Vasilijs Golovačevs
Laiku Bende
Bet tikmēr, kā Dievs to noteicis,
Kā Providenci nesaprast mums
It kā bez sākuma vai beigām
Kā tīstoklis, kas atritinās
Laiks mūsu priekšā - un nesaprast
šai pasaulē mums
Tā noslēpumainās un dīvās rūnas.
D.R.R. Tolkīns. Mifopoeija (šeit un citur atdzejojis tulkotājs)
I daļa. BET TIKMĒR...
.
1. nodaļa
Kalnainais līdzenums no apvāršņa līdz apvārsnim bija klāts ar zvīņainu sarkanīgu zāli un brūniem spalvainiem krūmiem, un no kilometra augstuma izskatījās sarkans. Tā vidū atradās apaļa ieplaka, it kā norobežota ar divām notecējušu sarkanīgu klinšu rindām, kuru virsotnes spīdēja no iekšpuses un visas atkāpās no ieplakas centra, veidojot sava veida dzelkšņainu apkakli. No turienes izauga aptuveni divu kilometru augsta pērļaini-balta kolonna, kas augšpusē pārvērtās par kvēlojošu dūmakainu pīlāru, pakāpeniski izzūdot ceriņkrāsas debesīs.
Reizēm uz pīlāra fona varēja redzēt, kā ap to riņķo melni punkti, kas nirst lejup un atkal paceļas debesīs.
Šo neparasto ainavu papildināja spoža zvaigzne, kas karājās zemu virs horizonta, un gaismas pavediens, kas slīpi šķērsoja debesis no viena apvāršņa līdz otram, spēlējot sistēmas centra lomu. Pavediens bija makrostrings - "superstīga", kas caurdūra vietējo kosmosu, ap kuru griezās planēta ar kolonnu, kas pacēlās līdzenumā. Faktiski viss šis Visums - Laika Koka Zars - bija gandrīz bezgalīgi gara "caurule" ar ļoti blīvas, ļoti masīvas un spožas matērijas centrālo "stīgu", ap kuru riņķoja citi materiālie objekti - zvaigznes, planētas, putekļu mākoņi un asteroīdu joslas, kas, samazinoties rotācijas ātrumam, nokrita uz "stīgas" un tajā pilnībā absorbējās.
Vietās, kur veidojās stabilas zvaigžņu un planētu konfigurācijas, uz planētām radās dzīvība, bet saprātīga bija ārkārtīgs retums. Makrostringa pasaule bija nestabila un neļāva evolūcijas procesiem pilnveidot dzīvības ciklus. Neskatoties uz to, dažkārt saprāts parādījās uz "stīgu" planētām, piemēram, uz planētas ar neparasto kolonnu - mikroorganismu koloniju formā.
Nelaime bija tāda, ka šī pasaule mira. Laika Zars "izžuva", nezināma Spēlētāja nocirsts. Dzīvība uz brīnišķīgās "stīgu" pasaules planētām bija lemta izzušanai.
Bija dzirdams, kā tuvojas klusa stiklaina sprakšķēšana.
Būtne, kas skatījās uz balto kolonnu un izskatījās kā kuprots divkājains un divroku varāns ar spogulim līdzīgu ādu, palūkojās atpakaļ. Pie viņa tuvojās vēl viena tāda pati būtne, kas ar kājām kraukšķināja sarkanās caurspīdīgās zāles spalvas un tumšākos sūnu un ķērpju saaugumus, kas atgādināja zivju zvīņas. Sūnu un zāles stiklainais trauslums, kā arī līdzenumu klājošie brūnie krūmi tikai apstiprināja novērotāju secinājumu par šī Visuma vietējā reģiona likteni. Bija mainījušās šīs pasaules fizikālās konstantes, tās vakuuma parametri un līdz ar to arī materiālo objektu īpašības. "Aukstā" kodolenerģijas pārveidojumu ķēde ķīmiskos elementus iemeta elementu tabulas "apakšējos" stāvos, ogleklis pārvērtās silīcijā, un augi kļuva "stiklaini", lai pēc tam sadruptu antimona pulverī, pēc tam dzelzs putekļos un galu galā uzdzirkstītu kā dzīvsudraba ezeri svina klinšu krastiem..
Radījumi, kas izskatījās kā spoguļaini metāla varāni, bija cilvēki aizsargskafandros. Viņi jau bija novērojuši rūsainos tuksnešus un kailos pelēkos svina plankumus tālāk no Stumbra baltās kolonnas un zināja, ko tas nozīmē. Planēta, kas riņķoja ap "superstīgu", strauji zaudēja enerģiju, saruka un pārvērtās par polimetālu bumbu. Tikai desmit kilometru zona ap šahtu joprojām pretojās, saglabājot materiālo objektu formu, ieskaitot bioloģiskos, taču arī tā nepārtraukti samazinājās. Pēc cilvēku aprēķiniem, ko dzīvot tai bija atlicis desmit dienas - saskaņā ar skafandru iekšējo laiku, bet neviens nezināja, cik ilgi no šī Zara likumu viedokļa.
