam.
Atskanēja necils sprādziens, nokūpēja melnu dūmu mutulī- tis, bulta aizlidoja klajumā un nokrita simt jardu pirms tuvākās trebušē.
Tagad mans pulveris un mana bulta.
Profesors pieskārās otram lielgabalam.
Atskanēja skaļš sprādziens, uzbangoja biezi dūmi, bulta nokrita trīs metrus no trebušē. Tā gulēja zālē.
Olivers pavīpsnāja. - Un tas viss? Tādēļ jau nebija vēr…
Tobrīd bulta uzliesmoja un sāka mest uz visām pusēm dzirksteļu kamolus. Trebušē uzreiz aizdegās, vīri no lauka skrēja turp ar zirgu dzirdināmajām kulēm, lai nodzēstu liesmas.
Skaidrs… - norūca lords Olivers.
Taču ūdens, izrādījās, nevis dzēsa, bet izplatīja liesmas. Ar katru šļācienu tās uzšāvās augstāk. Viri apjukuši atkāpās. Viņiem nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā trebušē sadeg. īsā laikā tas pārvērtās par melnu, kūpošu baļķu masu.
Pie Dieva, Edvarda un Svētā Jura! - izsaucās Olivers.
Džonstons viegli paklanījās un pasmaidīja.
Bulta lido divtik tālu un pati aizdegas - kā tas panākts?
Pulveris ir ļoti smalki samalts un sprāgst stiprāk. Bultu rievās ir eļļa, sērs un nedzēsti kaļķi, kas sajaukti ar pakulām. Pieskaroties jebkādam ūdens daudzumam, šis maisījums aizdegas - un zāle ir mitra. Tāpēc man šeit bija vajadzīgs smilšu trauks: gadījumam, ja man uz pirkstiem tiktu kaut drusciņa maisījuma, jo tas aizdegtos no pirkstu mikluma. Tas ir ļoti smalks ierocis, milord, ar to jāapietas ļoti uzmanīgi!
Viņš pievērsās trešajam traukam, Mareka nestajam.
Bet tagad, milord, - teica Džonstons, paņemdams koka nūjiņu, - laipni lūdzu skatīt sekojošo! - Viņš iemērca nūjiņu trešajā traukā, noklājot tās galu ar eļļaino, smirdīgo maisījumu. Viņš pacēla nūjiņu gaisā. - Kā redzat, nav nekādu pārmaiņu. Un nebūs nekādu pārmaiņu stundām un dienām, kamēr… - Teatrāli kā burvju mākslinieks viņš no krūzītes uzšļakstija nūji-
nai ūdeni. »
Nūjiņa Profesora rokā sāka šņākt un dūmot, un tad gals aizdegās ar spēcīgu oranžu liesmu.
Oho! - iepriecināts izsaucās Olivers. -Šito man vajag labi daudz. Cik vīru vajag, lai samaltu un sagatavotu šo jūsu maisījumu?
Ar diviem desmitiem pietiks, milord. Pieciem desmitiem veiksies ātrāk.
Dabūsiet piecdesmit vai, ja gribat, vairāk! - pavēstīja Olivers, berzēdams rokas. - Cik ātri jūs to varat iztaisīt?
Pašai sagatavošanai nevajag daudz laika, milord, - teica Džonstons, - taču to nevar darīt steigā, jo tas ir ļoti bīstams darbs. Un, kad tas būs paveikts, šī viela būs briesmu avots jūsu paša pilij, jo Arno noteikti centīsies uzbrukt ar degošiem šāviņiem. tu , Olivers nošņācās. - Tas mani neiztrauc, Maģistr! Sāciet gatavot, un es to likšu lietā jau šovakar!
Arsenālā Mareks skatījās, kā Džonstons sasēdina karavīrus rindās pa desmit; katram priekšā bija piesta. Džonstons gāja gar rindām, brīžiem piestādams un dodams rīkojumus. Karavīri ņurdēja, ka pielikti pie "virtuves darba", bet Džonstons viņiem teica, ka viņi gatavošot "kara zāles".
Pēc dažām minūtēm Profesors atnāca pie Mareka telpas stūrī un apsēdās. Raudzīdamies karavīru darbā, Mareks sacīja: - Vai Donigers tev teica savu kroņa runu par to, ka mēs nedrīkstam mainīt vēstures gaitu?
-Jā. Un?
