Vēlā vakarā pēc vietējā laika kompānija sadalījās pāros, un kaut kā pats par sevi gadījās, ka Ivors palika kopā ar Mirjamu. Meitene apklusa, skatoties uz izkaisītajām zvaigznēm, kas kvēloja caur reklāmas un vieglas mūzikas plūsmu plīvuru; viņi stāvēja uz klints, kas pārkārusies virs ūdens.
- Vai tu vēlētos apceļot Visumu? - atskanēja viņas klusā maigā balss.
Ivors, sajūtot elkoni, bet neuzdrošinoties apskaut, neatbildēja uzreiz, mentāli savelkot dzejas rindas, kas dzima viņa noskaņojumā:
- Apmeklēju mūsu nometnes pie citām zvaigznēm. Kopā ar savu tēvu.
- Es domāju - Lielo Visumu.
- Laiku Koku?
- Pastāv hipotēze, ka Laiku Koks Visumā nav viens. Vai tad tu neklausījies vēstures variantu kursu?
- Klausījos un dzirdēju hipotēzi.
- Tā gribētos apskatīt citu Zaru Zemes!
Ivors pasmaidīja.
- Pazīstu šo sajūtu. Droši vien par to sapņo visi, kas ir studējuši kvistoriju. Diemžēl Stumbrs ir bloķēts, un tajā nav iespējams iekļūt.
- Bet tavs tēvs tur kaut kā iekļuva? - teica meitene.
- Kā tu zini?
Viņa pārsteigta paskatījās.
- Tu taču pats teici. Jā, un pie mums atnākušais tēta kvans ieradās šeit no sava Zara caur Stumru.
- Ne obligāti, viņš varēja izmantot transgressu.
- Nē, nevarēja, transgress, ja atceries Spēļu tehnoloģiju kursu, ir sistēma kas paredzēta Tiesnešu personālam, nevis vienkāršiem cilvēkiem.
- Mans tēvs brīvi izmantoja transgressu.
- Tāpēc, ka viņš bija Spēles dalībnieks un potenciālais Spēlētājs.
- Labi, nestrīdēsimies. Nez kāpēc es esmu pārliecināts, ka transress tomēr atvērts visiem, mēs vienkārši nezinām tā izsaukuma kodu. Starp citu, lai iekļūtu Stumbrā, kuru nobloķējis bijušais tiesu Izpildītājs ...
- Vai tu zini, kas viņš bija? - meitene pārtrauca Ivoru.
- Tēvs teica, ka tas bijis Igors Maričs. Tātad, lai nokļūtu bloķētajā Stumbrā, mums ir nepieciešams drimmers.
- Tātad tavam tēvam tas ir.
- Ja manam tēvam būtu drimmers, viņš nelūgtu palīdzību. Mums jānoskaidro, pie kā tas palika uz Zemes, un jānodod tēvam.
- Bet ko, tā ir doma, - Mirjama iedegās. - Man ir aizdomas, ka tas ir pie komisāra.
- Kāpēc Polujanovs līdz šim nav palīdzējis manam tēvam?
- Tāpēc, ka nav ieinteresēts. Nav brīnums, ka viņš iztaujāja par tavu sarunu ar kurjeru un piedraudēja skenēt tev atmiņu. Un vispār es uzskatu, ka šī persona kaut ko slēpj un pat, iespējams, jau spēlē pie viena no jaunajiem Spēlētājiem.
Ivors neizpratnē paskatījās uz meitenes profilu, kura bija izteikusi to, kas arī viņu mocīja.
- Tad mums jāaprunājas ar tavu tēvu un jāpadalās mūsu secinājumos.
- Kāpēc dalīties? Mēs paši visu uzzināsim un izdarīsim. Tu nepazīsti manu tēti: viņš nelaidīs mūs ne kilometra attālumā pie Stumbra, ne vispār pie šīs problēmas. Rīkosimies paši.
- Bet kaut kā tas nav sevišķi pareizi ... - Ivors nomurmināja.
Mirjama pagriezās pret viņu, viņas uzacis izlēmīgi salocījās.
- Tu gribi vai negribi palīdzēt savam tēvam?
- Gribu.
- Tad atmet visas šaubas! Es centīšos uzzināt drimmera atrašanās vietu pa saviem kanāliem, tu - pa savējiem. Tiklīdz to dabūsim, sāksim rīkoties. Bet tagad ierosinu paskatīties uz Stumbru.
- Varētu padomāt, ka neesi to redzējusi.
- Naktī tas ir skaistāks un noslēpumaināks.
- Mūs nelaidīs ne tuvu.
- Man ir tēva caurlaide.
Ivors neviļus pasmaidīja.
- Nebiju domājis, ka esi tik apņēmīga.
- Bet es nebiju domājusi, ka esi tāds neizlēmīgs, - Mirjama kļuva dusmīga. - Lidosim uz metro. Satvēra viņa roku. - Būs jāuzņemas pār tevi šefību un jāizved cilvēkos. Vai mēs esam kvistori, vai neesam? Vai mēs spējam aizstāt vectēvus un tēvus vai nē?
