Keita pagriezās. - Kā tu domā? Iesim vai brauksim ar laivu?
Ar laivu, - sacīja Kriss.
Viņi kāpa iekšā. Airi bija. Keita turēja lāpu, Kriss airēja, un viņi virzījās pārsteidzoši ātri pa straumei. Viņi īrās pa pazemes upi.
•
Keita uztraucās par laiku. Viņa lēsa, ka varētu būt atlikušas tikai divas stundas. Tas nozīmēja, ka šo divu stundu laikā viņiem bija jānonāk pilī, jādabū rokā Profesors un Mareks un jā- izkļūst klajā vietā, kur iespējams izsaukt aparātu.
Viņa priecājās par straumi, kas ļāva tik ātri slīdēt uz priekšu. lāpa viņai rokā šņāca un sprakšķēja. Tad viņi izdzirdēja čabošu skaņu, it kā papīri plivinātos vējā. Skaņa kļuva skaļāka. Atskanēja tāda kā peļu pīkstoņa.
Tā nāca kaut kur no alas dziļumiem.
Keita vaicājoši paskatījās Krišā.
Vakars, - noteica Kriss, un tad tie tapa redzami - vispirms daži, pēc tam vesels mākonis, īsts sikspārņu viesulis, kas iz- brāzās no alas, gluži kā brūna upe gaisā virs laivas. Keita juta vēsmu no plīvojošo spārnu simtiem.
Sikspārņi lidinājās vairākas minūtes, tad atkal iestājās klusums, palika tikai lāpas sprakšķi.
Viņi slīdēja tālāk - uz priekšu pa tumšo upi.
•
•
Lāpas liesma sāka raustīties un dzist. Keita steidzīgi aizdedzināja vienu no pārējām, ko Kriss bija paņēmis līdzi no kapelas. Pavisam viņš bija aiznesis četras, tātad tagad bija palikušas trīs. Vai ar trim lāpām viņiem piedks, lai dktu atpakaļ virszemē? Ko viņi darīs, ja nodzisīs arī pēdējā lāpa, bet būs palicis vēl varbūt vairāku jūdžu ceļš? Vai viņi līdīs uz priekšu taustīdamies? Cik ilgi? Varbūt dienām? Vai vispār tiks laukā vai ari nomirs šeit, tumsā?
Izbeidz! - sacīja Kriss.
Ko izbeigt?
Domāt par to.
Par ko domāt?
Kriss uzsmaidīja viņai. - Viss ir kārtībā. Mums izdosies.
Keita nejautāja, kā viņš zinājis. Tomēr šie vārdi mierināja, kaut ari tā bija tikai bravūra.
Pirms brīža griesti virs līkumainās upītes bija ļoti zemi, tagad ala atkal pārtapa par plašu telpu, kur no griestiem karājās stalaktīti, vietām aizsniegdamies līdz zemei vai pat iegrimdami ūdenī. Lāpas raustīgā gaisma nejaudāja tikt līdz alas sienām, tomēr Keitai izdevās samanīt taciņu gar viena krasta līniju. Acīmredzot tā stiepās visā alas garumā.
Upīte vijās starp stalaktītiem, šeit tā bija šaurāka un straujāka. Keitai tā atgādināja Luiziānas purvaines, ja vien nebūtu pazeme. Šā vai ta viņi virzījās strauji; Keita saka justies drošāk. Šādā tempā viņi ātri varētu veikt kaut vai desmit jūdžu. Varbūt tomēr izdosies iekļauties divu stundu limitā. Šobrīd jau likās, ka iekļauties nebūs grūti.
Negadījums bija tik pēkšņs, ka Keita tikpat kā nepaspēja aptvert, kas notiek. Kriss iesaucās: - Keita! - Viņa pagriezās, paspēja pamanīt stalaktitu tieši pie auss, tad galva stipri atsitās pret to, atsitās ari lāpa - un degošais drānas uzgalis atdalījās no nūjas, kam bija piesiets, un ar spocīgi lēnu kustību noplanēja ūdenī, saplūstot ar savu atspulgu. Keita noraudzījās, kā tas nočūkstēja un izdzisa.
Viņi palika pilnīgā tumsā.
Keitai aizrāvās elpa.
Viņa nekad nebija bijusi tādā tumsā. Te nebija itin nekādas gaismas. Viņa dzirdēja ūdens pilēšanu, juta vieglu, drēgnu vēsmiņu, juta telpas plašumu ap sevi. Laiva joprojām kustējās, tā brīžiem atsitās pret stalaktītiem. Tad viņa izdzirdēja vaidu, laiva stipri sašūpojās, pakaļgalā atskanēja skaļš šļaksts. -Kris?
Keita centās apvaldīt paniku.
- Kris? - vina sauca. - Kur tu esi? >
Viņas balss atbalsojās.
Vakaru pamazām nomainīja nakts, debesu zilums satumsa, parādījās milzums zvaigžņu. Lords Olivers, uz kādu laiciņu metis mieru saviem draudiem un plātibai, bija ar de Ķēru aizgājis uz lielo zāli vakariņot. No zāles skanēja nesakarīgas klaigas; Olivera bruņinieki pirms kaujas dzēra.
