- Protams, - meitene viņu labprāt atbalstīja, - viņš neatteiks un nekad nekļūdās. Tikai nepastāsti viņam par mūsu plāniem. Bet kamēr viņa nav, izdomāsim, kas mums vajadzīgs pārgājienam.
- Tu vēlies iet ... kopā ar mani?
- Vai tev vajag kādu citu? - Mirjama ar satriecošu nevainību vaicāja, izliekdama uzaci. - Atceries savus vecākus, kuri piedzīvoja daudzas nepatikšanas, bet nekādā gadījumā nešķīrās. Atceries hronoceļotājus no apakšējā Zara - Ivanu Kostrovu un Taju Bilinkinu. Viņi ilgi kopā ceļoja pa Stumbru.
- Nu nav man iebildumu, - Ivors nomurmināja, atdodot iniciatīvu meitenei. - Es tikai aprēķinu, vai mums izdosies ... Es neesmu izdzīvošanas profesionālis ... bet ar specvienības grupu būtu vieglāk sasniegt mērķi ...
- Tu esi slēpts paranorms, tikai vēl to nezini. Pretējā gadījumā tev nebūtu piedāvāts pievienoties Spēlei. Un profesionāļi, kas izdzīvo ekstremālos apstākļos, un tuvcīņas meistari par tādiem nepiedzimst, bet kļūst. Iemācīsies. Es tevi iemācīšu. Tēvs mani apmāca kopš bērnības. Piekrīti?
- Nu kur es likšos? - Ivors neviļus pasmaidīja.
- Tad mēs turpinām sagatavošanos. Es uzskatu, ka vispirms mums ir vajadzīgs drimmers. Par to parunāsim vēlāk. Tad mums būs nepieciešams psi-vellinga aprīkojums, lai identificētu tava tēva identitāti un meklēšanas virzienu. Tas, iespējams, ir pieejams lielākajās medicīniskajās psihiatrijas klīnikās un UASS Medicīnas Centrā. Domāju, ka mēs varēsim dabūt portatīvo eksemplāru. Turklāt saziņai mums būs nepieciešamas tranš-rācijas, kokosu tipa uniki, ieroči, NZ un pāris vitsu. Kas vēl?
Ivors pašūpoja galvu un pasmīkņāja.
- Nu gan atvēzējies! Kas gan mums to visu dos par velti?
- Bet mēs nevienam arī neprasīsim. Velingeru pacentīsimies dabūt Pārvaldes centrā, kur man ir paziņa. Turklāt es zinu SB rezerves bāzes Venēras bunkura kodu, kas tika izmantots pēdējā Spēlē, un tur arī paņemsim visu nepieciešamo.
- Vai nu bāze netiek apsargāta? Un kā tad tu zini piekļuves kodu?
- Es tak tev stāstu: šī bāze palika vēl no pēdējās Spēles, tā ir slepena, un tika gatavota kā paslēptuve drošības darbiniekiem, kuri karoja ar "hronoķirurgu" emisāriem. Tēvs man to rādīja, kad es vēl biju pavisam maza.
- Padodos. - Ivors pacēla rokas uz augšu. - Izskatās, ka tu visu jau esi pārdomājusi. Atliek tikai dabūt drimmeri, ar tā palīdzību ielauzties Stumbrā un izraut manu tēvu no slazdiem.
Mirjamas uzacis savilkās, un zaļajās acīs parādījās bīstama uguntiņa.
- Tu smejies? Ņirgājies, jā?!
- Nemaz! Ivors steidzīgi iebilda.
- Domā, ja es vēl mācos un vispār esmu meitene, tad varu spēlēties tikai ar lellēm un dejot?
- Nepavisam! Es domāju, ka tu esi ļoti apņēmīga un drosmīga, gluži kā amazone. Un ļoti skaista! - Pēdējais atzinums Ivoram izspruka nejauši, un viņš to uzreiz nožēloja, bet, dīvainā kārtā, tas uz Miriamu iedarbojās nomierinoši.
- Tā lūk, - viņa teica jau pazeminot toni. - Neciešu, ka par mani smejas. Redzēsi, mums viss izdosies ... ja tu man klausīsi. Vai apsoli?
- Apsolu, - Nedaudz pavilcinājies Ivors nopietni sacīja.
Viņa vērtējoši paskatījās, izsmieklu neieraudzīja, pēkšņi noskūpstīja uz vaiga un turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:
- Ejam tālāk. Principā mēs varam iztikt bez drimmera.
- Kā tā? - Ivors nesaprata. - Kā tad mēs tiksim ... - Viņš apklusa, neticīgi uzlūkoja sarunu biedreni. - Nu, protams, tava tēva kvanks! Viņš jau bija izgājis caur Stumbru gan šurp, gan atpakaļ!
- Kā tu uzminēji? - Mirjama bija pārsteigta. - manas domas lasi, vai kā?
- Tā ar mani notiek. Intuīcija. Bet ideja, manuprāt, nav slikta. Vienīgā nelaime ir tā, ka mēs nezinām, kad tēva kvanks atkal parādīsies šeit un vai viņš mums iedos drimmeri. Un laiks negaida.
