Tomēr pat tagad bija iespējams saskatīt, kāda bijusi sākotnējā grebuma iecere. Katrā durvju pusē atradās pieci izciļņi, mazākais pie grīdas, lielākais līdz augšējai stenderei. Lielākais bija ar līdzenu virsmu un rievu zem virskārtas, neatstājot ne mazāko šaubu, kas ar to domāts.
Pieci kāju pirksti katrā durvju pusē.
Jēziņ… - Kriss noelsās. - Visā durvju lielumā!
Keita pamāja. - Milža pēdas.
Kāpēc viņi tā darījuši?
Keita paraustīja plecus. - Pie ieejām un izejām bieži vien lika briesmīgus un dēmoniskus tēlus. Lai simbolizētu, ka ļaunie gari no turienes bēg vai arī netiek iekšā.
Viņi veicīgi nostājās pie durvīm. Keita noskaitīja piecus soļus, tad četrus, tad deviņus. Viņa tagad stāvēja pie sarūsējuša, sienā iemūrēta dzelzs riņķa. Viņi abi bija sajūsmā par šo atklājumu, taču pavelkot riņķis nolūza un palika viņiem rokās, irstot rudās rūsas drumslās.
Mēs kaut ko būsim izdarījuši nepareizi.
Noej vēlreiz!
Keita atgriezās un gāja mazākiem soļiem. Pa labi, pa kreisi, atkal pa labi. Šoreiz viņa nonāca iepretī citai sienas vietai. Te bija tikai mūris, neizteiksmīgi akmeņi. Viņa nopūtās.
Es nezinu, Kris, - viņa teica. - Kaut kas ir aplam, bet es nezinu, kas. -Viņa gurdi izstiepa roku un atspiedās pret sienu.
Varbūt soļi joprojām ir pārāk lieli, - minēja Kriss.
Vai pārāk mazi.
Kriss pienāca klāt, nostājās viņai blakus pie sienas. - Nekas, nekas, gan mēs atradīsim!
Tu tā domā?
-Jā!
Viņi atkapas no sienas un dzīrās iet atpakaļ uz durvīm, kad izdzirdēja zemu dunošu skaņu aiz sevis. No grīdas bija atslīdējis liels akmens, tieši tur, kur viņi bija stāvējuši. Viņi ieraudzīja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Izdzirdēja attālu upes šalkoņu. Caurums grīdā bija melns un draudīgs.
Bingo! - sacīja Kriss.
Gordons un Sterns bezlogu kontroles telpā virs tranzīta bloka skatījās monitora ekrānā. Tajā bija redzamas piecas figūras, kuras apzīmēja piecus bojātos stikla paneļus. Kamēr viņi vēroja, uz paneļiem parādījās mazi balti punktiņi.
Tie rāda bojājumu vietas, - teica Gordons.
Pie katra punktiņa bija vairāki cipari, pārāk sīki, lai tos varētu salasit.
Tas ir katra bojājuma lielums un dziļums, - paskaidroja Gordons.
Sterns neteica neko. Simulācija turpinājās. Paneļi sāka pildīties ar ūdeni, kuru apzimēja zila, kāpjoša, horizontāla līnija. Uz katra paneļa šai procesā mainījās divi cipari: kopīgais ūdens svars un spiediens uz stikla kvadrātcollu paneļa apakšā, kur tas bija vislielākais.
Kaut arī simulācija bija visai stilizēta, Sterns pieķēra sevi, ka ir aizturējis elpu. Ūdens līnija cēlās augstāk, arvien augstāk.
No viena paneļa sāka sūkdes ūdens: mirgoja sarkans punktiņš.
Viens tek, - noteica Gordons.
Sāka sūkties no vēl viena paneļa, un tad, ūdens līmenim ceļoties, tam pāri uzmirgoja lauzīta - kā zibens - līnija, un tas nozuda no ekrāna.
Viens pagalam.
Sterns šūpoja galvu. - Cik aptuvena, jūsuprāt, ir šī simulācija?
Ļoti aptuvena.
Ekrānā sašķīda vēl viens panelis. Pēdējie divi piepildījās bez traucējumiem.
Tātad, - noteica Gordons, - dators mums saka, ka trīs paneļus uzpildīt nevar.
Ja tam tic. Jūs ticat?
Es personiski neticu, - atbildēja Gordons. - Ievadītie dati gluži vienkārši nav pietiekami pilnīgi, un datoram ir paredzēts ņemt vērā vissliktākos no iespējamiem variantiem, kas ir visnotaļ hipotētiski. Tomēr es domāju, ka labāk būs, ja paneļus uzpildīs pēdējā bridi.
Tiešām žēl, ka paneļus nevar nostiprināt, - sacīja Sterns.
Gordons uzreiz pacēla acis. - Piemēram, kā? - viņš jautāja.
- Jums ir kāda ideja?