Mareks ar Džonstonu gāja atpakaļ uz arsenālu. Viņš paskatījās taimeri. Tas rādīja 01:32:14. Profesors nejautāja, cik laika palicis, un Mareks neuzbāzās ar šo ziņu. Tobrīd viņš izdzirdēja gaisā šņācošu skaņu. Vīri uz nocietinājumiem iekliedzās, kad pāri mūrim, ar loku griezdamies, ielidoja liels degošs ķermenis un nokrita iekšpagalmā.
Sākas, - mierīgi noteica Profesors.
Ugunīgā masa bija nokritusi divdesmit jardu no viņiem. Mareks redzēja, ka tas ir beigts zirgs, kura kājas stīvi slējās no liesmām. Viņš juta degošu spalvu un gaļas smaku. Tauki sprakšķēja un čurkstēja.
Jēziņ! - Mareks noelsās.
Sen jau miris, - sacīja Džonstons, norādīdams uz stīvajām kājām. - Viņiem patīk mest vecus sprāgoņus pāri mūriem. Ne to vien mēs šovakar vēl redzēsim.
Karavīri skrēja ar spaiņiem dzēst liesmas. Džonstons iegāja arsenālā. Tur joprojām strādāja piecdesmit pulvera berzēju. Viens no tiem lielā, platā bļodā jauca sveķus ar nedzēstiem kaļķiem, radot brūnu, lipīgu masu.
Mareks raudzījās, kā viņi strādā, līdz izdzirdēja ārā vēl vienu šņācienu. Kaut kas smagi atsitās pret jumtu; visas sveces pie logiem sagrīļojās. Viņš dzirdēja vīrus sasaucamies un iz- skrienam uz jumta.
Profesors nopūtās. - Jau ar otro reizi trāpīja, - viņš sacīja. - Tieši no tā es baidījos.
No kā?
Arno zina, ka te ir arsenāls, un aptuveni zina ari, kur tas ir, - uzkāpjot kalnā, var redzēt. Arno zina, ka ši telpa būs pilna ar pulveri un, ja izdosies tajā trāpīt ar degošu lādiņu, posts būs milzīgs.
Sprāgs uz nebēdu, - piebalsoja Mareks, skatīdamies uz visapkārt sakrautajiem pulvera maisiem. Kaut arī viduslaikos pulveris bieži vien nebija viegli sprāgstošs, viņi jau bija pārliecinājušies, ka Olivera manta lielgabalam der gluži labi.
Sprāgs gan, - piekrita Džonstons. - Un daudzi cilvēki cietoksnī aizies bojā; būs jukas un vidējā pagalmā pamatīgs ugunsgrēks. Tas nozīmē, ka vīriem vajadzēs pamest mūrus, lai palīdzētu dzēst. Un ja aplenkuma laikā vīrus atsauc no mūriem…
Arno rāpsies pāri.
Jā, nekavējoties.
Bet vai Arno dešām izdosies iešaut šai telpā degošu lādiņu? - jautāja Mareks. - Sienas ir vismaz divas pēdas biezas.
Nešaus pa sienām. Pa jumtu.
Bet kā…
Viņam ir lielgabals, - sacīja Profesors. - Un dzelzs lodes. Viņš nokaitēs šīs lodes līdz sarkankvēlei, tad šaus pāri mūrim, mēģinot trāpīt arsenālā. Piecdesmit mārciņu smaga lode var viegli iztriekties cauri jumtam un nokrist iekšā. Kad tas notiks, mums vajadzētu būt kur citur. - Viņš sāji pasmaidīja. - Kur, sasodīts, ir Keita?
Keita bija pazudusi bezgalīgā tumsā. Murgs, viņa nodomāja, sarāvusies laivā un juzdama, kā tā slīd pa straumi, brīžiem atsizdamās pret stalaktītiem. Par spīti drēgnumam, viņa bija sākusi svīst. Sirds dauzījās. Elpa kļuva sekla, viņa juta, ka nemaz nespētu dziļi ieelpot.
Viņa bija šausmās. Viņa pakustējās, un laiva draudīgi sašūpojās. Izstiepusi abas rokas, viņa noturēja līdzsvaru. - Kris? - viņa sauca.
Kaut kur patālu tumsā atskanēja šļaksti. Kāds peldēja.
Kris?
Kriss no liela atstatuma atsaucās: - Jā!
Kur tu esi?
Izvēlos.
Izklausījās, ka viņš ir tālu. Lai kur viņš bija, Keita ar katru brīdi slīdēja tālāk no viņa. Viņa bija viena. Viņai bija jātiek pie gaismas. Kaut kādā veidā jātiek pie gaismas. Taustīdamās ar rokām, viņa sāka virzīdes atpakaļ, mēģinādama sameklēt kādu no atlikušajām lāpām. Laiva atkal sašūpojās.