- Spējam, - Ivors ar nopūtu atbildēja.
Pēc minūtes viņi iesēdās taksometrā, kas jauniešus aizveda uz Maalu metro staciju, pēc tam Brjanskā atrada brīvu flaitu un devās uz divus kilometrus augsto hronourbja kolonnu, kas atradās netālu no mazās Žukovkas vecpilsētas.
Reiz Stumbrs izskatījās kā melns dadžu krūms, pārstāvot savā starpā saaugušu telpu konglomerātu ar dažādām īpašībām. Bet pirms divdesmit gadiem tas pēkšņi zaudēja dadža formu, un tagad no attāluma šķita kvēlojošs, gluds un balts minarets, kura augšdaļa izšķīda izgaismotajā debesu plīvurā. Tuvumā tas izauga par rievotu, porainu kalnu, kas bija jūtami masīvs un smags, izraisot trauksmi un diskomfortu. Turklāt šo mākslīgo kalnu ieskāva ieliekta, caurspīdīga enerģijas atstarotāju siena un rinda ar ragainiem ziloņiem līdzīgiem hronostabilizatoru blāķiem, kas pastiprina satraukto gaidu efektu.
Tomēr flaits ar jauniešiem netika pielaists tuvāk par trim kilometriem. Tiklīdz tas sasniedza Žukovkas nomali, aparāta priekšā gaisā uzplaiksnīja sarkans uzraksts: “Uzmanību! Aizliegtā zona! Ieeja bez caurlaides aizliegta!" Tad no enerģijas atstarotāja sienas izšāva oranžas gaismas stars un flaita deguna priekšā iekrāsojās mirdzošs režģis, kas aeronavigācijas inspekcijas valodā nozīmēja: "Nekavējoties apstāties!"
Uz kiberpilota paneļa uzmirgoja dzeltena izsaukuma zīme. Ivors apstādināja flaitu, ieslēdza uztvērēju.
- Borts nulle-nulle-seši, - pilota kabīnē atskanēja asa neapmierināta balss. - Atgriezties. Trīs kilometru rādiusā zona ir slēgta visiem transporta veidiem.
- Man ir drošības dienesta izsniegta caurlaide ar sarkano svītru, - Mirjama atbildēja. - Numurs simts vienpadsmit divi simti.
Īsa pauze. Tad tā pati balss teica:
- Šīs sērijas caurlaides vairs nav derīgas. Nekavējoties atstājiet aizliegto zonu!
- Kā nederīgas?! - sašuta meitene. - Ši caurlaide ir mana ...- Viņa iekoda mēlē.
No tumsas flaita priekšā parādījās trīsstūrveida plēsonīga izskata kogga kontūra ar zilām gaisa inspekcijas bākugunīm.
Ivors satraucās, deva komandu kibam, un flaits atkāpās, attālinoties no baltā porcelāna Stumbra torņa. Gaisa patruļas koggs modri pavadīja to, līdz izlidoja no aizliegtās zonas, tad pazuda.
- Neko nesaprotu! - Mirjama aizkaitināta teica. - Mans tēvs ne vienu reizi vien izmantoja šo caurlaidi.
- Tātad kaut kas noticis, - Ivors paraustīja plecus. - Kodi, signāli ir nomainījušies, administrācija ir mainījusi piekļuvi. Maz kas vēl? Varbūt pie vainas ir nehumanoīdu speisera parādīšanās. Ja tā, tad mēs nemaz nevarēsim pat tuvoties Stumbram.
- Kaut ko jau izdomāsim. Mirjama atskatījās. - hronourbis uz mani iedarbojas kā sarkana lupata uz bulli. Tā gribas paklīst pa tā gaiteņiem, apmeklēt citus Zarus, satikt citus kvankus ...
Ivors neko neatbildēja, lai gan arī viņam reizēm radās tāda pati vēlme. Pašas no sevis izveidojās rindas:
Tur sava pasaule.
Tā ir gan sarežģīta, reizēm vienkārša.
Tā skaista savā virtualitātē.
Hei, tu tur augšā!
Palīdzi,
Sniedziet atbildi uz jautājumu:
Kas gaida ārpus realitātes?
Viņš tās lēnām noskaitīja skaļi.
Mirjama sastinga, skatīdamās uz ceļabiedra seju, kuru reklāmas zibšņi izrāva no tumsas, ar dīvainu neticības un apbrīnas izteiksmi domīgi teica:
- Tu tiešām esi dzejnieks, Ždanov. Bet sākumā es biju visai skeptiska par tavu talantu. Piedod, labi? Noskaiti vēl kaut ko citu. Tomēr, - viņa atcerējās, kur atrodas, - mums vēl būs laiks. Steigsimies mājās, no rīta kārtosim neatliekamās lietas. Laiks negaida.
Ivors viņai pilnībā piekrita, lai gan lidot mājās nebija vēlēšanās. Gribējās turpināt vakaru un vēl ilgi, ilgi būt kopā ar Romašina meitu ...