Es nezinu. Varbūt bojātās vietas var noklāt ar plastmasu vai kaut kādu tepi. Vai varbūt varētu…
Gordons šūpoja galvu. - Lai ko darītu, tas būtu jādara viscaur. Būtu vienādi jānoklāj visa paneļa virsma. Pilnīgi vienādi.
Diezin vai to var izdarīt, - sacīja Sterns.
Trīs stundās nevar, - teica Gordons. - Un vairāk laika mums nav.
Sterns apsēdās krēslā un sarauca pieri. Viņš nezin kāpēc sāka domāt par sacīkšu mašīnām. Viņa prātā zibēja aina pēc ainas. Ferrari. Stīvs Makvīns. Pirmā Formula. Michelin reklām- vīriņš ar gumijas augumu. Dzeltenā Shell emblēma. Lielas kra- vinieku riepas, kas šalc lietū. Goodrich riepas.
Turklāt man nemaz nepatīk mašīnas, viņš nodomāja. Ņūhei- venā viņam piederēja vecum veca Volkstvagen vabolīte. Skaidrs, viņa tramīgais prāts pašlaik centās izvairīties no nepatīkamas realitātes - kam gan gribas tādai acīs skatīties.
Realitāte - risks.
-Tātad mums vienkārši pēdējā brīdī jāuzpilda paneļi un jālūdz Dievs? - jautāja Sterns.
Tieši tā, - atbildēja Gordons. - To ari darīsim. Pabriesmī- gi tas ir, bet gan jau izdosies.
Un alternatīva?
Gordons pakratīja galvu. - Bloķēt: pagaidām neļaut jūsu draugiem atgriezties. Pasūdt pilnīgi jaunus stikla paneļus, tādus, kam nav nekādu nepilnību, atgādāt šurp un uzstādīt.
Cik laika tam vajadzētu?
Divas nedēļas.
Nē, - sacīja Sterns. - To mēs nedrīkstam darīt. Jāriskē tagad.
Taisnība, - piekrita Gordons. - Darīsim to.
Mareks un Džonstons kāpa pa vītņveida kāpnēm. Augšā viņi sastapa de Ķēru, kas izskatījās smīnīgi apmierināts. Viņi atkal stāvēja uz Larokas platā mūra. Tur bija arī Olivers - piesarcis un nikns viņš staigāja šurpu turpu.
Vai saožat? - viņš kliedza, rādīdams uz lauku, kur turpināja pulcēties Arno karaspēks.
Bija agrs vakars; saule norietēja, un Mareks lēsa, ka pulkstenis bija ap sešiem. Mijkrēslī viņi redzēja, ka Arno vīri uzstādījuši jau veselu duci katapultu un izkārtojuši nelīdzenās rindās. Pēc pirmās aizdedzinātājbultas viņi bija atvilkuši jaunos trebušē atstatu citu no cita, lai atkārtota uzbrukuma reizē neciestu vairāk kā viens aparāts.
Aiz katapultām atradās pamatspēki, kur vīri drūzmējās ap kūpošiem ugunskuriem. Pašā aizmugurē, pie tumšās meža līnijas, bija saslieti vairāki simti telšu.
Visnotaļ parasta aina, nodomāja Mareks. Aplenkuma sākums. Viņš bija neizpratnē, par ko Olivers tik ļoti errojas.
No ugunskuriem līdz viņiem atplūda deguma smaka. Marekam tā atgādināja jumiķu krāsniņas. Iemesls bija vienkāršs: tā bija viena un tā pati viela. - Saožu, milord, - atteica Džonstons. - Tas ir piķis.
Džonstona sejas izteiksme liecināja, ka ari viņš nesaprot Olivera uztraukumu. Sviest degošu piķi pār cietokšņa mūriem bija sen zināms aplencēju paņēmiens.
Jā, jā, - sacīja Olivers. - Skaidrs, ka piķis! Bet tas nav viss. Vai nesaožat? Viņi kaut ko jauc klāt tam piķim!
Mareks paošņāja gaisu, domādams, ka Oliveram visnotaļ taisnība. Tīrs piķis degot mēdza izgarot, tāpēc to parasti mēdza sajaukt ar citām vielām - eļļu, pakulām vai sēru -, lai radītu stabilāku degmaisījumu.
Jā, milord, - atbildēja Džonstons. - Saožu.
Un kas tas ir? - apsūdzošā toni noprasīja Olivers.
Ceraunia, manuprāt.
Saukts ari par "zibensbultas akmeni"?
-Jā, milord. Un vai mēs arī izmantojam šo zibensbultas akmeni?
Nē, milord… - iesāka Džonstons.
Ahā! Tā jau es domāju.
Olivers pamāja de Kēram, it kā būtu apstiprinājušās viņu aizdomas. Skaidrs, Oliveru bija uzkūdījis de Kērs.
Milord, - sacīja Džonstons, - mums nav vajadzīgs zibensbultas akmens. Mums ir labāks. Mēs lietojam tīru sēru.