- Galvenais mērķis ir diskvalificēt Spēlētāju, tas ir, Bendi. Vai ne tā?
- O, dabiski, tas vispār ir visu Koka pozitīvo struktūru globālais uzdevums. Bet cilvēkiem kā zemākā līmeņa sistēmām ir savs galvenais mērķis. Pašreizējā Spēlē galveno regulējošo funkciju veic nevis saprātīgas saimes vai spieti, nevis cilvēku spektri, kuru liela daļa nonākuši Bendes kontrolē, bet gan indivīdi! Saprotat? Tikai viņiem pa spēkam ieņemt Spēles regulatoru lomu un uzrunāt to, kurš spēj apturēt Koka sakļaušanas procesu.
- Jūs domājat ...
- Es domāju jūs visus. Un, protams, operatoru. Viņš joprojām ir vājš un nepieredzējis, bet, ja mēs visi viņam palīdzēsim, viņš ar to tiks galā.
"Hronodesantnieki" sarosījās, atskatīdamies uz Ivoru, sāka kurnēt un apklusa.
- Kas mums jādara? -Jautāja Ivora tēvs.
- Pirmkārt, atbloķēsim vienu no Spēles Tiesnešiem, kuram ir piekļuve Matricas Zara informācijai, tas ir, Koka Saknei. Tikai nokāpjot Laiku Pirmsākumā, mums būs iespēja tikties ar šīs pasaules varenajiem - ar Skatītājiem, ar Spēļu Pasūtītāju, Sākotnēji Otro vai pat ... - Zlatkovs pasmīnēja, - Ar Sākotnēji Pirmo. Lai viņi novērtē mūsu vēlmi saglabāt Koku. Varbūt ne viss ir tik bēdīgi, kā mēs domājam?
- Tātad jūs neesat pārliecināts, ka mēs rīkojamies pareizi? - Oļegs Borisovičs nomurmināja.
- Mēs darbojamies ortodoksālās loģikas un ētikas ietvaros, - Zlatkovs flegmātiski paraustīja plecus, - ko radījis cilvēka prāts. Bet ir universālāku līmeņu metaloģika un metaētika, ko mēs tikai sākam nojaust. Kas zina, vai ir labi Visumam, kad mums ir labi? Vai slikti?
Šoreiz klusums bija ilgāks.
- Nu, pieņemsim, ka mēs sapratām, - teica Belijs. - Patiešām, neviens nezina, kas ir slikts, kas ir labs visam Kokam. Kā tajā vecajā sakāmvārdā: kas krievam ir labs, tas vācietim ir nāve. Varbūt mēs nevajadzīgi uztraucamies par visu Visumu, varbūt tas pats spēj aizstāvēt sevi. Bet tiek iznīcināts mūsu Zars, mūsu metauniverss, mūsu dzimtene! Lūk par to gan mēs cīnīsimies! Starp citu, kāpēc neiejaucas Lēnprātis, otrais spēlētājs? Kāpēc viņš mums nepalīdz?
- Pirmkārt, viņš, protams, pēc savas labākās izpratnes palīdzēja un palīdz. Otrkārt, viņš vairāk cīnās citos līmeņos, kuriem cilvēks nevar piekļūt. Diemžēl viņš zaudē ...
- Mēs to zinām. Ko jūs mums iesakāt?
- Es jūs aizvedīšu pie ganglija...
- Kur?!
- Uz Zaru tenzoro krustojuma mezglu, no kura mēs varēsim iekļūt "melnā cauruma" notikumu horizonta bloķētajā Spēles komisāra Tiesneša mājvietā. Pārējais būs atkarīgs no jums, no jūsu saliedētības, no operatora spēka, no Tiesneša vēlmes iejaukties Spēlē.
- Kā mēs varam sasniegt šo ... gangliju?
- Taisni Ejošais visus aizvedīs. Lūdzu sēsties zirgā.
Zlatkovs pamāja "hronobruņiniekam". Pilnīgi nekustīgi "kentaura" seglos sēdošais bruņinieks noliecās un nolika zemē savu trīsmetrīgo plaukstu.
- Lūdzu, kolēģi.
"Hronodesantnieki" tuvojās Zlatkovam, kurš diezgan labi jutās nāvējoši indīgajā vidē; acīmredzot, bez parastā "unika", viņam bija kaut kāds caurspīdīgs aizsargājošs burbulis. "Hronobruņinieks" pēkšņi pieliecās pie viņiem, pētot Petruhu. Acīmredzot šī bija pirmā reize, kad viņš ieraudzīja pats savu mazāku, bet precīzu eksemplāru. Tad četros gājienos “hronobruņinieks” salika ļaudis uz sava “zirga” muguras, aiz seglu augstās sienas, uz krustiem, un “kentaurs” devās gar Stumbra kalnu uz miglaino krātera sienu, palielinot ātrumu.
5. nodaļa
Sākumā "kentaurs" skrēja lēnām, nedaudz gāzelējoties no vieniem sāniem uz otriem, liekot braucējiem pieķerties izciļņiem un izaugumiem, kas izlīda no krustiem, pēc tam pārslēdzās uz aidinieka rikšiem, palielināja ātrumu un gāja vienmērīgāk.
