Выбрать главу

Bet sērs nav tas pats! - Vēl viena saskatīšanās ar de Ķēru.

Ir, milord. Zibensbultas akmens ir pyrite kerdonienne. Kad to smalki samaļ, rodas sērs.

Olivers nošņācās. Staigāja šurpu turpu. Nikni blenza.

Un kādā gan veidā, - viņš beidzot sacīja, - Arno ir ticis pie šā zibensbultas akmens?

Es nezinu, - atteica Džonstons, - taču vispār zibensbul­tas akmens karotājiem ir labi pazīstams. To jau Plīnijs ir pie­minējis.

Nepūtiet man miglu acīs, Maģistr! Es nerunāju par Plīni- ju. Es runāju par Arno. Viņš ir neaptēsts lops. Viņš neko ne­jēgtu ne no ceraunia, ne no zibensbultas akmens…

Milord…

…ja vien viņam nepalīdzētu! - draudīgi nobeidza Olivers.

Kur tagad ir jūsu palīgi?

Mani palīgi?

Runājiet, runājiet, Maģistr, neizlokieties!

Viens ir šeit, - sacīja Džonstons, norādīdams uz Mareku.

Otrs, cik man zināms, ir miris, un par trešo es nezinu.

Bet es domāju, - iebilda Olivers, - ka jūs ļoti labi zināt, kur viņi ir. Viņi abi strādā Arno nometnē, tieši šobrīd! Tieši tā­pēc viņiem ir šis noslēpumainais akmens.

Mareks klausījās ar augošu nemieru. Olivers nekad nebija licies psihiski stabils, pat mierīgākos laikos. Tagad, pirms ne­izbēgama uzbrukuma, viņš bija kļuvis klaji paranojāls - ne bez de Ķēra "palīdzības". Olivers šķita bīstams, viņa rīcība - nepa­redzama.

Milord, - iesāka Džonstons.

Turklāt es tagad skaidri zinu to, par ko man pašā sākumā bija aizdomas! Jūs esat Arno dienestā, jo jūs pavadījāt trīs die­nas Sentmērā pie Abata, kurš ari ir Arno dienestā.

Milord, ja jūs uzklausītu…

Nē! Jūs uzklausīsiet! Es nešaubos, ka jūs strādājat pret ma­ni, ka jūs vai jūsu palīgi zina slepeno eju uz manu pili, lai kā jūs liegtos, un ka jūs plānojat izbēgt, tiklīdz radīsies izdevība - varbūt pat šovakar, Arno uzbrukuma aizsegā!

Mareks centās saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi. Tieši tādas, protams, bija viņu ieceres, ja Keitai izdotos dkt slepena­jā ejā.

Ahā! - izsaucās Olivers, norādot uz Mareku. - Redzat? Viņš sakoda zobus! Viņš zina, ka es runāju patiesību.

Mareks dzīrās ko sacīt, bet Džonstons, saņemdams viņu aiz delma, neļāva. Profesors pats neko neteica, tikai purināja galvu.

Ko? Jūs neļausiet viņam atzīties?

Milord, jūsu pieņēmumi nav pareizi.

Olivers nikni pablenza un atkal ņēmās staigāt šurpu turpu. - Tad nesiet šurp to ieroci, kuru es pirmīt liku jums taisit!

Milord, tas vēl nav gatavs.

Ahā! - Vēl viens mājiens de Kēram.

Milord, šā pulvera samalšanai vajag vairākas stundas.

Pēc vairākām stundām jau būs par vēlu.

Milord, būs tieši laikā.

Jūs melojat, melojat, melojat! - Olivers apmetās apkārt, piecirta kāju, skatījās uz katapultām klajumā. - Paskatieties lau­kā! Redzat, kā viņi gatavojas? Tagad atbildiet man, Maģistr: kur

viņš ir? >

Pauze. - Kas, milord?

Arno! Kur ir Arno? Viņa spēki gatavojas uzbrukumam. Viņš vienmēr ir to priekšgalā. Bet tagad vina tur nav. Kur viņš ir?'

Milord, es to nevaru zināt…

Re, kur tā Elthemas ragana - redzat, stāv pie katapultām! Redzat? Viņa mūs vēro, šī nolādētā sieviete.

Mareks uzreiz pagriezās un skatījās. Patiešām tur, starp ka­ravīriem, bija Klēra, viņa gāja kopā ar seru Dānieļu. Mareks juta, ka, Klēru redzot, sirds iepukstas straujāk, kaut arī nebija skaidrs, kāpēc viņa pastaigājas pašā kaujas laukā. Viņa skatī­jās augšup, uz mūriem. Tad viņa pēkšņi apstājās. Un Mareks bija gandrīz vai pārliecināts, ka Klēra ir ieraudzījusi viņu. Viņš ar grūtībām apvaldīja vēlēšanos pamāt. Ar nevaldāmi nikno Oli­veru blakus tas nebūtu prāta darbs. Tomēr viņas man pietrūks, kad atgriezīšos, nodomāja Mareks.

