Keita pūlējās saredzēt, kur viņš lūkojas, taču skatienu aizsedza āvas platais asmens.
Viņa dzirdēja aiz sevis soļus.
Šeit bija vēl kāds.
Āva tika atkal pacelta, taču kāja vairs nespieda muguru. Keita steigšus aizvēlās projām no bluķēna un pagriezusies ieraudzīja, ka dažus jardus tālāk stāv Kriss, turēdams zobenu, ko bruņinieks bija izsitis viņai no rokām.
- Kris!
Kriss pasmaidīja caur sakostiem zobiem. Keita redzēja, ka viņš ir šausmās. Viņš nenolaida acis no zaļā bruņinieka. Tas ierēcās un uzbruka, āva vēzienā nosvilpās gaisā. Kriss cēla zobenu, lai atsistu. Metālam klandzot, šķīda dzirksteles. Vīri riņķoja viens ap otru. Bruņinieks cirta atkal, Kriss noliecās, atmuguriski paklupa, ātri pielēca kājās, kad zālē ietriecās āva. Keita rakņājās pa savu maisiņu un sameklēja gāzes baloniņu. Šī svešādā manta no cita laika tagad likās nejēdzīgi maza un viegla, bet nekā cita viņiem nebija.
-Kris!
Keita stāvēja aiz zaļā bruņinieka, izslējusi baloniņu, lai viņš var to redzēt. Kriss viegli pamāja, turpinādams vairīties un atkāpties. Keita redzeja, ka viņš atri gurst un ka bruņinieks tūdaļ tiks viņam klāt.
Keitai nebija izvēles: viņa metās uz priekšu un ar slaidu lēcienu uzlēca bruņiniekam mugurā. Tas nostenējās, pārsteigts par negaidīto svaru. Keita iekrampējās viņā, izstiepa baloniņu ķiveres priekšpusē un iepūta pa spraugu. Bruņinieks ieklepojās un nopurinājās. Keita iepūta vēlreiz, un bruņinieks sāka grīļoties. Viņa nolēca zemē.
- Dari to! - vina sauca.
Kriss bija pakritis uz viena ceļa, elsoja. Zaļais bruņinieks vēl turējās kājās, bet līgojās. Kriss lēni panāca uz priekšu un iedūra zobenu bruņinieka sānā, starp bruņu plāksnēm. Bruņinieks izgrūda dusmu rēcienu un atkrita uz muguras.
Kriss uzreiz metās klāt, pārgrieza ķiveres saites, aizspēra to ar kāju. Keita pamanīja pinkainus matus un bārdu, un mežonīgas acis. Tad krita zobens, lai nocirstu šo galvu.
•
Neizdevās.
Asmens ietriecās kaulā un iesprūda, tikai pa pusei cauri kaklam. Bruņinieks vēl bija dzīvs, neganti skatījās uz Krišu un kustināja muti.
Kriss mēģināja izvilkt zobenu, bet tas bija ieķēries ļoti stingri. Kamēr viņš cīkstējās ar to, bruņinieks pacēla kreiso roku un sagrāba viņa plecu. Bruņinieks bija ārkārtīgi spēcīgs - dēmoniski spēcīgs -, viņš novilka Krišu lejup, līdz viņu sejas bija tikai sprīdi atstatu. Viņa acis bija pieplūdušas asinīm. Zobi reti un izpuvuši. Viņa bārdā starp puvušām ēdiena druskām rāpoja utis. Viņš smirdēja pēc trūdiem.
Krišam metās nelabi. Bruņinieka elpa bija karsta, derdzīga dvaka. Cīnoties viņam izdevās uzlikt kāju bruņiniekam uz sejas, atsper des un pieceļodes atbrīvoties no tvēriena. Tai pašā brīdī izrāvās arī zobens, un viņš to pacēla, lai cirstu.
Taču bruņiniekam izvalbījās acis un atkārās žoklis. Viņš jau bija miris. Ap viņa seju sāka riņķot mušas.
Kriss sabruka sēdus uz mitrās zemes un mēģināja atgūt elpu. Nelabums nāca ar lielu vilni, viņš sāka nevaldāmi drebēt. Viņš sarāvās čokurā, mēģināja nomierināties. Viņam klabēja zobi.
Keita uzlika roku viņam uz pleca. Viņa teica: - Mans varoni! - Viņš tikpat kā nedzirdēja un neko neatbildēja. Tomēr pamazām drebuļi pārgāja, un viņš atkal piecēlās kājās.
Cik labi, ka tu paspēji! - viņa sacija.
Viņš pamāja un pasmaidīja. - Es tiku lejā pa vieglāko ceļu.
Krišam bija izdevies apturēt savu slīdējumu pa dubļiem. Lēni un mokoši viņš bija uzķepurojies atpakaļ pa nogāzi un tad gājis lejup pa otru taku. Izrādījās, ka pa to viegli nokāpt līdz pašai ūdenskrituma apakšai, un tur viņš atrada Keitu par mata tiesu no nāves.
Pārējo tu zini, - viņš noteica. Viņš izslējās, atspiedās uz zobena, paskatījās debesis. Sāka krēslot. - Kā tu domā, cik laika vēl ir palicis?
