- Patiešām Stass, Stumbra inks, - pamāja Romašins otrais. - Viņš ir tas, kurš tagad regulē dzīvi šajā neparastajā Zarā, veidojot vietējos būtības apjomus un savus hronoliftus, kas nav pieejami ārējai ietekmei.
- Bet kā jums izdevās iekļūt Stumbra iekšpusē, ja tas ir bloķēts, un hronolīnijas paklausa tikai Stasam?
- Izdevās, - Romašins-divi atkal pasmaidīja. - Tas ir garš stāsts. Galvenais ir tas, ka mums ir iespēja caur Stumbru apmeklēt kaimiņu Zarus. Man, tavam tēvam un vēl dažiem.
- Domāju, ka saprotu. Jūs visi pēdējā Spēlē kopā ar Stasu spēlējāt vienā pusē ...
- Un viņš palika mūsu draugs. Pareizi domā, kvistor. Tomēr atgriezīsimies pie jūsu tikšanās ar Polujanovu. Kāpēc viņš pēkšņi sāka runāt par psi skenēšanu?
- Tas mani arī pārsteidza. Galu galā es viņam pateicu visu, ko zināju ... - Ivors iekoda mēle, atcerēdamies, ka viņš Polujanovam nav teicis dažas detaļas par kontaktu ar nehumanoīdu. Viņš vainīgi paskatījās apkārt sarunu biedru uzmanīgajās sejās. - Atvainojiet, man šķiet, ka es ... sameloju. Nehumanoīds pateica dīvainu frāzi ... it kā es varētu atrast savu tēvu pēc smaržas, bet es par to neteicu Polujanovam.
Romašīni apmainījās ar ātriem skatieniem.
- Vai tu pareizi saprati kurjeru? Viņš tā arī teica: "pēc smaržas"?
Ivors paraustīja plecus.
- Kontakts bija praktiski selektīvs, nehumanoīda domas dzirdēju gandrīz kā vārdus. Viņš teica tā: "Jūs varat atrast savu tēvu pēc smaržas." Ja pieņemsim, ka ... - Ivors sastinga ar atvērtu muti, nočukstēja: - Es domāju, ka es saprotu ...
Romašini nekustējās, un viņš turpināja:
- Nehumanoīds domāja psi "smaržu", personības "smaržu"! Galu galā viņš pats mani atrada šādā veidā, apmeklējot daudzas Zemes citos Zaros.
Otrais Romašins pakasīja pakausi un samiedza acis.
- Dieva vārds, saziņa ar šo jauno cilvēku man sagādā prieku. Mēs varam apgalvot, ka es neesmu veltīgi apmeklējis jūsu Zemi.
- Viņš ir sava tēva dēls, - pasmaidīja Romašins-pirmais. - bet Ždanovs, kā saka, arī Āfrikā - Ždanovs.
- Žēl, ka mūsu Ždanovam nav tāda dēla mūsu pasaulē.
- Tāpēc, ka tāda sieva kā mūsu Ždanovam ir vienīgā pa visiem Zariem.
- Tev taisnība, tēlniek. Tagad izstrādāsim šī puiša ideju - kā atrast viņa tēvu Multiversā pēc viņa personības "smaržas".
- Kur kur? - Ivors saspringa. - Multiversā?
- Tā mēs saucam Lielo Visumu, kas sastāv no bezgalīga daudzuma burbuļu-Metauniversu, kas savukārt veido "krūmus" jeb Laika Fraktālus. Bet par to mēs parunāsim vēlāk.
Romašins otrais piecēlās.
- Paldies par informāciju, Ivor Ždanov. Man šķiet, ka drīz atkal redzēsimies.
- Bet jūs nepateicāt, kur un kāpēc aizgāja mans tēvs!
Romašins otrais paskatījās uz pirmo.
- Vai tu viņam iedosi paku? Manuprāt, viņš ir uzticams un prot turēt muti.
- Iedošu, - tēlnieks apsolīja.
Romašins otrais paklapēja Ivoram uz pleca, paspieda roku kabineta saimniekam.
- Atrodi visu, ko vari, par savu Polujanovu, mums ir vajadzīgs pilnīgs intensionāls. Es ar tevi sazināšos pats.
Kabineta durvis atvērās un aizvērās. Ivors un Romašins-pirmais palika vieni, skatoties uz durvīm. Tad Ivors teica:
- Vai viņš tiešām mēģinās atrast manu tēvu?
- Principā viņš meklēs savu Ždanovu, nevis tavu tēvu, bet šinī gadījumā liktenis visus Ždanovus apvieno. Ja atradīs vienu, arī pārējie tiks atrasti. Mans kvanks galu galā ir apņēmīgs cilvēks, ja viņš ko teica, tad arī izdarīs. Savā Zarā viņš tā arī palicis komisārs, nevis tā, kā es šeit.
Ivors samiedza acis.
- Man nez kāpēc šķiet, ka jūs arī tagad nodarbojaties ne tikai ar brīvo radošo mākslu. Mans tēvs kādreiz ierunājās par pretizlūkošanas sektoru UASS Pārvaldē. Vai jūs to nejauši nevadāt?