Pilnīgi iespējams, ka viena no komandas locekļa, kas nonāca šajā pasaulē, hipotēze - ka laiks tajā pakļaujas tipoloģiskam jēdzienam un atspoguļo indivīdu un taksonu mainīgumu [1], ko fiksē tikai objektu stāvokļu telpiskais izvietojums - bija tuva patiesībai. Jebkurā gadījumā novērojumi bija parādījuši, ka dažāda mēroga taksoniem - sākot no baktēriju kopām un beidzot ar tādām biosistēmām kā zāle vai krūmi - ir atšķirīgi “laika apjomi” un tie nomirst atkarībā no šiem apjomiem ātri vai lēni.
Kad komanda tikko parādījās uz planētas, ūdenstilpēs un gaisā pārpilnībā vēl ņudzēja baktērijas, taču tagad gaiss bija kļuvis sterils, un uz planētas virsmas saglabājušies tikai mežu un krūmu rajoni, "nesaprātīgās" dabas paliekas.
Planētas saprāts pazuda kopā ar pārējo mikrobu pasauli. Par to, ka kādreiz šeit plūda saprātīgi mikrobu "pilieni" un "viesulīši", varēja spriest tikai pēc to "pilsētām" - pārsteidzošām struktūrām dažādu formu glāžu kopu veidā. Viena no šīm "pilsētām" atradās divpadsmit kilometru attālumā no Stumbra baltās kolonnas, un visi komandas dalībnieki gāja to apbrīnot.
- Viņa šeit nav, - teica otrais "varāns". - Mēs velti tērējam laiku. Turklāt vēl riskējam palikt šeit uz visiem laikiem, šī pasaule kuru katru brīdi sabruks.
It kā apstiprinot viņa vārdus, kalns, uz kura viņi stāvēja, saplaisāja, apkārtnē saira vairāki krūmi, un sūnu puduri plīsa un izkūpēja dzeltenīgos dūmos.
Pārsteigtie "varāni" paskatījās viens uz otru, uz plaisu, kas šķērsoja kalna nogāzi, uz Stumbra kolonnu.
- Lūk arī apstiprinājums, - otrais smiedamies nomurmināja. - Sauc pārējos, laiks atgriezties.
- Nekrīti panikā, Griša, - Ždanovs klusi sacīja. - Mums vēl ir laiks.
- Laiks, laiks... - Grigorijs Belijs turpināja tādā pašā tonī. - Es jau esmu pilnīgi apjucis un vairs nesaprotu, kas tas ir. Vienā Zarā tas ir viens, otrā - cits, trešajā - trešais ... un cik ir patiesībā laiku, neviens nezina. Manuprāt, pat mūsu konsultants.
- Visi laiki ir relatīvi un reāli atbilstoši savam Zaram, - Pāvels skaidroja. - Tikai Stumbra laiks, varētu teikt, ir absolūts, jo tas savieno visus Zarus un nav atkarīgs no to apstākļiem.
- Labi, labi, lai tā būtu, bet tomēr mums ir pienācis laiks ātri no šejienes pazust. Fjodora šeit nav, tas ir skaidrs, un man ir aizdomas, ka viņš arī neparādīsies.
Pāvels neko neteica. Viņam bija tāds pats viedoklis.
Viņi parādījās šeit, "izžūstošā" Zara pasaulē, - pieci "hronodesantnieki", komanda nākamā Spēlētāja sagatavošanai, - pēc Fjodora Polujanova aicinājuma, kurš solīja ziņot par kaut ko ļoti svarīgu. Tomēr pagāja stunda, vēl viena, trešā, apkārtējā pasaule ātri mira, sabruka putekļos, zvaigzne, kas deva dzīvību planētai, kļuva zila un pastiprināja spožumu, lai drīzā laikā eksplodētu, bet Fjodors no Stumbra neparādījās, un viņu gaidīt kļuva arvien grūtāk.
- Atgriežamies, - beidzot izlēma Pāvels. - Nosūtīsim ziņu caur Stasu un pagaidīsim vēl pāris stundas Stumbrā. Tad arī izlemsim, ko darīt.
Viņš ēterā deva uzmanības signālu un izsauca pārējo komandu, kas klaiņoja pa līdzenumu, meklējot Polujanovu.
Pēc kāda laika virs drūmi asiņainā līdzenuma atspīdēja sudrabains punkts, kas pārvērtās par lidojošu "varānu".
- Es atradu vēl vienu pilsētu, - atskanēja Belija vienības drošībnieka Kevina Kūpera balss. - Tur vesela alu sistēma, es viens netikšu galā.
- Fjodoram tur nav ko darīt, - Belijs norūca. - Viņš būtu atstājis kādu zīmi vai bāku.
Pār pakalniem, kas atradās Stumbra otrā pusē, uzplaiksnīja spoguļaini atspulgi un minūti vēlāk - trim "varāniem" pievienojās vēl divi - Atanass Zlatkovs un Luidži Pirelli, norīkots zinātnieka aizsardzībai.