Nezinu. Četras piecas stundas.
Tad labāk iesim.
• •
Zaļās kapelas griesti vairākās vietās bija iekrituši, un visa iekšējā apdare bija sapostīta. Te bija mazs altārītis, izsistajiem logiem gotiski rāmji, uz grīdas smacīgas peļķes. Nebija viegli saskatīt, ka šī kapela reiz bijusi īsta pērle ar krāšņiem grebumiem rotātām durvīm un velvēm. Tagad grebumi bija apdru- puši lidz nepazīšanai un noklāti ar glumu pelējumu.
Kad Kriss sāka kāpt lejup pa vītņveida kāpnēm uz apakšzemes kapenēm, viņam gar kājām aizlocījās melna čūska. Keita lēni sekoja. Šeit bija tumšāks, vienīgā gaisma krita no spraugām grīdā virs galvas. Visu laiku varēja dzirdēt pilam ūdeni. Telpas vidū viņi ieraudzīja vienu veselu sarkofāgu, cirstu no melna akmens, un vairāku citu, sadauzītu, fragmentus. Veselajam sarkofāgam uz vāka bija iegravēts bruņinieks. Keita paskatījās viņam sejā, bet laiks bija nogludinājis akmeni, un vaibsti nebija sazīmējami.
Kāda bija tā atslēga? - jautāja Kriss. - Kaut kas saistīts ar milža pēdām?
Tieši tā, tik un tik soļi no milža pēdām. Vai lielām pēdām.
No milža pēdām, - atkārtoja Kriss. Viņš norādīja uz sar- kofāgu, kur gravētā bruņinieka pēdas iezīmēja divi apaļi izciļņi. - Vai varētu būt domātas tās pēdas?
Keita sarauca pieri. - Milzis gluži nav.
Mjā…
Pamēģināsim, - viņa noteica. Viņa nostājās sarkofāga kājgalī, pagriezās pa labi un spēra piecus soļus. Tad pagriezās pa kreisi un spēra četrus soļus. Vēlreiz pagriezās pa labi un pēc trim soļiem atdūrās sienā.
Nebūs pareizi, - bilda Kriss.
Viņi sāka cītīgi pārmeklēt telpu. Keitai gandrīz uzreiz gadījās iedrošinošs atradums: pusducis lāpu, ieslietas sausākajā stūri. Šīs lāpas bija raupji darinātas, taču gana lietojamas.
Ejai tepat kaut kur jābūt, - viņa sacīja. - Jābūt!
Kriss neatbildēja. Turpmāko pusstundu viņi meklēja klusēdami, braucīdami pelējumu no sienām un grīdas, pētīdami ap- drupušos grebumus, mēģinādami visur saskatīt varbūtēju milža pēdu atveidu.
Pēdīgi Kriss sacīja: - Vai tur bija rakstīts kapelā iekšā vai pie kapelas?
Es nezinu, - atbildēja Keita. - Andrē man to nolasīja. Viņš tulkoja.
Varbūt mums vajadzētu meklēt ārā…
lāpas bija šeit.
Tas gan.
Kriss izmisis pagriezās, skatījās apkārt.
Ja Marsels taisīja šādu šifru, tad pēc kādas pastāvīgas vietas, - sacīja Keita. - Viņš nelietotu zārku vai sarkofāgu, jo tos var pārvietot. Viņš lietotu kaut ko nekustināmu, kaut ko no sienām.
Vai grīdas. -Jā.
Viņa staveja pie talakas sienas, kura bija maza, akmenī iecirsta niša. Vispirms viņa iedomājās, ka varbūt šajā nišā bijis mazs altārītis. Tomēr par mazu. Viņa ieraudzīja vaska atliekas; acīmredzot niša domāta sveces ielikšanai. Kapenes sienās bija vairākas šādas sveču nišas. Viņa ievēroja, ka šīs nišas iekšējās sienas ir skaisti izgravētas, tajās bija simetrisks augšupejošs putna spārnu raksts. Un šis gravējums nebija bojāts, varbūt tāpēc, ka sveču siltums bija aizkavējis pelējuma veidošanos.
Simetriski, viņa nodomāja.
Viņa saspringti steidzās pie nākamās sveces nišas. Šeit gravējumi attēloja divas lapotas vīnstīgas. Nākamā niša: divas lūgšanā saliktas rokas. Viņa šādi apstaigāja visu telpu, pārbaudīdama visas nišas.
Pēdas nebija attēlotas nevienā.
Kriss ar kājas īkšķi lokiem braucīja grīdu, tīrīdams pelējumu no kāda akmens. - Lielas pēdas, lielas pēdas, - viņš murmināja.
Keita paskatījās uz viņu un teica: - Es jūtos īsti muļķīgi.
Kāpēc?
Viņa norādīja uz durvīm Krišam aiz muguras - pa tām viņi bija ienākuši, kad nonāca pa kāpnēm. Durvis kādreiz bija apdarinātas iespaidīgiem grebumiem, bet tagad tie bija apdiluši.