- Velns, tev atkal taisnība! Jādomā. Varbūt tēvam ir kāda saistība ar kvankiem no citiem Zariem?
- Diez vai viņš teiks. Lai gan, protams, pajautāt var.
- Šķiet, viņš jau ir ieradies. Mirjama noķēra mirgojošās gaismas uz robota paneļa. - Tēt, vai tas esi tu?
- Es, - atskanēja Romašina zemā balss mājas domofona sistēmā. - Tu esi viena?
- Ar Ivoru. Vai mēs varam ienākt pie tevis? vajadzētu parunāt.
- Kaut kas noticis?
- Ir interesanti jaunumi.
- Pēc dažām minūtēm.
- Pa to laiku mēs iedzersim kafiju,- Mirjama uzlēca no krēsla, lai atnestu kafijas automātu.
Pēc desmit minūtēm Romašins pieņēma delegāciju savā kabinetā, pārvēršot to par Kolorādo Lielā Amerikas kanjona stūri: šķita, ka platforma ar atzveltnes krēsliem un inka viriālu karājas virs kolosālas gleznainasplato iecirstas aizas klints, kuru, par laimi, cilvēki nekad nebija apguvuši. Visa šī teritorija bija palikusi ģeoloģisko veidojumu rezerve un daudzu videoklipu filmēšanas vieta.
- Esmu pati uzmanība, - tēlnieks, kā parasti, sakrustoja kājas un ar abu roku pirkstiem satvēra ceļu.
- Lai sāk viņš, - Mirjama pamāja uz Ivoru.
Ždanovs samulsa, taču pārvarēja sevi un īsi pastāstīja Ignatam par Spēlētāja kurjera apmeklējumu.
Iestājās pauze. Romašins apdomājās, skatīdamies uz kanjonu zem kājām. Jaunieši skatījās viens uz otru, jūtot arvien lielāku nemieru, it kā būtu izdarījuši kaut ko nosodāmu. Ignats pamanīja viņu satraukumu, noraustīja lūpu kaktiņu, izlikdamies smaidam.
- Situācija, mani bērni, ir ļoti interesanta. Vai nu es saskatu vēlamo par īstenību, vai arī kāds mēģina sadalīt mūsu spēkus.
- Ko tu gribi teikt? Mirjama pacēla uzacis.
Ir mūžīga formula, kuru nav izdomājis cilvēks, bet kas veiksmīgi ieviesta visos Visuma Zaros: skaldi un valdi! Tad lūk, mūsu komandu, kas sāka rīkoties, lai mēģinātu neitralizēt Spēlētāja "vīrusa" iefiltrēšanos mūsu Visumā, šis Spēlētājs vēlas sadalīt. piespiežot mūs karot savā starpā. No vienas puses, tas ir glaimojoši: mūs ciena kā reālu spēku, kas spēj spēlēt uz vienādiem noteikumiem ar spēcīgu pretinieku. No otras puses, Spēlētāja emisāri jau darbojas mūsu Zarā, taču mēs nezinām, kas viņi ir, cik viņu ir, ko viņi domā un cik tālu viņi ir aizvirzījušies savos plānos.
- Kāpēc tu domā, ka Spēlētāja emisāru ir daudz?
- Daudz nav, bet arī ne jau viens. Atcerieties savu sarunu ar komisāru. Viņš arī vēlas, lai jaunais Ždanovs būtu vienā komandā ar viņu, piedāvājot viņam vietu kā operatīvajam darbiniekam vai konsultantam viņa dienestā.
- Bet viņš neteica ne vārda par dalību Spēlē, - Ivors šaubīgi sacīja.
- Kamēr nebija vajadzības. Ja tu piekristu, paskaidrojums notiktu agrāk vai vēlāk. Tiruvilejadalas kundzes vizīte - es šaubos, vai tā ir sieviete - runā par Spēlētāja tiešo interesi piesaistīt radoši domājošus cilvēkus savā pusē.
- Bet gan Polujanovs, gan šī sarkanmatainā ragana var strādāt viena un tā paša saimnieka labā, - Mirjama nicinoši sacīja.
- Var, - Ignats piekrita. - Lai gan tas neatbrīvo tavu draugu no atbildības par lēmuma pieņemšanu.
- Ko man darīt? - Ivors nomurmināja. - Atteikties?
- Protams, atsakies! - Mirjama stingri sakratīja matus.
- Es būtu pavilcis laiku, - Romašins mierīgi sacīja. - Lai abi identificējas un vismaz liek nojaust, kam viņi kalpo. Varbūt viens no viņiem tomēr ir saistīts ar džentlmenisku Spēlētāju, kurš ievēro visus spēles noteikumus. Šajā gadījumā būtu iespējams pievienoties viņa komandai.
- Es tomēr nesaprotu, ko viņi manī atraduši, - Ivors sacīja, uzmetot vainīgu skatienu Miriamai.
Viņa atvēra muti, bet tēvs bija viņu apsteidza:
- Vai tava mamma tev neko nestāstīja?