Izskatās, ka mēs sniedzam Oliveram lielu palīdzību, aizsargājot pili pret Arno. Šīs bultas liks Arno atvilkt savas kata- pultas tik tālu, ka no tām vairs nebūs nekāda labuma. Nebūs to, nebūs iebrukuma pilī. Un Arno nespēlēs pacietības spēli. Viņa vīri gribēs ātrus rezultātus - visas neatkarīgās bandas tādus grib. Ja viņi neieņems pili uzreiz, viņi dosies tālāk.
-Jā, tas ir tiesa…
Bet pēc vēstures ir zināms, ka Arno pili ieņem.
Jā, - sacīja Džonstons, - taču ne jau aplenkuma rezultātā. Kāds nodevējs ielaidīs Arno vīrus iekšā.
Es arī par to domāju, - teica Mareks. - Neiznāk loģiski. Tādā gadījumā pilī vajadzētu atvērt vairākus vārtus. Vai nodevējs to var izdarīt? Es šaubos.
Džonstons smaidīja. - Tu domā, ka mūsu spēkos varētu būt palīdzēt Oliveram noturēt pili, un tad mēs būsim mainījuši vēsturi.
Nu, es tikai apsveru…
Mareks domāja, ka patiesībā no nākotnes viedokļa pils noturēšanās vai krišana bija ļoti nozīmīgs notikums. Simtgadu kara vēsturi varēja uzlūkot kā veselu aplenkumu un iekarojumu virkni. Piemēram, pēc dažiem gadiem bandīti ieņems Muēnas pilsētu pie Sēnas ietekas jūrā. Tā bija neliela kauja, tomēr tā deva kontroli pār Sēnu un līdz ar to iespēju ieņemt pilis līdz pašai Parīzei. Turklāt radās jautājums, kas izdzīvos un kas mirs. Jo bieži, krītot kādam cietoksnim, visi tā iemītnieki tika nogalināti. Larokā atradās vairāki simti cilvēku. Ja viņi visi izdzīvotu, viņu pēcteču tūkstoši noteikti varētu citādi pagriezt vēstures ratu.
Iespējams, mēs to nemaz neuzzināsim, - sacīja Džonstons. - Cik mums ir palicis laika?
Mareks paskatījās uz aproci. Taimeris rādīja 05:50:29. Viņš iekoda lūpā. Viņam bija aizmirsusies šī laika skaitīšana. Kad viņš iepriekšējo reizi skatījās, bija palikušas gandrīz deviņas stundas un licies, ka laika ir atliku likām. Sešas stundas vairs tādu iespaidu neradīja.
Nepilnas sešas stundas, - viņš atbildēja.
Un marķieris ir pie Keitas? -Jā.
Un kur viņa ir?
Aizjāja meklēt eju. - Mareks domāja: tagad bija vēla pēcpusdiena; ja viņa atrastu eju, viņa viegli varētu nonākt pilī divu trīs stundu laikā.
Uz kurieni viņa devās to eju meklēt?
Uz zaļo kapelu.
Džonstons nopūtās. - Tātad tur, pēc Marsela ziņām, tā atrodas? -Jā.
Un vina devas viena? -Jā.
Džonstons pašūpoja galvu. - Uz turieni neviens neiet.
Kāpēc?
Stāsta, ka zaļo kapelu apsargājot kāds ārprātīgs bruņinieks. Tur esot mirusi viņa mīļotā, un viņš no bēdām zaudējis prātu. Viņš esot ieslodzījis savas sievas māsu tuvējā muižā un tagad nogalinot katru, kas tuvojas šai muižai vai kapelai.
Tu domā, ka tā ir patiesība? - jautāja Mareks.
Džonstons paraustīja plecus. - Neviens nezina, - viņš teica, - jo dzīvs neviens nav atgriezies.
05:19:55
Keita, cieši samiegusi acis, gaidīja, kad āva kritīs. Bruņinieks virs viņas šņāca un rūca, viņa elpa paātrinājās, viņš arvien vairāk satraucās pirms liktenīgā trieciena…
Tad viņš apklusa.
Keita juta kāju sev uz muguras pagriežamies.
Viņš skatījās apkārt.
Āva nodunēja uz bluķīša, pāris collu no viņas sejas. Bruņinieks to bija vienkārši nolicis un atbalstījās, skatīdamies kaut kur aiz sevis. Tad viņš atkal sāka rūkt un nu izklausījās nikns.