Šī lēdija Klēra, - rēca Olivers, - ir Arno spiedze un bija tāda pašā sākumā. Viņa ieveda Arno vīrus Kastelgārā. To vi­su, bez šaubām, izgudroja tas blēdis Abats. Bet kur ir pats ben­desmaiss? Kur ir tas cūka Arno? Nekur nav redzams.

Iestājās neveikls klusums. Olivers drūmi pasmīnēja.

Milord, - iesāka Džonstons, - es saprotu jūsu baž…

Neko jūs nesaprotat! - Viņš piecirta kāju un neganti blen­za. Tad noteica: - Nāciet! Abi divi!

Ūdens virsma bija melna un eļļaina, un smaka bija jūtama pat no trīsdesmit pēdu augstuma. Viņi stāvēja virs apaļas bed­res dziļi pils apakšā. Mūri ap viņiem bija tumši un mitri, tajos šaudījās vienīgi vāra lāpas gaisma.

Pēc Olivera signāla karavīrs pie bedres ņēmās griezt dzelzs vinču. No ūdens dziļumiem sāka žvadzēdama celties resna dzelzs ķēde.

Šito dēvē par Milēdijas vannu, - teica Olivers. - To izbū­vēja Fransuā le Gro; viņam tādas lietiņas patika. Runā, ka Anrī de Reno tur noturēts desmit gadus, kamēr nobeidzās. Viņam metuši lejā dzīvas žurkas. Viņš tās ķēris un ēdis jēlas. Desmit gadus.

Nošļakstījās ūdens, un sāka parādīties smags dzelzs būris. Stieņi bija melni un glumi. Smirdoņa drausmīga.

Skatoties būri, Olivers sacīja: - Kastelgārā es jums soliju, Maģistr: ja jūs mani nodosiet, es jūs nogalināšu. Es jūs izpel­dināšu Milēdijas vannā.

Viņš mežonīgu skatienu uzlūkoja Džonstonu un Mareku.

Atzīstieties!

Milord, nav nodarījuma, kurā atzides.

Tad jums nav jābaidās. Bet uzklausiet, Maģistr! Ja es at­klāšu, ka jūs vai jūsu palīgi zina eju uz šo pili, es jūs ieslodzīšu te, un no šejienes nav iespējams izbēgt - nekad -, un es jūs te atstāšu nosprāgt badā un sapūt!

Roberts de Kērs stāvēja stūrī un turēja lāpu. Viņš pasmai­dīja.

Pakāpieni veda tieši lejup, tumsā. Keita gāja pirmā, turēda­ma lāpu. Kriss sekoja. Viņi gāja pa šauru eju, gandrīz vai tune­li, kas likās cilvēku izcirsts, un iznāca daudz plašākā telpā. Šī bija dabiska ala. Kaut kur augstu kreisajā pusē vāri spīdēja gais­ma: alai acīmredzot bija arī dabiska izeja uz āru.

Grunts turpināja sliekties lejup. Keita redzēja priekšā mel­nu ūdenstilpi, dzirdēja straumes šalkoņu. Pazemē vēdīja visai stipra smaka, gandrīz kā pēc urīna. Viņa pārrāpās pāri vairā­kiem klintsbluķiem, līdz nonāca pie melnā ūdens. Gar to bija šaura smilšaina maliņa.

*

Un smiltis viņa ieraudzīja pēdu nospiedumu.

Vairākus.

Nav svaigi, - secināja Kriss.

Kur ir taka? - jautāja Keita. Viņas balss atbalsojās. Tad viņa to ieraudzīja, tālāk pa kreisi, kur klints sienas izvirzījumā bija izcirsts ierobs, pa kuru varēja tikt apkārt šim pazemes eze­riņam.

Keita devās turp.

Alās viņai nebija bail. Kolorādo un Ņūmeksikā viņa ar drau­giem, alpīnistiem, bija izkāpaļājusi ne vienu vien. Keita gāja pa taku, šur tur redzēdama pēdas, vietumis arī blāvus ieskrāpēju- mus klintī, kas varbūt bija ieroču atstāti.

Zini, - viņa sacīja, - šī ala nevar būt pārāk gara, ja tā iz­mantota, lai aplenkuma laikā piegādātu pilij ūdeni.

Tā netiek šādi izmantota, - atteica Kriss. - Pilij ir cits ūdens avots. Pa to varbūt nesa pārtiku vai citas vajadzīgas lietas.

Šā vai tā, cik tālu tad var nest?

Četrpadsmitajā gadsimtā, - skaidroja Kriss, - zemniekiem bija parasta lieta staigāt divdesmit jūdžu dienā un dažkārt vai­rāk. Pat svētceļnieki mēdza pievārēt divpadsmit līdz piecpa­dsmit judžu diena, un viņu pulciņos bija ari sievietes un veci ļaudis.

Mjā, - noteica Keita.

Šī eja varētu būt pat desmit jūdžu gara, - teica Kriss. Un tūlīt piebilda: - Bet es ceru, ka nav.

Tikuši garām klints izvirzījumam, viņi redzēja, ka izcirstā eja ved projām no tumšā ezeriņa. Eja bija apmēram piecas pē­das augsta, trīs pēdas plata. Taču ūdenskrātuves malā bija pie­sieta koka laiviņa. Tā klusi berzējās pret akmeņiem.