Romašins labsirdīgi iesmējās.
- Atkodi gan veco vīru, gaišreģi. Un, lai arī es nevadu pretizlūkošanas sektoru, man ir kaut kāda saistība ar to.
Paklusēja.
- Vienalga nesaprotu, kāpēc jūsu kvankam vajadzētu risināt mūsu problēmas. Nepietiek ar savām?
- Nu, viņiem mute pilna problēmu: hronospoguļi, noslēpumains Novērotājs, "velna bumbas", dziestošas zvaigznes, "guļošie džini" - nehumanoīdu roboti, kas spēj mainīt realitāti ... Un viņiem arī ir savs Ždanovs. Bet, pirmkārt, viņš arī ir pazudis, tāpat kā jūsu tēvs, un, otrkārt, viņu problēmas ir cieši saistītas ar mūsējām.
- Kā tas var būt?
Romašins pašķobīja lūpas, ar zināmām šaubām paskatījās uz viesi, paknibināja zodu.
- Domāju iedot tev izlasīt drošības analītiķu piezīmi iesniegtu Vispasaules Koordinācijas centrā. Tad sapratīsi visu.
- Varbūt vismaz dodiet mājienu, kas notiek?
- Varam dot arī mājienu. Īsāk sakot, notiek šādi tādi negadījumi. Vai neesi interesējies par dažu negatīvu parādību statistiku Zemes mērogā?
- Nē, - Ivors neizpratnē papurināja galvu. - Neienāca prātā.
- Bet velti. Pretējā gadījumā būtu pamanījis dažas negatīvas tendences. Pēdējo divdesmit gadu laikā mūsu Zarā ir notikušas izmaiņas dažās fizikālajās konstantēs, kas savukārt ir izraisījušas izmaiņas cilvēces fiziskajās un psihiskajās kondīcijās.
- Par kādām konstantēm runājam?
- Pirmkārt, mainījusies elektrona masa - tā ir palielinājusies, lai arī nenozīmīgi - par trim desmitdaļām procenta. Plus, vakuuma efektīvā konstante, kas ir atbildīga par tā svārstībām, ir palielinājusies: to amplitūda ir palielinājusies, un frekvence ir samazinājusies, kas, savukārt, ietekmēja visu mūsu Zarā dzīvojošo būtņu labsajūtu. Piemēram, cilvēki arvien biežāk cieš no garīgām slimībām un mirst no smadzeņu asinsizplūdumiem, un šī tendence turpina attīstīties.
- Varbūt izmaiņām konstantēs ar to nav nekāda sakara?
- Mēs arī vēlējāmies tā domāt, bet eksperti uzminēja, ka jāveic slēgts situācijas pētījums par mirstības pieaugumu, un atrada tā cēloni. Vainīgi ir procesi, kurus minēju.
- Bet kā ekspertiem izdevās izmērīt elektrona masas pieaugumu? Galu galā tas notika vienlaikus visā mūsu Zarā? Mainījās ne tikai izmērāmo objektu parametri, bet arī paši instrumenti.
- Pareizi domā, kvistor ne velti esi mācījies kvantu fizikas un vēstures gudrības. Mēs paši arī nebūtu uzreiz noteikuši konstantu maiņu, ja kolēģi no kaimiņu Zara nebūtu mums palīdzējuši, piegādājot mums instrumentus, kas nav atkarīgi no mūsu vietējiem apstākļiem. Notiek vakuuma iešūpošana, bet tas nozīmē ...
- Ka iesāktā Spēle jau skārusi arī mūsu Zaru!
- Pilnīgi pareizi. Lai neitralizētu šo ietekmi, mēs nosūtījām jūsu tēva vadītu grupu uz apakšējiem Zariem.
- Jūs sūtījāt?
- Nē, protams, Fjodors Polujanovs komandēja visu sagatavošanās un palaišanas procesu.
- Kāpēc viņš tik dīvaini reaģēja uz tēva sūtņa parādīšanos?
- Izdomāsim. Nevienam ne vārda par mūsu sarunu.
- Pat mammai?
- Mamma strādā ar mani, viņai var. - Romašins pasmaidīja, pamanījis uz augšu palekušās sarunu partnera uzacis. - Viņa ir viena no tām retajām sievietēm, kas spēj apturēt pilnā sparā auļojošu zirgu, ieiet degošā būdā, iestājas par sevi un glabāt noslēpumus. Centies nebūt atklāts ar komisāru vai labāk nesatikt vispār. Šī persona nepārprotami kaut ko slēpj no mums visiem, ir precīzi jānoskaidro, kāpēc un kāda iemesla dēļ.
- Es viņu labi nepazīstu.
- Mēs, iespējams, arī viņu nepazīstam pietiekami. Pēdējā spēlē viņš spēlēja ar mums ... - Romašins pārtrauca sevi, piecēlās. - Esi uzmanīgs, kvistor. Ja pamani kaut ko neparastu, mēģini sazināties.