Ivors gaidīja, ka "hronbruņinieks" ieslēgs kaut kādu pārejas mehānismu uz "stīgu", un viņi nekavējoties nonāks citā Zarā. Tomēr gāja sekundes, summējoties minūtēs un stundās, bet "kentaurs" joprojām auļoja gar krātera "pakalniem" un "līdzenumiem", pamazām tuvojoties tā dūmakainajai sienai, un negrasījās ienirt hronomembrānas tunelī. Nāca atmiņā - nevis dzima savējās - kāda cita dzejas rindas:
Gar krauju, gar bezdibeni, gar pašu malu
Es zirgus savus pātagoju - dzenu,
- Kaut kā gaisa nepietiek, tāpēc es vēju dzeru, miglu riju,
Ar bojāejas prieku jūtu - pagalam esmu! Pagalam esmu! ..
Acīmredzot doma par aulekšu neatbilstību pārejas procesam no Zara uz Zaru satrauca arī citus "kentaura" pasažierus, lai gan to skaļi izteica tikai komandas "regulārais kurnētājs" Garaņins:
- Vai mēs tagad tā arī auļosim pa gravām un grāvjiem līdz pašam galam? Vai arī transgress šeit nedarbojas?
- Transgressam tagad nav nekāda sakara ar mums, - atbildēja Zlatkovs-Četri, iesaistīdamies klusā sarunā ar saviem kvankiem. - "Hronobruņiniekiem" ir sava kustības sistēma pa Zariem.
- Drimmers, vai?
- Nē, nedaudz "aiz ausīm" pievelkot, to var nosaukt par kontinuuma temporāli-topoloģiskās pārveidošanas sistēmu. Tā prasa zināmu konfigurāciju, taču darbojas nevainojami. Lai gan…
- Vai gadās neveiksmes?
- Nē, to es negribēju teikt. Par Spīti Ejošais, mana drauga Taisni Ejošā radinieks, starp citu arī Tiesu Izpildītājs, nevarēja izkļūt no "izžūstošā" Zara un gāja bojā.
- Oho, mums gan ir izredzes!
- Mums tas nedraud. Viņš vienkārši nepaspēja izmantot savas iespējas, viņu nogalināja Bendes ieroču nesēji, kad viņš pildīja savu pienākumu.
- Cik gan tas ir šausmīgi! - Nadja nočukstēja Ruslanam, jau iemācījusies izmantot personisko saziņas līniju.
Mirjama, kas uzturējās blakus Ivoram, teica apmēram to pašu:
- Viņš nav Spēlētājs - vienkārši Bende! Visparastākais bandīts un slepkava!
- Piekrītu, - Ivors drūmi nomurmināja. - Lai arī Bendes emocionālais novērtējums diez vai būs korekts. Jau ir pārbaudīts, ka Spēlētāju loģika ļoti atšķiras no cilvēku loģikas.
- Viņš tik un tā ir slepkava!
Ivors nopūtās un neko neatbildēja.
Ar spēcīgu dārdoņu "kentaurs" turpināja skriet pa krātera dibenu, nemainot virzienu. Tuvojās krātera miglainā siena, kas atgādināja tuvojošos Zemes mākoni ar krusu un sniegu. Pēkšņi, tur, kur palika tāl-izlūku bāze un Stumbrs, uzplaiksnīja gaisma, kas izstiepās kā lāpa uz augšu un uzplauka dzīvā ugunīgu dūmu pušķī. Zeme zem kentaura pakaviem sašūpojās ar tādu spēku, ka viņš zaudēja tempu.
- Kas tur notiek? - Garaņins nokrekšķēja caur sakostiem zobiem.
- Acīmredzot uzsprāga Stumbrs, - pēc pauzes sacīja Ždanovs, noklausījies inka ziņojumu; visu Ždanovu balsis bija tik līdzīgas, ka tās nebija iespējams atšķirt. - Vai arī bāze. Atanas, vai mēs varam lūgt mūsu vedēju paātrināt pāreju uz citu Zaru?
- Es ar viņu sazinos mentāli, viņš visu saprot. Pacietieties.
It kā atbildot uz braucēju vēlmi, "kentaurs" vēl vairāk palielināja ātrumu, tā ka tā izvirzījumos iesvilpās vējš.
Tikmēr aizmugurē esošais paugurainais līdzenums sāka šķobīties, plaisāt, drupt, sadalīties plātnēs, kas grima dūmainā, nez no kurienes uzplūdušā šķidrumā. Šis pārvērtību vilnis sāka panākt braucējus, un arī viņu priekšā pakalni zaudēja stingrību un sāka izplūst zem neprātīgi skrienošā "kentaura" pakaviem, tā ka tas sāka bīstami klupt un šūpoties.
- Kas notiek? - kliedza Romašins. - Varbūt pāriesim uz patstāvīgu lidojumu?
- Ir sācies Zara sakļaušanās process, - teica Belijs.